Visaptverošā teorija

Kens Vilbers

Visaptverošā teorija

Kens Vilbers piedāvā neparastu un patiesi oriģinālu ceļu, kas palīdz iz­prast pašam sevi, savu vietu sabiedrībā un globālajā Kosmiskajā kartībā un, pats galvenais, — palīdz izdzivot pasaulē, kas kļūst aizvien neparedzamāka un nedrošāka.

Izlasot šo grāmatu, uzzinām, kāpēc modernajā sabiedrībā neizzūd re­liģijas un kari un ka cilvēka iekšējam stāvoklim un pieredzei var but izšķiroša nozīme gan slimību cēloni, gan to arstēšanā.

"Spīdošs domu izklāsts un drosmīga uzdrīkstēšanās, ko sniedz viens no Ame­rikas visoriģinālākajiem domātājiem. Neatsakieties no integrālās kultūras meklēju­miem, līdz pats neesat to pieredzējis, … un ņemiet līdzi šo grāmatu kā labu ceļvedi."

Harvijs Kokss, Harvarda Universitātes Teoloģijas skolas profesors

"Kens Vilbers ir viens no viskreativakajiem garīgajiem domātājiem šodien, un "Visaptveroša teorija" dod visiem pieejamu ieskatu viņa oriģinālaja domāšanā. Kā talantīgs diriģents viņš ieaicina iekšā ikvienu, atrod telpu gan zinātnei, gan garī­gumam un rada mūziku dvēselei."

Rabīns Maikls Lērners, grāmatas The Politics of Mearvng autors

"Vilbera "integrālais redzējums" piedāvā lasītājiem iespēju saskatīt ļoti nozīmigas sakarības starp ļoti atšķirīgām disciplīnām un — pilnīgi iespē­jams — sagatavoties jaunai lieliskai pasaulei."

Publishers Weekly

JUMAVA

Kens Vilbers

Visaptverošā teorija

No angļu valodas tulkojis Normunds Pukjans

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

JUMAVA

Ineses Silinieces mākslinieciskais noformējums Atbildīgā redaktore Kristīne Zonberga Literārā redaktore Brigita Šoriņa Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Sarmīte Medne Maketētāja Iluta Koidu

1. vāka noformējumam izmantota Ineses Silinieces fotogrāfija

© Apgāds "Jumava", izdevums latviešu valodā © Normunds Pukjans, tulkojums latviešu valodā © Inese Siliniece, mākslinieciskais noformējums

ISBN 978-9984-38-750-5

piezīme lasītajam

Kāda gan šīs tūkstošgades rītausmā ir visintriģējošākā tēma intelektu­ālajā telpā? Tēma, kas piesaista akadēmisko aprindu un arī intelektuālās mo­des žurnālu, piemēram, Atlantic Monthly un New Yorker, uzmanību? Tēma, kas rosina ierindas publikas un ari profesoru interesi? Tēma, kas beidzot sola atklāt cilvēka esamības ilgi glabātos noslēpumus? Tēma, kuras raksturlielu­mus "zinošie un informētie" var nosaukt, ja arī ne izskaidrot, ļoti ātri un tad justies gandariti par šo svelmaini intriģējošo jauno ideju?

Daži teiktu, ka tā ir evolucionārā psiholoģija, proti, evolūcijas principu attiecināšana uz cilvēku uzvedības pētījumiem: zināt, cilvēkiem tēviņi ir sek­suāli izlaidīgi, bet mātītes ligzdas veidotājas tāpēc, ka miljoniem gadu ilga da­biskā izlase mūs par tādiem padarījusi. Evolucionārā psiholoģija patiešām kļuvusi par ļoti iecienītu tēmu, it sevišķi tāpēc, ka tai izdevies atbīdīt malā postmodernisma trīs dekādes, kas pirms tam bija ultramoderna tēma, bet ta­gad tiek uzņemta ar žāvām un paviršām nievām: postmodernisms ir tik joti vakarējs (vai tas nav ironiski?). Postmodernisms ir radījis sev lielu sekotāju pulku galvenokārt tāpēc, ka spēj dekonstručt visas citas idejas, pārvēršot šīs noārdīšanas īstenotāju par akadēmiskās arēnas karali vai karalieni.

Evolucionārajai psiholoģijai izdevies "paklupināt citu paklupinātājus", parādot, ka evolpucionārie principi sniedz interesantākus un pārliecinošākus izskaidrojumus par cilvēku uzvedību nekā standarta postmodernistiskā tēze, ka jebkura uzvedība kultūras aspektā ir relatīva un sociāli konstruēta. Evolu­cionārā psiholoģija atklāj, ka cilvēka stāvokli raksturo universāli principi, ka evolūciju iespējams noliegt tikai ar neloģiskuma pieeju un ka pirmām kārtām jau postmodernisms cilvēkiem vairs nešķiet atraktīvs.

Evolucionārā psiholoģija ir radikāli jauna sapratne par pašu evolūciju.

Pirms tam neodarvinisma sintēze uzskatīja evolūciju par nejaušu ģenētisku mutāciju rezultātu, (izdzīvošanas vērtības ziņā) no kurām visizdevīgākās da­biskā izlase nodod tālāk. Šī teorija vienmēr daudziem radīja dziļi satraucošu domu: kā gan visa milzīgā dzīves daudzveidība un dažādība varēja izcelties universā, ko saistībā ar šo teoriju pārvalda tikai fizikas likumi, kuri katego­riski postulē, ka universs lēnām "nolietojas". Otrais termodinamikas likums vēsta, ka reālajā pasaulē haotiskums aizvien palielinās. Tomēr vienkārša no­vērošana pauž, ka reālajā pasaulē dzīve rada kārtību it visur: universs virzās uz augšu, nevis leju.

Jauna revolucionāra sapratne, rodama "haosa" un "kompleksuma" teori­jās, apgalvo, ka fiziskajam universam patiesībā piemīt būtiska tendence radīt kārtību, piemēram, kad ūdens, kas vannas istabā haotiski aizplūst pa noteku, pēkšņi organizējoties, kļūst par glītu rotējošu virpuli. Pati bioloģiskā dzīvība ir rotējošu virpuļu virkne, kas no haosa katrā piegājienā rada kārtību, un šīs jaunās un augstāk organizētās struktūras tiek nodotas tālāk izlases procesos, kas darbojas dažādos līmeņos — no fiziskā līdz kultūras. Cilvēka jomā tas iz­paužas tieši tajā uzvedībā, ko pēta jaunā evolucionārā psiholoģija, — sapro­tams, ļoti intriģējoša tēma!

Tomēr, lai cik saistoša būtu evolucionārā psiholoģija, tā nav pati intriģē­jošākā tēma. Jau 80. gadu sākumā visai nopietni sevi piesakot un 90. beigās sasniedzot kreščendo, fizikas pasaulē atskanēja runas par visaptverošo teoriju-, modeli, kas apvienotu visus zināmos universa likumus vienā visu ietverošā teorijā, kas tiešām izskaidrotu visu eksistējošo. Daži klusām bilda, ka tās for­mulās varot ieraudzīt paša Dieva roku. Citi izteicās, ka no vislielākā Noslē­puma beidzot esot noņemts plīvurs. Klusinātā uzskatu saskanībā tika norā­dīts, ka tūlīt tiks atrasta galīgā Atbilde.

Šī teorija, ko sauc par stīgu teoriju (jeb precīzāk — M teoriju), sola apvie­not visus zināmos fizikas modeļus — elektromagnētisma, kodolspēku un gravitācijas — vienā visu ietverošā virsmodelī. Šī virsmodeļa fundamentālās vienības dēvē par stigām vai viendimensijas vibrējošām auklām, un no dažā­dajiem "nošu" tipiem, ko spēlē šīs fundamentālās stīgas, var atvasināt ikvienu kosmosā zināmo daļiņu un spēku.

M teorija (kā tiek skaidrots, M apzīmē itin visu: no matricas līdz mem­brānai, no mistērijas līdz mātei, kā "Visu teoriju māte") patiešām ir rosinošs un daudzsološs modelis, un, ja tā eventuāli tiktu pierādīta kā pamatota — tai vēl nepieciešami plaša mēroga fizikāli apstiprinājumi —, tas būtu viens no visu laiku vislielākajiem zinātnes atklājumiem. Un tāpēc zinošajiem stīgu teorija jeb M teorija ir visaizraujošākais intelektuālisma stāsts, eksplozīvi re­volucionārs virsmodelis, kas pat evolucionāro psiholoģiju iestumj samērā in­teresantā triviālajā stūrītī.

M teorija neapšaubāmi ir likusi intelektuāliem pārdomāt, proti, sākt do­māt citādi. Kāda būtu nozīme tādai teorijai, kas izskaidrotu visu eksistējošo? Un ko vispār nozīmē "viss eksistējošais"? Vai jaunā fizikas teorija izskaidros cilvēku poēzijas nozīmi? Vai to, kā darbojas ekonomika? Vai intelektuālās un seksuālās attīstības posmus? Vai šī jaunā fizika izskaidros ekosistēmu mai­nību, vēstures dinamiku vai to, kāpēc cilvēcei kari ir tik šausminoši pierasta parādība?

Tiek teikts, ka kvarku iekšienē ir vibrējošas stigas un šis stīgas ir visa ek­sistējošā fundamentālās vienības. Ja tā, tad tas ir dīvains viss eksistējošais, bālgans, mazasinlgs, svešs tās pasaules bagātībai, kā ikdiena izpaužas jums un man. Protams, stīgas ir svarīga lielākās pasaules daļa, fundamentāla, bet, šķiet, ne tikpat nozīmīga. Jūs un es tagad jau zinām, ka stīgas, ja tādas pastāv, ir tikai neliela daļiņa no kopainas, un to mēs zinām ikreiz, kad apskatāmies apkārt, klausāmies Bahu, mīlējāmies, izdzirdam pērkona dārdus, saviļņoti vērojam saulrietu, uztveram zaigojošu pasauli, kas, kā šķiet, ir veidota no daudz, daudz kā cita, nevis mikroskopiskām viendimensijas sīciņām "gu­mijas saitēm"…

Grieķiem bija lielisks vārds kosmos, kas nozīmē visa eksistējošā struktu­rētu Veselumu, tostarp fizisko, emocionālo, mentālo un garīgo jomu. Pirmējā realitāte bija ne tikai kosmoss jeb fiziskā dimensija, bet arī Kosmoss jeb fi­ziskā, emocionālā, mentālā un garigā dimensija kopā. Ne tikai matērija, ne­dzīvā un nejūtīgā, bet gan matērijas, miesas, prāta, dvēseles un gara dzīvais Kopums. Kosmoss — lūk, tā ir īstena visaptverošā teorija! Taču mēs, nabaga mūsdienu cilvēki, esam noreducējuši Kosmosu līdz kosmosam, esam nore­ducējuši matēriju, ķermeni, prātu, dvēseli un garu līdz tikai un vienīgi fiziskai realitātei, uu šajā vienmuļajā un noplukušajā zinātniskā materiālisma pasaulē tiek iegalvots, ka fizisko dimensiju apvienojoša teorija patiešām ir visaptve­rošā teorija…

Jaunā fizika, kā tiek pausts, atklāj mums Dieva nodomu. Labi, varbūt tiešām atklāj, bet tikai tad, kad Dievs domāja par dubļiem. Tāpēc, nekādā ziņā nenoliedzot vienotas fizikas nozimi, uzdosim šādu jautājumu: vai mums var būt teorija ne tikai par kosmosu, bet ari par Kosmosu? Vai var iegūt Vis­aptverošo teoriju? Vai vispār ir jēga uzdot šo jautājumu? Un kur mums būtu jāsāk?

"Integrālā koncepcija" — jeb patiesa Visaptverošā teorija — cenšas iekļaut matēriju, ķermeni, prātu, dvēseli un garu, kā tie izpaužas indivīdā, kultūrā un dabā. Koncepcija, kas cenšas būt aptveroša, sabalansēta un visu iekļaujoša. Koncepcija, kas tādējādi ietver zinātni, mākslu un ētiku, jomas no fizikas līdz garīgumam, no bioloģijas līdz estētikai, no socioloģijas līdz apce­rīgām lūgsnām, kas izpaužas integrālā politikā, integrālā medicīnā, integrālā ekonomikā, integrālā garīgumā…

Šī grāmata ir īss pārskats par Visaptverošo teoriju. Šādus mēģinājumus, protams, raksturo daudzie veidi, kādos tie ir neveiksmīgi: tie daudzie veidi, kā tie ir nepietiekami, izsaka neadekvātus vispārinājumus, noved speciālistus gandrīz vai lidz ārprātam un vispār nesasniedz savu deklarēto holistiskas vie­notības mērķi. Iemesls ir ne tikai tas, ka šis uzdevums ir ārpus jebkura cilvēka prāta iespējām, bet gan tas, ka šis uzdevums būtībā ir nepaveicams: zināšanas paplašinās ātrāk par to kategorizēšanas veidiem. Holistiskie meklējumi ir sapnis, kas visu laiku gaist, apvārsnis, kas visu laiku attālinās, pods ar zeltu varavīksnes galā, ko mēs nekad nesasniegsim.

Kāpēc tad vispār mēģināt veikt ko neiespējamu? Pēc manām domām — tāpēc, ka kaut nedaudz veseluma ir labāk nekā pilnīgs tā trūkums, un integ­rāls skatījums piedāvā ievērojami vairāk veseluma nekā uz konkrētību vērstās alternatīvas. Mums var būt vairāk vai mazāk veseluma, varam būt vairāk vai mazāk sadrumstaloti, vairāk vai mazāk atsvešināti, — integrāls skatījums mudina mūs veidot sevī kaut nedaudz vairāk veseluma, būt mazāk sadrum­stalotiem darbā, dzīvē, liktenī.

Kā redzēsit turpmākajās lappusēs, ar to iespējams gūt tūlītēju labumu. Pirmās četras nodaļas iepazīstina ar Visaptverošo teoriju, un pēdējās trīs iezīmē šīs teorijas saistību ar "reālo pasauli", un tajās apskatīta integrāla poli­tika, integrāla ekonomika, integrāla izglītība, integrāla medicīna un integrāls garīgums — kā tie jau tagad aizvien plašāk tiek atzinīgi novērtēti. Noslēguma nodaļā aplūkota "integrālo transformējošo darbību kopa" jeb veidi, kā katrā individuālā gadījumā iespējams izmantot integrālo sapratni psiholoģiskajai un garīgajai transformācijai.

(Beigu atsauces ir paredzētas augstāku zināšanu līmeni sasniegušiem studētājiem vai otrreizējai lasīšanai. Un pēdējā nodaļā ir norādīta ieteicamā lasāmviela tiem, kas vēlas tālāk sekot līdzi integrālajam redzējumam un Vis­aptverošajai teorijai.)

Turpmākajās lappusēs izklāstītās idejas būtu jāizmanto vienkārši kā ieteikumi. Spriediet paši, vai tie jums šķiet jēgpilni, vai spējat tos pilnveidot. Katrā ziņā izspriediet, vai tie palīdz jums veidot pašu integrālās idejas un no­domus. Senāk man bija pasniedzējs, kurš labu teoriju definēja kā "tādu, kas pastāv pietiekami ilgi, līdz tu nonāc pie labākas". Tas pats attiecas uz labu Vis­aptverošo teoriju. Tā ir nevis fiksēta vai galīga teorija, bet gan tikai tāda, kas būs kalpojusi savam nolūkam, ja palīdzēs jums nonākt pie labākas. Un jāpie­min arī vēl pašu meklējumu pārsteigums un lieliskums, kas jau kopš pirm­sākuma ir esības mirdzuma piesātināti un vienmēr jau pabeigti, pirms vēl sākušies.

K. V.

Bouldera, Koloradospringsa, 2000