Līdumnieku mantojums

Māra Svīre Vladimirs Kaijaks

Līdumnieku mantojums

videoromāns

2007

UDK 3.821.174-32(082) Sv 620

© M. Svīre, V. Kaijaks ISBN 978-9984-542-78-2 © AS "Lauku Avīze", 2007

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Cienījamie lasītāji!

Cerams, jūs esat ari televīzijas filmas "Likteņa līdumnieki" skatītāji. Un, iespējams, brīnīsieties, kā tad tā: jo vairāk laika ritē­jums tuvojas šodienai, jo vairāk personu attiecībās un notikumu savijumā tāda, kā nebija Vladimira Kaijaka tetraloģijas pēdējā romānā "Mantinieki". Nē, nē, bija, tikai palika aiz kadra, nojau­šams. Romānā tas netraucē, gluži otrādi, ļauj lasītājam apstāties un iztēloties, piemēram, kā Juris atrada savu Ingrīdu un kā viņi Rīgā dzīvo; kā Eidis iepazinās ar savu nākamo sievu, kurai ro­mānā nav pat vārda; vai Mirga patiešām visu dzīvi paliek vientuļniece? Un nepastāv jau viņi ārpus laika un telpas, gluži otrādi, kolhozu laiki ietekmēja gan dzīvošanu, gan domāšanu. Vai vajag aprakstīt to, kas bija samērā nesen? Vai tad neatceramies? Ro­mānā cilvēki vairāk dzīvo attiecībās nekā interjerā.

Filmā ir citādi. Kas paliek aiz kadra, tas parasti pazūd, jo kadrs dzen kadru, iztēlei piešķirot pašu mazumiņu. Skatītājs steidz līdzi dzīvot. Filmas varoņiem jādarbojas pilnīgi reālā vidē un šajā ziņā uz skatītāja fantāziju paļauties nav iespējams. Tāpēc fil­mas režisore Virdžīnija Lejiņa scenāristei Mārai Svīrei sacīja: "Tie caurumi ir jāaizpilda." Tad nu scenāriste iedarbināja izdomu un papildināja romāna varoņu dzīves gājumu ar dažādiem notiku­miem, piešķīra viņiem draugus, kolhozam priekšsēdētāju, Mir­gai vēlīnu mīlestību un pēc sava prāta izšķīra Nārbuļu likteni, kuru Kaijaks bija atstājis lasītāju ziņā.

Ko romāna autors par to sacīja? Viņš apbrīnojamā mierā ļāva visam notikt, pat pielika savu roku, ieskicējot Eida un Zintas attiecību sākumu, bet citādi klātpierakstīto atrādīt nelika un nelasīja. Viņš to ieraudzīs reizē ar jums.

Turpinot tradīciju, apgāds "Lauku Avīze" piedāvā izlasīt vai pār­lasīt tekstus, ja gribēsiet aizskriet priekšā filmā redzamajiem notiku­miem vai atgriezties pie tiem. Šis ir videoromāns. Scenārijs vien lasī­šanai būtu par pliku, jo daudzas lietas un vietas filmas noslēguma daļā scenāristei un režisorei ir tik zināmas un pašsaprotamas, ka aprakstīt būtu lieki. Un vēl režisorei jāļauj izpausties. īsts māksli­nieks nekad nefilmē burts burtā pēc tā, kas uzrakstīts scenārijā.

Videoromānā vairāk aprakstīts redzamais, mazāk varoņu do­mas un jūtas. Par tām liecina viņu ricība un sacītais. Gluži kā filmā.