Cilvēka ēnā

Džeina van Lavika-Gudola

Cilvēka ēnā

Apvārsnis

Grāmatas autore angļu pētniece Džeina van Lavika-Gudola ilgu laiku novērojusi cilvēka tuvāko radinieku — šimpanžu dzīvi dabiskos apstākļos. Savus novērojumus viņa attēlo ar lielu iejūtību, ievezdama lasītāju šo augsti organizēto dzīvnieku pasaulē. Autores sniegtā informācija ir ārkārtīgi vērtīga zinātniekiem, bet grāmatu ar lielu interesi izlasīs arī ik­viens, kas mīl dabu un dzīvniekus: Grāmata uzrakstīta dzīvi, aizraujoši, labā valodā.

No angļu valodas tulkojusi Milda Jakobsone

 H. VAN LAVIKA fotouzņēmumi M. ŅESTURHA priekšvārds Zinātniskais konsultants Z. SPURIS

lzdola saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

© Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1977

Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PRIEKŠVĀRDS IZDEVUMAM KRIEVU VALODĀ

Starp daudzajām Padomju Savienībā Izdotajām grāmatām par eto- loģiju Dželnas van Lavikas-Gudolas uzrakstītā nevar palikt nepamanīta, jo stāsta par mūsu vistuvāko radinieku — cilvēkpērtiķu šimpanžu iz­turēšanos.

Nevarētu teikt, ka šimpanzes kā zinātnisku pētījumu objekts nebūtu pienācīgi atainoti literatūrā. Daudzos zinātniskos darbos atspoguļoti ne­brīvē dzīvojošo šimpanžu fizioloģijas un psiholoģijas eksperimentālie pētījumi. Taču ziņas par šo pērtiķu bioloģiju dabiskajos dzīves apstāk­ļos līdz šim laikam palikušas saraustītas un pretrunīgas.

Jāpiemin, ka detalizētu pētījumu rezultāti par citu cilvēkpērtiķu — gorillu (Di. Šallers) un orangutanu (B. Herisons) — izturēšanos savvaļā tika publicēti jau 1950. gadā. Bija pienākusi šimpanžu kārta. Šo smago uzdevumu uzņēmās angļu pētniece Džeina Gudola. Protams, šai darbā viņai bija arī priekšteči. H. V. Nisens Jēlas universitātes psiholoģijas katedras uzdevumā vairāk nekā divus mēnešus jiovēroļa šimpanžu dzīvi izmēģinājumu stacijā Gvlnejā. Savvaļas šimpanžu apdzīvotās vie­tas apsekoja arī V. Reinoldss. Taču šiem brīvā dabā veiktajiem no­vērojumiem un ceļojuma piezīmēm bija tikai prelimināru pētījumu raksturs. Vēl aizvien daudzi šimpanžu ekoloģijas un etoloģijas as­pekti — piemēram, grupu veidošanās, hierarhija un indivīdu savstar­pējās attiecības grupā, migrācija, ēšanas paradumi, diennakts cikla raksturs, ligzdu taisīšana u. c. — nebūt nebija pilnīgi skaidri. Lūk, tāpēc daudzpusīga detalizēta šo pērtiķu bioloģijas pētīšana šķita loti svarīgs un nepieciešams, kaut gan grūts uzdevums.

To lieliski saprata L LSkljs — izcilais paleontologs un antropologs, zinātnieks ar visā pasaulē pazīstamu vārdu. Džeina i Gudolai, kurai vēl nebija speciālās izglītības etoloģijā, viņš iedvesa domu par eksperi­mentu un vispusīgi veicināja tā realizāciju. Viņa interese ir pilnīgi sa­protama — pēdējā pusgadsimta laikā Alrikā izdarīti daudzi atklājumi l'cilcoantropoloģijā, atrastas vissenāko cilvēka priekšteču kaulu atlie­kas. Atklāt tādas mūsu vistuvāko vēl šodien dzīvo radinieku izturēša­nās iezīmes, kas apgaismotu cilvēka evolūciju, — lūk, ideja, ar kuru bija aizrāvies Līkijs.

Bruņojusies vienīgi ar tālskati, Džeina Gudola bezbailīgi devās Āfri­kas tropisko džungju dzijumos, lai visos sīkumos novērotu šimpanžu ikdienas dzīvi. Nav nepieciešams runāt par to, cik riskants ir šāds pa­sākums, — katrs, kas izlasīs grāmatu, pats par to pārliecināsies. Taču drosmīgās sievietes varonību atalgoja ārkārtīgi interesantie rezultāti, kas gūti, desmit gadus novērojot šimpanžu kopienu Gombes rezervātā (vēlāk — nacionālajā parkā) Tanganjikas ezera austrumu krastā (Tan- zānijāj. Pērtiķu dzīves ainas sniegtas tik sīki un spilgti, ka lasītā­jam rodas iespaids, it kā viņš pats būtu kopā ar pētnieci pavadījis šo laiku Āirikas džungļos.

Daudz vietas grāmatā veltīts, lai aprakstītu un raksturotu šimpanžu savstarpējās attiecības grupā — starp māti un bērnu, tēviņiem up mā­tītēm, jaunajiem indivīdiem un pieaugušajiem. Ārkārtīgi interesanta ir savdabīgā»hierarhija šimpanžu grupā. Apskatot iekšējās pretrunas šimpanžu grupā, [1] jāievēro, ka dažāda dzimuma šimpanžu savstarpējo attiecību īpatnības gan pētītajā grupā, gan citās Āfrikas šimpanžu ko­pienās objektīvi nosaka šo attiecību svarīgākais bioloģiskais rezul­tāts — grupas un vienlaikus visas sugas sekmīga tālākā attīstība.

Aprakstot šimpanžu izturēšanos un rīcības motīvus, autore nav spējusi izvairīties no antropomorfisma, šīs — lietojot Jana Dembovska izteicienu — «zoopsihologa Haribdas». Šādas dzīvnieku «hominizāci- ļas» pazīmes ir sevišķi izteiktas tēviņu un mātīšu savstarpējās piela- bināšanās, kā arī mātes un mazuļa attiecību aprakstos.

Autores nostāja ir daļēji saprotama — Džeinas Gudolas attieksmei pret viņas' pētījumu objektiem aužas cauri dziļa mīlestība un līdz­cietība. Ar savu grāmatu viņa cenšas palīdzēt saglabāt šos tik reti sa­stopamos cilvēka radiniekus. Grāmatas nosaukumam — «Cilvēka ēnā» — nav gadījuma raksturs: cilvēkiem, kuru intelekts ir pārāks par viņu tuvāko radinieku intelektu, ir jāpalīdz tiem izdzīvot, cilvēki nedrīkst pieļaut, ka šie dzīvnieki izzūd no zemes virsas. Tomēr cilvēk­pērtiķu skaits katastrofāli samazinās. Āfrikas džungļos uz dienvidiem no Kongo upes galvenās gultnes un uz ziemeļiem no Luibalcs upes pē­dējo gadu laikā tika pilnīgi iznīcināti reti sastopamie mazie šimpan­zes jeb bonobo (Pan paniscus). Kritiskā stāvoklī ir arī pārē­jie ģints Pan pārstāvji. Lūk, tāpēc par aktuālu jāatzīst Dž. Gudolas grāmata, kurā viņa aicina aizsargāt dabu, tās vērtīgo faunu un floru.

Gudolas ekoloģiskie un etoloģiskie novērojumi sniedza daudz jauna un interes'anta primatologiem un antropologiem. Izrādījās, ka Gom- bestrīmaa Ielejas šimpanzes tiešām spēj daudzveidīgi lietot dažādui apkārtējās vides priekšmetus barības iegūšanai. Turklāt virknē gadī­jumu pērtiķi pārveidoja šo priekšmetu lormu.

Ārkārtīgi svarīgi ir Gudolas novērojumi par to, kā šimpanzes iz­manto apkārtējās vides priekšmetus par rīkiem vai Ieročiem, papildinot dabiskos aizsardzības vai uzbrukšanas līdzekļus. Sāda rīcība sevišķi uzskatāmi fiksēta Hugo van Lavlka — Džeinas Gudolas vīra — foto­attēlos un filmās. Un tomēr Jāuzsver, ka tik bagātīgi dokumentētajai Sveinfurta pasugas šimpanžu (Pan t r o g I o d y t e s s c hw e I n- I ur t h i) darbībai ar rīkiem nevienā no grāmatā minētajiem gadī­jumiem nav patiesa ddrba rakstura. Pētītās grupas šimpanzes nav tiku­ši tālāk par dabisko rīku uzlabošanu pašu rokām vai neveiklu pre­tinieka apmētāšanu ar akmeņiem.

Tāpēc nevar piekrist autores viedoklim par nepieciešamību mainīt cilvēka definīciju (44. lpp.). No padomju pētnieku darbiem izriet, ka piemēri par to, kā Gombestrīmas šimpanzes lieto un pat gatavo rīkus, nesniedzas tālāk par tīri bioloģisku adaptāciju, piemērošanos apkārtējās vides apstākļiem. Par galveno kritēriju, nosakot, kas Ir darbs, jāuzskata starpniekrīka lietošana,s tas ir, rīka pagatavošana ar cita rīka palīdzību. Tikai tādā gadījumā var runāt par patiesu darba­rīku pagatavošanu.

Kā pierādījuši G. Hrustova eksperimenti, uz kuriem savā grāmatā atsaucas Dž. van Lavika-Gudola, «neviens no tiem (eksperimentā iz­mantotajiem dzīvniekiem — M. Ņ.) nemēģināja apstrādāt nepadevīgu materiālu ar vienlaikus pasniegto akmeni vai kādu citu rīku, bet tikai ar paša dabiskajiem rīkiem — sava .ķermeņa orgāniem».[2] taču nav noliedzams, ka laboratorijas apstākļos dzīvnieki parāda daudz lielākas spējas nekā savvaļā. Bez tam eksperimentētājs daudzkārt demonstrēja visa uzdevuma risinājumu ar darbarīku palīdzību. Kā pareizi piebilst Dž. van Lavika-Gudola, lai sniegtu galīgu atbildi uz 5o jautājumu, ne­pieciešami eksperimenti ar lielāku skaitu dzīvnieku. Taču eksperimenta autors ne reizi vien uzsvēris, ka šai gadījumā ir runa nevis par sta­tistisku, bet gan metodoloģisku, pilnīgi jaunu pieeju, kura «ārkārtīgās grūtības … pierādīja… pietiekami acīmredzami». [3]

K. Fabri, cita padomju pētnieka, eksperimenti pierādījuši, ka «pēr­tiķa uzmanību saista viņa rokās esošā priekšmeta, tas ir, rīka, izmai­ņas, nevis izmaiņas, kas notiek ar darbības objektu. Taču darba pro­cesā, kas paredz rīkošanos ar diviem priekšmetiem — darba objektu un darbarīku —, izšķirošā nozīme ir izmaiņām, kas notiek ar objektu, uz kuru Iedarbojas, las ir, darba objektu. No teiktā izriet, ka pērti, ķiem novērota cita koncepcija, kas padara neiespējamu darbarīku pa­gatavošanu.» [4]

Pāriet robežu, kas šķir dzīvnieku no cilvēka, bija Iespējams vienīgi vissaprātīgāko, visaktīvāko cilvēkpērtiķu sugai, kas labāk par citām bija piemērojusies grūtajiem dzīves apstākļiem.

Gudolas novērojumos ārkārtīgi interesants ir lakts, ka šimpanzes gan kopā, gan ari pa vienam medī citus zīdītājus, to vidū arī pērtiķus. Šimpanzes uzbrūk pušķausu cūku sivēniem, nelieliem krūmāžiem, kolo- busiem, zilganajiem mērkaķiem, sarkariastainajiem mērkaķiem un, vis» beidzot, pat paviānu anubisu mazuļiem.

Primatologam, antropologam un etologam loti interesanti ir arī da­žādu šimpanzes emocionālo stāvokļu apraksti un skaidrojumi. Klasi­ficējot šimpanžu lietotās skaņas un signālus, Dž. van Lavika-Gudola ir izmantojusi savas Ievērojamās priekšgājējas — mūsu talantīgās pēr­tiķu psiholoģijas pētnieces N. JLadiginas-Kotsas klasisko darbu.**

Šimpanžu bioloģijas svarīgākajiem aspektiem pieder arī ligzdu ierj. košana; šai cilvēkpērtiķu darbībai vienmēr pievērsta liela uzmanība. Visdziļāk šo darbības formu analizējusi N. Ladigina-Kotsa. ***

Ligzdu Ierīkošana, dažādas indivīdu savstarpējo attiecību formas grupā, migrācija un barošanās, rīku lietošana, augšanas process un dzimumnobriešana — lūk, nepilnīgs Dž. van Lavlkas-Gudolas grāmatā skarto problēmu uzskaitījums. Nav šaubu, ka viņas plašie novērojumi sniegs daudz materiāla ne tikai primatologiem, antropologiem un eto- logiem, bet arī speciālistiem paleoantropoioģijas laukā. Grūti atteik­ties no domas, ka nelielas šimpanžu grupas dzīves veids varētu būt vi­sai līdzīgs dzīves veidam, kāds bijis izrakumos atrastajiem cilvēkpērti- -ķiem, kuri ir tuvi bioloģiski visattīstītākajiem australopitekveldīgajiem un no kuriem cēlušies vissenākie cilvēki uz Zemes.

Daudzajiem lasītājiem, kas jau pazīstami ar Džeinu Gudolu pēc da­žām publikācijām mūsu periodikā, [5] grāmata sniedz pilnīgu un deta­lizētu priekšstatu par dzīvnieku pasaulē mums vistuvāko radinieku dtīvi.

M. Ņ e s tu r hs,

MVU Antropoloģijas institūta

un muzeja proiesors

PRIEKŠVĀRDS ORIĢINALIZDEVUMAM

Reizi katras paaudzes laikā notiek kādi pētījumi, kas pārveido cilvēka priekšstatu pašam par sevi. Sls grama- tas lasītājam ir izdevība piedalīties šādā pārdzīvojumā.

Visu daudzo uz Zemes dzīvojošo radījumu vidū ne­viens cits nav tik līdzīgs cilvēkam kā šimpanze. Faktiski jaunākie pētījumi pierāda, ka šī līdzība ir pat dziļāka, nekā mēs agrāk bijām domājuši. Gan imunitātes reak­ciju rakstura, gan asins proteīnu uzbūves un arī paša ģe­nētiskā materiāla (DNS) pārbaude liecina, ka šimpanze ir tuvāk radniecīgs cilvēkam nekā pārējie radījumi. Vēl vairāk — šimpanzes smadzeņu uzbūve ir visai līdzīga cil­vēka smadzeņu uzbūvei. Un pētījumi, ko laboratorijās veikuši tādi šā darba pionieri kā Jērkzs un Kēlers, [6] ve­dina uz domām, ka šimpanžu izturēšanās diapazons ir ārkārtīgi plašs. Cilvēku izturēšanās pētnieki jau sen vē­lējušies uzzināt, kā šimpanzes spēj rīkoties savā dabis­ka jā vidē, kur tie ir brīvi, nevis ieslodzīti laboratorijā vai zooloģiskajā dārzā. Kad desmitgade sekoja desmitgadei un vēl aizvien nebija iegūta informācija, uz kuru varētu pajauties, radās bažas — vai šimpanžu izturēšanās no­slēpumu paspēs atklāt, pirms tie iznīks .cilvēka nežēlīgās rīcības rezultātā, rīcības, kas ir iznīcinājusi tik daudzus radījumus visā pasaulē.

Lai atklātu šo noslēpumu, bija jāpārvar milzīgas grū­tības; daudzi speciālisti domāja, ka tās vispār nav pār­varamas. Šimpanzes dzīvo biezos mežos, viņiem piekļūt ir grūti, un daudzējādā ziņā viņi ir bīstami. Nebija ne­kāda pamata ticēt, ka šimpanzes varēs novērot nelielā at­tālumā. Bija daudz iemeslu šaubām, vai pētnieks spēs re­dzēt tik daudz no šimpanžu izturēšanās, lai izdarītu no­vērojumus, uz kuriem varētu paļauties. Bija arī iemesls bažām, vai novērotājs spētu ilgu laiku izturēt lielo pie­pūli. Galu galā tie no mums, kas neatlaidīgi interesējas par šo jautājumu, jau sāka padoties izmisumam, ka šim­panžu izturēšanās nekad netiks izpētīta.

Tad 60. gadu sākumā no Tanganjikas pamazām sāka pienākt ziņas par kādas jaunas sievietes Gudolas ilgsto­šajām un drosmīgajām pūlēm novērot šimpanzes, taču šimpanzes vairījās no cilvēka klātbūtnes. Dzīvnieki tu­rējās tālu no Gudolas — bieži vien kādus piecsimt jar­dus —, un, ja viņa tos pārsteidza un piekļuva viņiem tu­vāk, šimpanzes pētniecei piedraudēja. Gudola cieta gan no malārijas, gan dažādām citām grūtībām. Pagāja divi gadi, un bija izdarīti tikai daži atsevišķi novērojumi ne­lielā attālumā, un aizritēja četri gadi, iekams kļuva iespējami patiesi detalizēti novērojumi tuvumā. Tomēr Gudola neatlaidās — mūsdienās jau tas vien ir ievērības cienīgs takts. Un beidzot zinātnieka rūpīgajam skatienam sāka atklāties cilvēka tuvākā radinieka noslēpums.

Pašlaik pētījumi turpinās jau vienpadsmito gadu, tajos piedalās lieliski darbinieki, kas sistemātiski izseko dau­dzus šimpanzes izturēšanās aspektus. Šie pētījumi ir uni­kāli dzīvnieku izturēšanās pētījumu vēsturē ne tikai tā­dēļ, ka šimpanzes ieņem sevišķu vietu dabā, bet arī tā­pēc, ka iepazīti un pētīti atsevišķi dzīvnieki individuāli, tāpēc, ka novērojumi nelielā attālumā ir precīzi fiksēti, tāpēc, ka ir lieliski Hugo van Lavika fotouzņēmumi, tāpēc, ka rūpīgi tikušas apsekotas šimpanzes dzīves cikla pār­maiņas desmit gadu laikā, tāpēc, ka atsevišķi indivīdi pē­tīti viņu grupā, tāpēc, ka šimpanzes nav tikuši atrauti no savas dzīves vietas, tāpēc, ka pētījumi no visiem vie­dokļiem ir veikti ļoti rūpīgi un apzinīgi.

Pētījumos atklātā šimpanžu dzīves aina ir aizraujoša. f Šimpanze ir augsti inteliģents dzīvnieks, izteikti sabied- I •risks radījums, kas spējīgs uz ciešu un ilgstošu pieķer- F šanos, tomēr dzīvniekam nepiemīt nekas, kas pilnīgi līdzi- ļ nātos cilvēka mīlestības jūtām• šimpanzes spēj sazinā- ļ ties ar žestu, ķermeņa stāvokļu, sejas izteiksmes un [ skaņu (kas nelīdzinās cilvēku valodai) palīdzību. Tas ir : radījums, kas ne tikai efektīvi lieto darbarīkus, bet ar ' Ievērojamu tālredzību arī gatavo tos; radījums, kas daž­reiz mazliet dalās barībā ar pārējiem, tomēr dara to daudz mazāk nekā cilvēks; radījums, kas spējīgs apmānīt un Iebiedēt, ir viegli uzbudināms un agresīvs, spēj lietot priekšmetus kā ieročus, tomēr nevar iesaistīties darbībā, kuru varētu salīdzināt ar cilvēka māku karot; radījums, kas bieži, organizētā veidā sadarbojoties ar citiem, medī, nogalina un apēd nelielus citu sugu dzīvniekus un, kā liekas, dara to ar aizrautību; radījums, kura izturēšanās agresijas, cieņas parādīšanas, nomierināšanas un sasveici- ' nāšanās reizēs ir pārsteidzoši līdzīga cilvēka izdarībām tādās pašās situācijās.

Skaidrs, ka šimpanze ārkārtīgi interesē cilvēku; un, no- ļ, skaidrojot cilvēka vietu dabā, šie pētījumi tālu pārsniedz visus citus līdz šim veiktos.

Man šī skaisti uzrakstītā grāmata palīdz saskatīt til- vēku jaunā perspektīvā — daudz tuvāku citām dzīva- [ ļum būtnēm ar iedzimtajām izturēšanās iezīmēm un to- I mēr būtiski atšķirīgu izšķirošajos izturēšanās veidos. Vai- f rak nekā jebkura cita šīs paaudzes laikā izdotā grāmata ļ tā palīdz pārredzēt ļoti garo ceļu, kuru mēs esam nogā- ļuši līdz savam tagadējam stāvoklim, un — pazemīgi un \ tomēr ar dziļu lepnumu — saskatīt cilvēka vietu dabā.

DEIVIDS E. HAMBURGS, medicīnas zinātņu doktors. Stenfordas universitātes medicīnas skola

VĒNAI, LOISAM, HUGO — UN DĀVIDA SIRMBARŽA PIEMIŅAI