Viņpus vārtiem-1 Adiamindes āksts

Aivars Kļavis

Viņpus vārtiem-1 Adiamindes āksts

Dzimis rīdzinieks, 1992. gadā pametu galvaspilsētu un pārcēlos uz dzīvi Skultē. 2002. gadā, atkalas laikā salauzīs kāju, uzzināju, ka patiesībā dzīvoju Adiamindē. Toreiz neizprotamā kārtā pēkšņi atklāju, kādas drāmas un kaislības šeit mutuļojušas. Lai gan neesmu māņticīgs, man liekas, ka tas bija viņš, Adiamindes āksts, kurš toreiz gribēja, lai uzrakstu par Rīgas rātskungu Šulcenu dzimtu, par senajiem līviem un viņu virsaiti Vesiki, par Minhauzenu un Garlību Merķeli. Par to, ka pagātne patiesībā ir šodiena, bet patiesība par šodienu meklējama pagātnē.

Aivars Kļavis savu pirmo grāmatu "Kafejnīcā zagtas karotītes" uzrakstījis deviņpadsmit gadu vecumā tālajos septiņdesmitajos, dienot padomju armijā. Grāmata bija ļoti populāra tālaika jauniešu vidū. Pēc tam iznākuši stāstu krājumi "Apmācies, gaidāms lietus", "Satikšanās spogulī", "Mans nams" un garais stāsts "Es saucu, lai atsauktos". Arī vairākas publicistikas grāmatas. Strādājis žurnālā "Liesma", laikrakstos "Likuma Vārdā" un "Fakts" par galveno redaktoru. Organizējis kultūras žurnālu "Avots" un bijis tā galvenais redaktors. Tagad atbildīgais redaktors laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". 2000. gadā iznāca Aivara Kļavja romāns "Patvērums ilūzijām" par Atmodas laika ideālu sabrukumu un jaunu ideālu meklējumiem.

Māra ceriņa

8. Saeimas deputāte "Jaunais laiks"

Gramata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Mākslinieks RIHARDS DELVERS

ISBN 9984-751-76-7

® Aivars Kļavis, 2005 © Nordik, 2005

Lai gan darbā atspoguļoti pilnīgi patiesi notikumi un tas balstās uz vispārzināmiem vai mazākzināmiem vēsturiskiem faktiem, autors uzskata par nepieciešamu atgādināt, ka tas ir romāns, nevis pētījums par Vidzemes un Rīgas vēsturi vai kāda konkrēta cilvēka dzivesgājumu.

1705. gadā krievu ģenerālfeldmaršals Šeremetjevs raksta savam vald­niekam Pēterim vārdus, kurus vēlāk zinās, citēs vai pieminēs ikviens, runājot par 18. gadsimta sākumu Vidzemē.

“Man Tev jāziņo, ka visvarenais Dievs un vissvētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt. No Pliskavas lidz Tērbatai… 38 verstis šaipus Pērnavas un no Rīgas līdz Valkai viss ir izpostīts, visas pilis ir sagrautas. Nekas nav atlicis, izņemot Pērnavu un Rēveli, un šur tur pa muižai pie jūras.”

Vel pēc pieciem gadiem, nespējot ilgāk izturēt aplenkumu, padodas Rīga. Pilsētā plosās mēris, un drīz jau tā varā nonākusi visa Vidzeme. Daudzviet labi ja no katriem desmit cilvēkiem dzīvi palikuši trīs.

1710. gada 14. jūlijā grāfs Šeremetjevs svinīgi iebrauc Rīgā.

Rātes un visu pilsētnieku vārdā viņu sveic Rīgas burggrāfs un pasniedz divas trīs mārciņu smagas zelta atslēgas, par to vēlāk pretī saņemot Pētera I spieķi, ar ko viņš pašrocīgi mēdzis sist nepaklausīgos. Toties Vidzemes muižnieki panāk, ka cars apstiprina Sigismunda Augusta privilēģiju, dā­vājot tiesības, kādas tiem nekad agrak nav bijušas. Viņi atgūst muižas, pie­vieno tām jaunas, dedzina brandvīnu un ceļ krogus. Ir sācies viens no vis­drūmākajiem posmiem latviešu tautas vēsturē.

Acīmredzot kaut kad šajā laikā arī tapušas leģendas gan par Adiamindes ākstu, gan līvu virsaiti Vesiki, sauktu Perniģelis, viņa mazmazdēlu Sanderu Pernefogelu un, visbeidzot, brīvkungu Hieronīmu Kārli Fridrihu fon Minhauzenu un Liepupes mācītāja Klēmaņa ģimenes mājskolotāju Garlību Helvigu Merķeli.

Leģendas par to, kas mēs esam un vai patiešām mēs esam tie, kas esam.

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis