Pers Gints

Henriks Ibsens

Pers Gints

Dramatiska poēma piecos cēlienos

Un lūk, kā Branda pretstatu lugā «Pers Gints» Ibsens ir notē­lojis sadrumstaloto kompromisa cilvēku Peru Gintu, kas arvien cen­šas piemēroties tai videi, kurā dzīvo.

Jaunībā panaivs un dīkdienīgs zemnieku jauneklis, lielībnieks un fantasts, kam dziļi sirdī mīt arī dažas labas īpašības, Pers Gints turpmāk sabiedrības netikumu ietekmē kļūst gļēvs un alkatīgs pašlabuma meklētājs, beidzot tumšs veikalnieks un nelietis, citiem vārdiem — viņš dzīvē ar katru soli morāliski grimst arvien zemāk un zemāk. Viņš visu mūžu klaiņo no vienas vietas uz otru, tirgojas ar visu, rauš bagātību. Pers Gints līdzīgs sīpolam, jo viņam ir tikai mizas: viena — Pers nēģeru vergu tirgotājs, otra — elku un misionāru eksportētājs uz pagānu zemēm, trešā — beduinu cilšu priesteris, ceturtā — Kairas ārprātīgo nama karalis utt. Nekad viņš nav «es pats», tāpat kā sīpolam nav kodola.

Pera Ginta dzīvei devizi dod Lielais Līkais: «Ej apkārt!» Ja Brands idejas dēļ nesvārstīdamies upurēja savu un arī savu tuvi­nieku laimi, dzīvi un pat dzīvību, tad Pers Gints rīkojas gluži pre­tēji: viņš vienmēr un visur darbojas tikai egoistiska pašlabuma dēļ. Viņa dzīvei^ nav cildenu mērķu. Līdz ar to Pers Gints nemaz nav personība. Šo tēlu veidodams, Ibsens izmantoja tautas pasakas un teikas, piesātinot tās ar politisko pamfletu drosmīgo satiru. Sevišķi raksturīgs šajā ziņā ceturtais cēliens, kur Ibsens ļoti dzēlīgi šausta nacionalo šovinismu, iluzoro panskandinavismu, imperiālistisko zemju ekspansijas un ekspluatācijās tieksmes, prūšu uzbrukumu dā­ņiem utt.

Tālajā Marokā Pers Gints dzīro kosmopolitisku veikalnieku un blēžu sabiedrībā. Arī pats viņš tagad kļuvis bagāts kungs, īsts kosmopolits, kas sen aizmirsis savu nabadzīgo dzimteni. Kad Peram vaicā: «Jūs esat norvēģis?» — viņš atbild:

«Jā gan!

Bet vispasaules pilsons garā, Jo mana bagātība, vara — Tos deva Amerika man. Mans grāmatplaukls ir pilns ar to, Ko Vācija dod jaunāko. No Francijas man ir si veste Un drusku gara, uzvešanās. No angļiem darba spējas manas Un jēgums, veikalu kā vest. No jūdiem guvu pacietību, Un drusciņ saldu aizgrābtību Man piesūtīja Itālijā. Un reiz, kad nāve tuvu bija, Es savu dzīvi izglābu Ar krietnu zviedru tēraudu.»

Lielīdamies izstāstījis pārējiem avantūristiem, kā viņš sarausis bagātību, Pers Gints pavisam vaļsirdīgi un ciniski atklāj arī savus nākotnes nodomus: viņš tūlīt brauks uz Eiropu, lai aizdotu naudu turkiem, kas cenšas asiņaini apspiest grieķu atbrīvošanās kustību. Angļu, franču un vācu imperiālistus viņš aicina sev talkā «turkus satrakot!».

«. . . Veiciniet tik karu,

Lai turkiem daudz es aizdot varu!» —

ta Pers Gints kūda pārējos plēsoņas, alkdams jo vairāk nopelnīt šajā asiņainajā grieķu tautas slaktiņā.

Visu mūžu tikai savām pašlabuma tieksmēm kalpojis, nekad ne­vienu diženu darbu nepaveicis, beidzot viņš sastop Pogu Lējēju, kas saka, ka Pers ir bijusi nederīga poga un tādēļ tagad jāpārkausē. lomēr Ibsens šo niecīgo, vieglprātīgo, egoistisko Peru beigu beigās izglābj, jo viņš jaunībā spējis daiļāk skaidrās un maigās Solveigas sirdi iedegt mīlestības dzirksti. Solveiga visu mūžu viņam ticējusi un pacietīgi gaidījusi to atgriežamies.

Vecs un bagātību zaudējis, Pers Gints pārnāk dzimtenē un pats apzinās savas dzīves grēcīgumu un tukšumu un izmisis to rūgti nožēlo:

«Tu skaistā zeme, jel piedod man tu,

Ka tavu zāli es mīdīju!»

Viņš tagad pirmoreiz mūžā iet taisnu ceļu — iet pie Solveigas, lai tā viņu nosodītu kā vislielāko noziedznieku. Bet vecā, aklā Sol­veiga viņam sirsnīgi saka:

«Caur tevi mans mūžs bij daiļi dziedājums.

Esi svētīts, tu turēji solījumu!»

Solveiga arī apliecina, ka Pera Ginta «es pats» arvien bijis viņas «. . . ticības, cerības, mīlas svētziņā». Viņas sirdī Pers dzīvo­jis tāds, kādam viņam vajadzēja būt. Austošās saules stari lugas finālā simbolizē to garīgo mirdzumu, kas beigās apskaidro Peru Gintu.

Tulkojis Jānis Akuraters

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka.

Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā.

Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā.

1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām.