Serengeti nedrīkst mirt

Bernhards un Mihaels Gržimeki

Serengeti nedrīkst mirt

Apvārsnis. 367 000 dzīvnieku meklē patvērumu. Ievērojamais vācu zinātnieks, bioloģijas un veterinā­rijas zinātņu doktors, Frankfurtes pie Mainas zoolo­ģiskā dārza direktors profesors Bernhards Gržimeks un viņa dēls Mihaels savu dzīvi veltījuši dabas aizsardzī­bai nākamo cilvēku paaudžu labā, jo sevišķi savvaļas dzīvnieku aizsardzībai. Profesora Gržimeka grāmatas un filmas par šo tēmu ir neparasti spilgtas un intere­santas, tās ir īsti mākslas darbi.

Grāmata «Serengeti nedrīkst mirt» stāsta par sav­vaļas dzīvnieku aizsardzības darbu Āfrikā, Serengeti nacionālajā parkā. Jaunajam Mihaelam tas maksāja dzī­vību, taču viņa tēvs turpina šo humāno darbu vēl šodien.

«Serengeti nedrīkst mirt» daudzos izdevumos laista klajā Vācijā, tulkota vairāk nekā divdesmit valodās, filma ar tādu pašu nosaukumu pārstaigājusi desmitiem valstu, to vidū arī Padomju Savienības, ekrānus.

Mākslinieks Mihails Vaņins

No vācu valodas tulkojusi Helma Lapiņa

Veltīts Mihaela Gržimeka dēliem Stefanam Mihaelam un Kristiānam Bernhardam

«Skolas ekskursija var būt brīnum jauka, bet, ja vē­lāk par to jāraksta sacerējums, tad viss prieks pēcgalā tiek sabojāts. Tagad tēvs pieprasa, lai es pats aprakstot, kā aizvedu no Āfrikas iekšienes līdz Frankfurtei sav­vaļas dzīvniekus zooloģiskajam dārzam …» Ar šādiem vārdiem mans dēls Mibaels iesāka pēdējo nodaļu manai grāmatai «Mēs dzīvojām kopā ar bauliem», kurā viņš pastāsta, kā man viņu, sešpadsmit gadus vecu zēnu, vienu pašu kopā ar nēģeru puišeli un daudziem dzīvnie­kiem, kas bija domāti_ Frankfurtes zooloģiskajam dār­zam, vajadzēja atstāt Āfrikā, Ziloņkaula krasta iekšienē, pie cilvēkiem, kas neprata mūsu valodu, un kā viņš dzīvniekus ar nelielu franču preču tvaikonīti laimīgi aizveda līdz Hamburgai.

Tagad Mihaels ir šās grāmatas līdzautors, kā mēs abi viņa dzīves pēdējās dienās tikām norunājuši. Viņš pats gan nepaguva ne teikuma uzrakstīt. Taču grāmatas sa­turu, un vienīgi tas ir svarīgs, Mihaels veidojis kopā ar mani, viņš pat ir paveicis darba lielāko tiesu. Tādēļ uz titullapas ar pilnām tiesībām rakstāmi mūsu abu vārdi.

Mēs no visas sirds vēlamies, lai šī grāmata palīdzētu paglābt un nosargāt to, kā labā esam strādājuši.

Es savukārt novēlu katram tēvam tādu dēlu, kas vi­ņam būtu patiess biedrs un draugs un ar ko viņš varētu īsti saprasties. Un kaut arī tas ilgtu tikai dažus īsus gadus.

Bernhards Gržimeks

Izdevniecība «Zinātne» Rīgā 1971

Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis