Paradīzi meklējot

Turs Heijerdals

Paradīzi meklējot

Apvārsnis. «Paradīzi meklējot» ir pazīstamā norvēģu" zinātnieka Tūra Heijerdāla pirmā grāmata. 1937. gadā viņš, tikko apprecējies, kopā ar sievu aizbrauca uz Marķīza salu ar- hipelāgu Klusajā okeānā, lai izdarītu eksperimentu — aiz­vadītu vienu gadu kādā mazapdzīvotā saliņā, «atgrieztos džungļos, dabas klēpī», atrastu «paradīzi» zemes virsū, Grāmata stāsta par abu jauno norvēģu dzīvi nelielajā Fa- tuhivas salā un veltīgajiem «paradīzes» meklējumiem, tēlo krāšņo salas dabu pretstatā iezemiešu bezcerīgajai dzīvei, nabadzībai un slimībām.

Latviešu lasītājam ir labi pazīstamas arī citas Tūra Hei­jerdāla grāmatas: «Ceļojums ar «Kon-Tiki»» (1957, 1959), «Aku-aku» (1959), «Ra» (1974, 1975). Par Tūru Heijerdālu un viņa ceļabiedriem braucienos ar papirusa laivu stāsta arī J. Senkeviča grāmata «Uz «Ra» pāri Atlantijas oke­ānam» (1976).

Otrais izdevums

«Paradīzi meklējot» pirmais izdevums latviešu valodā iznāca 1965. gadā.

Tagad, kad visas pasaules uzmanība pievērsta Tūra Hei­jerdāla jaunajam braucienam ar niedru kuģi «Tigris», lasī­tāji ar interesi atcerēsies viņa gaitu sākumu, kas aprak­stītas šajā grāmatā.

Izdevniecība «Zinātne» Riga 1978

Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

No krievu valodas tulkojis Arturs Lielais

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

(P T. Heljerdāin priekšvārda tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1978

PAR TURU HEIJERDALU UN VIŅA PIRMO GRĀMATU

Padomju lasītājs saņēmis jaunu grāmatu, kuras autors Ir slavenais norvēģu ceļotājs, zinātnieks un rakstnieks Tūrs Heijerdāls. «Paradīzi meklējot» — tā ir pirmā viņa grāmata, izdota Oslo 1938. gadā un turpat laista klajā atkārtotā izdevumā 1942. gadā. Kopš tā laika ši grāmata ne reizi nav publicēta.

Kāpēc mēs līdz šim par to nekā nezinājām? Par ko stāstīts šajā grāmatā? Kāpēc mēs to iesakām padomju lasītājam?

1961. gada 22. martā Tūrs Heijerdāls, pirms bija devis atļauju tul­kot «Paradīzi meklējot» krievu valodā, rakstīja šā priekšvārda auto­ram: «Es neesmu ļāvis tulkot šo grāmatu ne angļu, ne vācu, ne kādā citā valodā aiz tā iemesla, ka, izdodot to patlaban, mūsu dienās, radī­sies juceklis hronoloģijā attiecībā uz manām grāmatām par Kluso okeānu, — lasītāji nodomās, ka esmu uzrakstījis šo grāmatu tagad; īstenībā rakstīju to, būdams divdesmit četrus gadus vecs students. Ja kādreiz vecumdienās izdošu kopotos rakstus, tad šī grāmata iznāks kā pirmais sējums, tas ir, ieņems savu īsto vietu.»

Lai neizceltos «juceklis hronoloģijā», ko piemin Heijerdāls, lai lasī­tājs skaidrāk saprastu, kāda loma grāmatā aprakstītajiem notikumiem bijusi autora dzīvē, un lai pilnīgāk atbildētu uz iepriekš izvirzītajiem jautājumiem, mums šķiet, ka īsi jāpastāsta par norvēģu zinātnieka dzīvi un darbību, vēl jo vairāk tāpēc, ka par Heijerdāla dzīves gaitām

ir trūcīgas ziņas, kaut gan zinātnieks kļuvis visai populārs.

1914. gada 6. oktobra vakars satumsa agrāk nekā parasti. Zemi, tumši mākoņi klāja debesis, un smidzināja smalks, auksts lietus. Ne­gants vējš plosīja kokus un krūmus, notraukdams nodzeltējušās lapas.

Nemīlīgais, drēgnais rudens bija atnācis arī Dienvidnorvēģijas pilsētiņā Larvikā jūras krastā. Uz ielas redzēja tikai retu gājēju.

Bet pilsētiņas alusdarītavas īpašnieka Tūra Heijerdāla namā valdīja liksme — piedzimis mantinieks. Jaunpiedzimušā tēvs un viņa dzīves­biedre Alisona Heijerdāla nolēma dot zēnarn tēva vārdu. «Bez šaubām, mazais Tūrs ies tēva pēdās — saimniekos alusdarītavā,» domāja tēvs. «Tas nebūs tik drīz,» domāja zēna māte, «nevajag zīlēt, kas notiks nākotnē.»

Alisona Heijerdāla, pirms laulībām kalpone Tronheimā, pārzināja Larvikas pilsētas muzeju. Visu mūžu viņu valdzināja naturālista spe­cialitāte, interesēja dzīvnieku un augu valsts evolūcijas problēmas, pirmatnējā cilvēka evolūcija… Mājā bija daudz dabaszinātņu, ģeo­grāfijas un etnogrāfijas grāmatu. Mazā Tūra audzināšanā ļoti- sva­rīga loma bija attēliem, ko viņam rādīja māte, pāršķirstot šīs grā­matas.

«Varu droši apgalvot, ka gandrīz vai līdz ar mātes pienu esmu mantojis interesi par svešu tautu dzīvi un vēlēšanos pētīt dzīvniekus,» teica Tūrs Heijerdāls pēc četrdesmit gadiem.

Jau pirms skolas gaitām, piecu sešu gadu vecumā, Tūrs cītīgi ko­lekcionēja putnus, jūras zvaigznes, ežus, ķirzakas un čūskas. Māte atbalstīja viņa kolekcionēšanas kaislību. Ja viņa nebūtu ieaudzinājusi zēnā mīlestību uz dabaszinātnēm, Tūrs varbūt vēl šodien būtu nevie­nam Depazīstams alusdarītavas īpašnieks mazajā pilsētiņā Vestfoles

dienvidos, Bohusa fjorda rietumu piekrastē.

Kad zinātkārajam zēnam bija apritējuši septiņi gadi, vecāki atdeva viņa ziņā šķūni. Tūrs šķūni pārvērta istabā un tur iekārtoja zooloģijas muzeju. Tūra biedri un viņa vecāku paziņas reižu reizēm iegriezās muzejā un sajūsmināti aplūkoja eksponātus.

Larvika ir ostas pilsēta, un daudzu Tūra draugu tēvi bija jūras­braucēji un zvejnieki. Viņi pārveda mājās un uzdāvināja dēliem retus dzīvniekus. Tomēr zēnus tādi «suvenīri» ne visai interesēja, un viņi atdeva dzīvniekus Tūram apmaiņā pret grāmatām par Tarzānu un pret raugu no viņa tēva alusdarītavas.

Kad Heijerdāls mācījās pamatskolā, viņa muzejā, kas bija iedēvēts par «Dzīvnieku namu», bieži pulcējās jaunie naturālisti. Mazais Tūrs allaž aicināja skolas biedrus' sev līdzi meklēt jaunus dzīvniekus Larvi­kas apkaimē — dižskābaržu mežā aiz pilsētas un Larvikas fjorda krastos.

Gadiem ritot, Tūrs aizvien vairāk sāka interesēties par svešu zemju pētīšanu. Bieži vien naktīs, kad visi bija aizmiguši, Tūrs piecēlās un apsēdās uz palodzes. Heijerdālu māja atradās pilsētas centrā, pakalnā, no kurienes pavērās skaists skats uz kalniem un fjordu. Tūrs lūkojās uz kuģiem un-domās ar tiem devās tālu projām pasaulē. «Mana neap­valdītā bērnišķīgā fantāzija izveidojās tieši šajās vientulīgajās nakts stundās mājā, kur es pavadīju bērnību,» stāstīja Heijerdāls intervijā kādam norvēģu žurnālistam 1959. gadā.

1930. gadā Tūrs beidza pamatskolu, bet 1933. gadā — ģimnāziju. Visos divpadsmit mācību gados viņš, pēc paša apgalvojuma, bijis gluži viduvējs skolnieks. Tūrs tikai pa ausu galam klausījās skolotājos. Stun­dās viņš sapņoja par tālām dienvidu zemēm vai arī bez gala zīmēja uz burtnīcām svešo zemju iedzīvotāju figūriņas, tā ka ik nedēļas bija spiests mainīt burtnīcu apvākus. Tomēr daži mācību priekšmeti viņu valdzināja, un tajos zēns guva labas sekmes, — pirmām kārtām dabas­zinātnēs un ģeogrāfijā.

Visus skolas gadus Tūrs Heijerdāls tā aizrāvās ar dzīvnieku kolek­cionēšanu un grāmatām, ka viņam nekad neatlika laika parotaļāties ar saviem skolas biedriem. Tomēr viņš bija fiziski labi attīstīts, veselīgs un spēcīgs pusaudzis, jo fiziski norūdījās neskaitāmās pastaigās mežos un kalnos.

Turam patika tūrisma pārgājieni pa mežiem vai nu kājām, vai uz slēpēm, patika pārnakšņot zem klajas debess un kāpt Vestfoles pakalnu virsotnēs. No šiem pārgājieniem viņš aizvien pārnesa kaut ko jaunu savai kolekcijai.

Deviņpadsmit gadu vecumā Tūrs iestājās Oslo universitātes dabas­zinātņu fakultātē, lai iegūtu zoologa un ģeogrāfa specialitāti.

Ar katru gadu vairāk viņu vilina tālas pastaigas. Brīvajā laikā par Iemīļotu Heijerdāla nodarbību kļūst tūrisms un alpīnisms. Jauneklis bieži vien aizbrauc trīssimt kilometru uz ziemeļrietumiem no galvas­pilsētas, uz Gudbransdālenas ieleju, un no turienes uzkāpj vairākās Norvēģijas augstākajās virsotnēs: Roneslotetā (2183 m), Snehetā (2286 m) un Glitertīnā (2452 m).

Norvēģijas kalni nav visai augsti, un, kaut gan tur netrūkst asu smaiļu un stāvu krauju, daudzu virsotņu iekarošanai nav vajadzīga nekāda speciāla sagatavošanās. "Lai uzkāptu kalna virsotnē, parasti pie­tiek ar l^bu veselību un izturību. Tāpēc vārds «alpīnisms» Norvēģijā jāsaprot citādi, ņemot vērā dabas apstākļus.

«Es sevišķi interesējos par sportu, ja ar vārdu «sports» apzīmē fi­zisku treniņu veselības norūdīšanai,» atceras Heijerdāls kādā vēstulē. «Man patika gari pārgājieni mežos un skarbajos kalnos, bet studiju gados aizrāvos ar tāliem slēpojumiem, pārnakšņoju teltī vai eskimosu sniega mājiņā (iglu). Pārgājieni kājām arī bija viena no manām liela­jām kaislībām; citiem vārdiem, man patika dzīve zem klajām debesīm visos veidos.»

Sajā pašā periodā Heijerdāls uzsāk savas literārās gaitas. Kādu laiku viņš pat iztiek no honorāriem, ko saņem par aprakstiem, kurus ilustrē ar paša zīmētām karikatūrām vai fotouzņēmumiem. Aprakstos viņš attēlo piedzīvojumus kalnos.

Mācīšanās universitātē pamazām kļuva Tūram par slogu. Pēc sep­tiņiem semestriem Heijerdāls skaidri saprata, ka laboratorijas zināt­nieka vai universitātes pasniedzēja amats viņam nav piemērots. Viņš vēlējās pētīt dzīvniekus to dabiskajos apstākļos. Trīsarpus gadu ilgās mācibas, protams, nebija veltīgas — tās deva jauneklim nepieciešamās zināšanas.

Heijerdāls izvēlas tēmu «Ģeogrāfiskās izolācijas ietekme uz dzīv­nieku dzīvi» un, saņēmis no tēva finansiālu atbalstu, aizbrauc uz Fa- tuhivas salu Marķīza arhipelāgā, tālu no visiem kontinentiem, Klusā okeāna centrā.

īsi pirms aizbraukšanas 1937. gadā Heijerdāls apprecējās, un viņa brauciens uz tālo salu bija savdabīgs kāzu ceļojums.

Jāpiebilst, ka praktizēšanās zooloģijā nebija vienīgais šā ceļojuma mērķis. Jaunais Tūrs bija daudz lasījis par Rietumu modes aicinājumu «atgriezties džungļos, mūžamežos», pie primitīvās dzīves un nolēma pārbaudīt, kas iznāk īstenībā no šāda eksperimenta.

Daudz vēlāk «Kon-Tiki» ekspedīcijas loceklis zviedru. etnogrāfs Bengts Danielsons savā grāmatā «Aizmirstās salas» par šo eksperimentu rakstīja tā: «Un viņš (Heijerdāls) nolēma atgriezties akmens laikmetā, lai pārbaudītu, vai šī izdaudzinātā pirmatnējā dzīve .patiešām ir tik laba. Viņa paradīzei vajadzēja būt ar patīkamu klimatu un atrasties pēc iespējas tālāk no civilizētajām zemēm. Rūpīgas šā jautājuma stu­dijas deva viņam iespēju secināt, ka vislabāk šīm prasībām atbilst Marķīza salas.»

Un jaunais vīrs ar sievu steidzās uz Dienvidjūru salām.

Par šo ceļojumu pastāstīts Tūra Heijerdāla pirmajā grāmatā «Para­dīzi meklējot».

Autors šajā darbā vēstī par to, kā jaunie eiropieši nokļūst vienā no mazapdzīvotajām Marķīza arhipelāga salām — Fatuhivā un pavada tur veselu gadu. Jaunlaulātie apmetas vientuļajā Omoas ielejā. Uzceļ bambusa būdu. Dzīvo gluži tāpat kā pirmatnējie cilvēki, Lieto gliemež­nīcu šķīvjus un kokosriekstu čaulu bļodas.

Visapkārt —• nobrieduši banāni un apelsīni, citroni un kokosrieksti. Jāpastiepj tikai roka, jānoloba miza — un maltīte galdāl

Viņi atspirdzinās, peldoties akmeņiem izklātajā kādreizējās Fatuhi- vas ķēniņienes baseinā, kurā ieplūst dzidri strauta ūdeņi. Pasaule vi­ņiem liekas bezgalīgs eksotisks dārzs. Viņiem šķiet, ka beidzot atrasta Īsta paradīze.

Bet… «paradīzes» uzturs norvēģiem nav pierasts, viņi sāk just trimdu. Jaunlaulāto stāvokli pasliktina ari reliģiskais naids starp kato­ļiem un protestantiem, ko šeit uzkurina katoļu priesteris pāters Vikto- lins. Tūrs un viņa sieva ir protestanti, un pāteru māc aizdomas: «Ka tikai šie eiropieši neaizvilina viņa draudzi!»

Pātera uzkūdītie salinieki katoļi visvisādi cenšas sagandēt jauno laužu dzīvi salā. Piedevām vēl norvēģi saslimst no kukaiņu dzēlieniem tin spiesti braukt ārstēties uz Hivaoas salu Marķīza arhipelāga centrā­lajā daļā.

Izveseļojušies viņi atgriežas Fatuhivā, bet nolemj apmesties uz dzīvi pašā vientuļākajā salas nostūri, pie siimgalvja Tei Tetuas, kurš ir viens no Fatuhivas senākās cilts locekļiem. Tomēr drīz vien pie Tel Tetuas sarodas ļaudis no Omoas ielejas un sakūda sirmgalvi, lai viņš pieprasa no eiropiešiem naudu par uzturu un nomas maksu par zemes gabalu. Omoas ielejas ļaudis brūvē pašdarināto no apelsīniem un žūpo. Galu galā viņi apzog norvēģus līdz kreklam.

Tūrs un viņa sieva vairs nespēj paciest dzīvi šajā pasaulē, ko sa­indējusi kolonizatoru samaitājošā ietekme. Un jaunie ļaudis bēg. «Vel­tīgas pūles meklēt paradizi,» viņi nospriež, atgriezdamies uz Eiropu savā ierastajā dzīvē.

Jauno norvēģu likstu tēlojumam grāmatā veltīts visai daudz vietas.

Tomēr autors neaprobežojas tikai ar jauno eiropiešu nelaimju ap­rakstu vien. «Polinēziešiem nav dzīves pārpilnības zemē» — tā no­saukta viena no grāmatas nodaļām. Sis virsraksts izsaka visa literārā darba galveno domu. Kāpēc gan lai polinēzieši mīlētu baltos? «Baltie iemāna saliniekiem visnelāgākās preces, samaitā viņus ar saviem slik­tākajiem netikumiem, turpretim eiropiešu kultūras labākos sasniegumus salinieki nepazīst. Polinēzieši ir nolemti bojāejai. Viņi nav imūni pret slimībām, ko šeit ievazājuši baltie. Šajā ziņā baltajiem grūti ko pārmest. Tagad imunitāte izveidojusies, bet saliniekiem nav zināšanu, kas palīdzētu cīnīties pret slimībām. Šajā ziņā vainojami baltie.»

Salinieki nesaņem nekādu medicīnisko palidzību. «Terai viens pats rūpējās par veselības aizsardzību piecās salās arhipelāga dienvidu daļā.» Kādreiz Marķīza salās dzīvojuši simt tūkstoši polinēziešū, tagad palikuši tikai divi tūkstoši.

Pakāpeniski sagrauta un iznīdēta salinieku sensenā kultūra. Sevišķi liela loma «pagānu» kultūras iznīcināšanā bija misionāriem, kristīgās ticibas izplatītājiem.

Autors pilnīgi objektīvi attēlo polinēziešu dzīvi, nepieļaujot bur­žuāzijai raksturīgo «īstenības lakošanu» Dienvidjūru salu aprakstos.

Heijerdāls tieši un atklāti parāda, kā tiek saārdīts Polinēzijas salu Iedzīvotāju pierastais dzīves veids un kas pie tā vainojams. Sis patie­sais polinēziešu dzīves veida attēlojums, kurā nav ne vēsts no ideall- zācijas, iepazīstina lasītāju ar eksotisko- pasauli «brīvajā» sabiedrībā, kur valda privātā iniciatīva un vieglas peļņas kāre, iepazīstina ar pa­sauli, ko sagandējuši kolonizatori.

Bet varbūt grāmatā izklāstītie fakti novecojuši un Marķīza salās no­tikušas lielas pārvērtības? Kopš tā laika taču pagājuši jau kādi divdes­mit pieci gadil Nē, izrādās, grāmata nav novecojusi. Gandrīz divdesmit gadu pēc Tūra Heijerdāla ceļojuma šīs salas apmeklēja Bengts Daniel- sons. Pēc šī brauciena viņš uzrakstīja grāmatu «Aizmirstās salas». Aiz­mirstās! Kolonizatori līdz šim laikam nekā nav darījuši, lai uzlabotu iezemiešu dzīvi. Dienvidjūru salās viss palicis tāpat kā tajos laikos, ko apraksta Tūrs Heijerdāls savā grāmatā «Paradīzi meklējot». Tātad Hei­jerdāla grāmata ir aktuāla arī mūsu dienās.

Šī grāmata ir vērtīga vēl tāpēc, ka tajā Heijerdāls sniedz salu da­bas aprakstus. Tiesa, tiem ir- ļoti vispārīgs, populārs raksturs, tomēr mums joprojām ir tik maz grāmatu par Polinēzijas dabu, ka arī šīs vispārīgās ziņas padomju lasītājos izraisa lielu interesi.

Un beidzot mēs esam nonākuši pie notikumiem, kuru attēlojumam veltīta visai neliela vieta Heijerdāla- pirmajā grāmatā, bet kuriem bija milzīga ietekme uz norvēģu zinātnieka turpmākajām dzīves gaitām. No viņa grāmatas mēs uzzinām, ka Heijerdāls atradis Marķīza salās retus, zinātniekiem līdz tam nepazīstamus senas, augstas aborigēnu kultūras pieminekļus — akmens plāksnes ar noslēpumainiem zīmējumiem un skulptūras. ,.

Redzot, ka izmirst pēdējie šās senās kultūras liecinieki, Heijerdāls secina, cik svarīga un neatliekama ir salu seno iedzīvotāju izcelsmes problēmas pētīšana, kamēr vēl ir palikuši ļaudis, kas var pastāstīt mūžsenās leģendas.

Tieši šis brauciens uz Marķīza salām ierosināja Heijerdālu pēc at­griešanās Eiropā 1938. gadā nodot savu zooloģisko kolekciju Oslo uni­versitātes muzejam, pamest zooloģiju un no tā laika veltīt visus spē­kus Polinēzijas iedzīvotāju izcelšanās problēmai. Interesanti atzīmēt, ka Heijerdāla ceļš uz etnogrāfiju ļoti atgādina slavenā krievu zinātnieka N. Mikluho-Maklaja ceļu uz šo zinātni. Arī Mikluho-Maklajs bija zoo­logs, bet, pētījot to tautu kultūru un dzīves veidu, kuras vēl atradās cilvēku sabiedrības attīstības pirmatnējā posmā, viņš sadūrās ar ak­tuālām problēmām un nolēma visus savus spēkus ziedot etnogrāfijai un antropoloģijai.

Heijerdāls jau toreiz izteica pieņēmumu, ka tagadējie Polinēzijas iedzīvotāji,kādreiz atceļojuši uz Klusā okeāna centrālo daļu no Dien­vidaustrumu Āzijas ar Kurosio straumi pāri Amerikas ziemeļrietumiem un Havaju salam. 1939. un 1940. gadā Heijerdāls joprojām risināja šo problēmu, strādādams Eiropas, ASV un Kanādas muzejos un biblio- tOkfis.

1940. gadā Norvēģiju okupēja fašistiskās Vācijas karaspēks. Mel- (erdāls tai laikā vāca etnogrāfiskus un antropoloģiskus materiālus. Iepazīdamies ar Britu Kolumbijas (Rietumkanādas) indiāņu ciltīm. 1<I41. gadā Heijerdāls brīvprātīgi iestājās Kanādā izvietotajā Norvēģijas pretošanās kustības kara aviācijā, īsi pirms tam publicēdams pirmo zināt­nisko rakstu «Vai polinēziešu kultūra cēlusies Amerikā?». Sajā rakstā viņš izklāstīja savu hipotēzi, ka Polinēziju viens pēc otra sasnieguši divi imigrantu viļņi, pie tam pirmais vilnis tur ieceļojis ap mūsu ēras ,')00. gadu uz baisas koka plostiem no Dienvidamerikas, bet otrs vairāk nekā 500 gadu*vēlāk caur Britu Kolumbiju no Āzijas.

Pēc kara beigām Heijerdāls atjaunoja pētījumus. Sākumā viņš strā- (1.1 ja Norvēģijā, pēc tam Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņa jauno manuskriptu «Amerika un Polinēzija», kurā zinātnieks aizstāvēja savu teoriju par iedzīvotāju ieceļošanu Polinēzijā no Dienvidamerikas, spe- (iālisti pat nevēlējās lasīt. Par iedzīvotāju ieceļošanu Polinēzijā tai laikā eksistēja tikai viena teorija, kas apgalvoja, ka pirmie ieceļotāji s.ilās ieradušies no rietumiem, no Āzijas, tieši pāri Melanēzijai un Mikronēzijai.

Viens no svarīgākajiem argumentiem pret Heijerdāla uzskatiem bija fakts, ka Dienvidamerikas jūrasbraucēju rīcībā pirms eiropiešu ierašanās bijuši vienīgi baisas plosti, uz kuriem, pēc ekspertu domām, nav iespējams šķērsot milzīgos Klusā okeāna plašumus.

Lai atspēkotu šos argumentus un pierādītu, ka Polinēzijas iedzīvo­tāji varēja ieceļot salās no Dienvidamerikas, Heijerdāls 1947. gadā no­organizēja un vadīja ekspedīciju, kuras uzdevums bija šķērsot Kluso okeānu ar baisas plostu «Kon-Tiki». Kopā ar pieciem biedriem simt vienā dienā nobraucis uz plosta no Limas (Peru) līdz Raroias salai Tuamotu arhipelāgā gandrīz 8000 kilometru, viņš pierādīja, ka Dien­vidamerikas iedzīvotāji ar plostiem neapšaubāmi varējuši aizceļot uz Polinēziju.

No 1947. gada līdz 1952. gadam Heijerdāls joprojām pētī polinē­ziešu izcelšanos. Viņš lasa lekcijas par šo tematu Norvēģijas, Zviedri­jas, Somijas, Anglijas, ASV, Kanādas, Holandes, Šveices, Austrālijas, Brazīlijas un Peru zinātniskajās iestādēs.

Tai pašā laika posmā viņš Zviedrijā, Anglijā un Amerikas Savieno­tajās Valstīs publicēja piecus zinātniskus rakstus, kuros aplūkoja Dien­vidamerikas iedzīvotāju pārceļošanu uz Kluso okeānu, un monogrāfiju «Amerikas indiāņi Klusajā okeānā».

Vienlaikus viņš kopā ar Knutu Hauglandu, savu ceļa biedru uz plosta «Kon-Tiki», Bigdes salā netālu no Oslo noorganizēja Kon-Tiki muzeju, Ieņēmumus no muzeja iemaksā studentu antropologu fondā.

Pēc ceļojuma ar plostu «Kon-Tiki» Heijerdāls neatlaidīgi cenšas pie­rādīt savu teoriju, izmantojot arī arheoloģiskus pētījumus.

1952. gadā viņš vada pirmo jaukto amerikāņu un norvēģu arheo­logu ekspedīciju uz Galapagu salām, pie tam norvēģu zinātniekam izdodas pierādīt, ka senatnē šīs salas apmeklējuši indiāņi.

Pēc diviem gadiem Heijerdāls pētī akmens statujas Peru, Bolīvijā un Ekvadorā.

1955. gadā un 1956. gadā viņš vada amerikāņu un norvēģu arheo­logu ekspedīciju, kas pirmoreiz izdarīja sistemātiskus izrakumus Aus- trumpolinēzijas salās — Lieldienu salā, Rapaiti un dažās Marķīza ar­hipelāga salās.

Heijerdāls nonāk pie secinājuma, ka jau ilgi pirms tagadējās poli­nēziešu kultūras Lieldienu salā pastāvējuši divi skaidri izteikti kultūras laikmeti un ka pirmie ieceļotāji šeit ieradušies ap 380. gadu mūsu ērā, tas ir, par tūkstoš gadiem agrāk, nekā līdz šim bija pieņēmuši zināt­nieki, Darbs Lieldienu salā, starp citu, deva Iespēju noraidīt izplatīto domu par to, ka salā nekad nav bijis mežu un ka aborigēni kļuvuši par akmeņkaļiem, jo mežu trūkuma dēļ zaudējuši iespēju turpināt tra­dīciju un izgriezt elku dievekļu tēlus no koka. Rezultāti, ko ieguva, analizējot dūņu paraugus no ezera aprimuša vulkāna krāteri, rādīja, ka ap to laiku, kad salā uz dzīvi apmeties cilvēks, tur bijis līdz četrdes­mit augu sugu, lielāko tiesu koku. Salu klājuši biezi meži. Mežu trū­kums Lieldienu salās mūsu dienās — tas ir cilvēku darbības rezultāts.

Uz dažām dienām ekspedīcija iegriezās Marķīza salās un iepazinās ar šejienes arheoloģiskajiem pieminekļiem. Heijerdāls nebija aizmirsis savus pirmos atradumusl Zem dažām dievekļu statujām zinātnieki at­rada ugunskuru pelnus — ļoti vērtīgu materiālu, lai pēc radioaktīvā oglekļa noteiktu statuju vecumu.

Pamatojoties uz iepriekšējiem pētījumiem, Heijerdāls secināja, ka visvecākie no viņa paņemtajiem pelnu paraugiem attiecas apmēram uz 1300. gadu.

Pašu lielāko būvi, ko cēlušas cilvēka rokas Polinēzijā, ekspedīcija atraka Rapaiti salā. Starp citu, lasītājiem visā pasaulē šo darbu rezul­tāti daļēji ir pazīstami pēc Heijerdāla populārās grāmatas, ko viņš iz­deva nākamajā gadā pēc ekspedīcijas. Sī grāmata ar nosaukumu «Aku- Aku» 1959. gadā iznāca arī Padomju Savienībā.

Pēc šīm ekspedīcijām un pēc interesanto grāmatu iznākšanas Hei­jerdāla vārds kļūst plaši pazīstams. Fragmentus no viņa darbiem ievieto dažādu zemju skolas mācību grāmatās.

Heijerdālu ievēlē par Norvēģijas Ģeogrāfijas biedrības goda biedru, apbalvo ar Zviedrijas, Lielbritānijas, Francijas un ASV Ģeogrāfijas biedrības un Antropoloģijas biedrības medaļām. Par savu filmu «Kon- Tiki», kas atzīta par labāko dokumentālo filmu 1951. gadā, viņš sa- nem Holivudas akadēmijas balvu «Oskars». Norvēģijas karalis apbalvo l leijerdālu ar Svētā Ulava ordeni, Peru valdība — ar Sevišķu nopelnu virsnieka ordeni. 1958. gadā Norvēģijas Karaliskā Zinātņu akadēmija un 1960. gadā Ņujorkas Zinātņu akadēmija ievēlē viņu par savu lo- (« kli. 1961. gada septembrī Oslo universitāte Norvēģijā viņam — pir­majam norvēģim piešķir goda doktora titulu. 1962. gadā Heijerdāls npmeklē Padomju Savienību, un Maskavas universitātē viņu apbalvo or M. Lomonosova medaļu.

Tomēr slava dažreiz rada visai lielus kavēkļus darbā. Žurnālisti, tūristi un zinātnieka tautieši vēlas tikties ar izcilo ceļotāju. Šādas tik­šanās aizņem daudz laika. Heijerdāls nolemj uz laiku aizbraukt no Norvēģijas, lai pabeigtu savus divpadsmit gadus ilgos pētījumus. 1958. gada rudenī viņš apmetas uz dzīvi Itālija. Tomēr žurnālisti sa­meklē zinātnieku arī tur, kaut gan oficiāli Tūram Heijerdālam ilgu luiku paliek vecā Norvēģijas adrese. No zinātnieka lūdz intervijas, s.istopot viņu tūrista gaitās piekrastes kalnos, nāk pie zinātnieka uz vasarnīcu.

Par spīti visam, Heijerdāls veiksmīgi strādā pie savas jaunās mo­nogrāfijas. Tas būs pārskats trīs sējumos par ilgu pētījumu rezultātiem [1] pirmām kārtām par seno kultūru pētījumiem Lieldienu salā, Rapaiti un Marķīza arhipelāga salās. 1961. gada decembrī nāca klajā pirmais sē­jums — «Lieldienu salas arheoloģija». Sis plašais darbs izraisa interesi ne tikai tāpēc, ka tajā ietverti unikāli materiāli, bet arī kā savdabīgs mūsdienu poligrāfiskās mākslas paraugs. Pirmoreiz Rietumeiropā izdotā grāmatā izmantoti pētījumi, ko Lieldienu salā izdarījuši 19. gadsimta krievu ceļotāji — J. Ļisjanskis, O. Kocebu un N. Mikluho-Maklajs. Tagad kārta pienākusi otrajam un trešajam sējumam. Sājos sējumos zi­nātnieks plaši apskatīs Lieldienu salas seno rakstu zīmju atšifrēšanas

un pārējo izpētīto salu arheoloģijas problēmas.

galvis stāstīja viņiem par sava^ tautas izcelšanos, par ļaudīm, kas iece­ļojuši no austrumiem, pāri okeānam.

Tātad viss sākās ar Heijerdāla pirmo braucienu uz Marķīza salām, par ko pastāstīts grāmatā «Paradīzi meklējot». Seit mēs redzam Heijer- dālu jaunībā. Viņš vēl nav ne etnogrāfs, ne arheologs, bet ir tikai zoologs, kas tikko sācis savas zinātnieka gaitas. Tūrs Heijerdāls vēl nezina, kur viņu aizvedīs pie ugunskura dzirdētās teiksmas, un pievērš uzmanību visdažādākajiem notikumiem un faktiem, bet mums jau zi­nāms, ka sarunām ar Tei Tetuu bijusi milzīga nozīme: Heijerdāls kļuva Izcils polinēziešu pētnieks, kas attīstījis teoriju par Austrumokeānijas salu iedzīvotāju izcelšanos.

G. Anohina

1964. g.

PADOMJU LASĪTAJIEM

(Priekšvārds grāmatas izdevumam krievu valodā, ko lai­dusi klajā Izdevniecība «Mis|» Maskavā 1971. gadā)

Crāmata «Paradīzi meklējot» uzrakstīta desmit gadus agrāk par darbu, kura attēlota «Kon-Tiki» ekspedīcija, un stāsta par maniem pirmajiem pētījumiem Klusajā okeānā. Tā iznāca Norvēģijā īsi pirms otrā pasau­li s kara un citās valodās netika tulkota. Es aizvadīju veselu gadu Po­linēzijas salās, mēģinādams dzīvot tāpat kā pirmatnējie cilvēki, un ne­maz nenojautu, ka gūtie novērojumi un pieredze liks man pievērsties pavisam citai zinātnes nozarei un es pēc desmit gadiem atkal nokļūšu Polinēzijā — šoreiz uz baisas koku plosta no Dienvidamerikas.

Kad rakstīju šo grāmatu, biju jauns students, un, kaut arī pagājuši notikumiem piesātināti trīs gadu desmiti, es tomēr nejūtu īpašas pār­maiņas, tikai nemitīgi krājas zināšanas un atmiņas. Viena no visderī­gākajām mācībām, ko man devusi dzive, ir šāda: cilvēks aizvien paliek cilvēks, vai nu viņš ir norvēģis, polinēzietis, amerikānis, itālietis vai krievs, vienalga, kad un kur viņš dzīvo vai ir dzīvojis — akmens laik­metā vai atomlaikmetā, zem palmām vai šļūdoņa pakājē. Labais un ļaunais, drosme un bailes, saprāts un muļķība neatzīst ģeogrāfiskas ro­bežas, šīs īpašības piemīt ikvienam cilvēkam. Viduslaikos ļaudis ticēja, ka tālās zemēs mīt vienradži un velni, nešķīsti gari, ticēja, ka virs mākoņiem lidinās spārnoti eņģeļi. Kurš gan pārbaudīs ceļotāju, kad viņš, atgriezies mājās, stāstīja blēņas par tālās zemēs redzētol Mūs­dienās vilcieni, automašīnas, lidmašīnas un pasta sakari ir tuvinājuši zemes, televīzija un radio dod iespēju ceļot, neizejot no istabas. Cil­vēki dzīvo ciešāk saspiesti, tuvāk cits citam nekā jebkad agrāk, un eņģeļiem, vienradžiem un yelniem vairs nav palicis vietas. Mēs visi esam cilvēki — tas jāatceras un tāpēc jātiecas pēc draudzības, savstar­pējas saprašanās un sadarbības, lai cilvēce spētu izdzīvot uz mūsu ma­zās planētas, vērst par labu visu, kas sapostīts gadsimtu gaitā, kad trūka zināšanu un cieņas pret savu tuvāko.

Mūsdienu jaunatnei ir jāapzinās, jāizprot sava loma, sava nozīme. Vai nu jaunatne vēlas, vai nevēlas to, viņai tiks mantojumā no iepriekšējām paaudzēm gan labais, gan Jaunais. Jauniešu vidū ir tie, kuru varā rīt būs nospiest šausmīgā masu iznīcināšanas ieroča pogu. Jauniešu vidū ir arī tie, kuri spēs iejaukties un novērst nelaimi, tie, kuri atradīs ce]u tautu sadarbībai miera, saprāta un draudzības vārdā.

Viens otrs jaunietis saka: kāpēc par to spriedelēt, ko gan es varu iespēt pret visu pasauli? Un viņi, rokas bikšu kabatās sabāzuši, ciga­reti zobos, aiz gara laika dirn pavārtēs. Viņi, padodamies bez cīņas, izšķiezdami bez jēgas labākos jaunības gadus, palaiž garām tūkstošiem iespēju un līdz ar to nodod cilvēku sabiedrību, kuras daļiņa ir paši. Protams, lieli darbi, kas atstāj dziļas pēdas, visbiežāk tiek veikti brie­duma gados. Tomēr pamatus gandrīz aizvien liek jaunībā, kad sma­dzenes un ķermenis tiek vingrināts nākamo uzdevumu veikšanai, kad visi ceļi vēl vaļā, kad neviens tilts vēl nav uzspridzināts. Ar maza­jiem soļiem, kas sperti jaunībā, sākas dzīves ceļš. Un, lai kādu ceļu mēs ietu, tajā sastapsim cilvēkus — cilvēkus, kuriem piemīt labais un ļaunais, saprāts un muļķība, drosme un bailes. Jauniem un veciem — mums visiem jāsaprot un jāieskaidro citiem, ka cilvēks paliek cilvēks, vai nu viņš dzīvo ziemeļos vai dienvidos, austrumos vai rietumos. Tā­pēc mūsu pienākums ir darīt visu, lai nevis raķetes un šāviņi, bet gan draudzības roka pārvarētu barjeras, kas mūs šķir.

TūrS Heijerdals