Erkils Puaro un citi

Agata Kristi

Erkils Puaro un citi

Notikums ballē ; Lētais dzīvoklis ; Aizplīvurotā dāma ; Miljona vērto obligāciju zādzība ; Piedzīvojums ēģiptiešu kapenēs ; Nolaupītais premjerministrs ; Nemejas lauva ; Hipolitas josta ; Gadījums ar lielisko kalponi ; Slepkavība ar mērlenti ; Zilā ģerānija ; Četras aizdomīgas personas ; Miroņzāle  ; Dīvainais joks ; Gadījums ar sievieti vidējos gados ; Bagdādes vārti ; Māja Sirāzā ; Deliu orākuis ; SOS ; Apsūdzības lieciniece ; Zilā krūze ; Nelaimes gadījums

 Krājumā apkopoti angļu rakstnieces, kriminālliteratūras darbu autores Agatas Kristi (1890—1976) stāsti par detektīvu Erkilu Puaro, mis Marplas un Pārķēra Palna aizrautīgajiem piedzīvojumiem noziedznieku izsekošanā un noziegumu atklāšanā.

RIGA «Zvaigzne» 1983

No angļu valodas tulkojusi un sakārtojusi Ilga Melnbārde

© Tulkojums latviešu valodā

sakārtojums, priekšvārds,

«Zvaigzne», 1883

DAŽI VARDI PAR AGATU KRISTI UN VIŅAS DARBIEM

Līdzās pasaules literatūras meistardarbiem, kuru autori ar savu cilvēka dvēseles dziļo izpratni, ar cilvēku cilts laimes un traģisma notēlojumiem allaž lasītāju darījuši cildenāku, pastāv cits žanrs, kam tāpat ir sava loma cil­vēka dzīvē. Kriminālliteratūra parasti piepulcējama dar­biem, kas Tlomāti izklaidēšanai un apmierina to cilvēka psihes jomu, kur slēpjas gan alkas pēc satraucošiem pie­dzīvojumiem un neparastām dēkām, gan interese par to, kāpēc daļā cilvēku sīksti turas noziedzīgas tieksmes, gan vēlēšanās redzēt taisnības uzvaru un ļaundara bojāeju.

Veiksmīga kriminālliteratūra pirmām kārtām prasa grodi vērptu intrigu, loģiski pamatotus varoņu raksturus un rīcību, gudri iepītus norādījumus, kas visai nemanāmi dod mājienus, kurš varētu būt īstais vainīgais, un maldi­nošus notikumus vai secinājumus, kas lasītāju vilina pro­jām no pareizajām aizdomām un beigās noved pie pilnīgi negaidīta atrisinājuma.

Agata Kristi (1891—1976) ar saviem sešdesmit astoņiem kriminālromāniem, simt stāstiem un septiņpadsmit lugām iemantojusi pasaules slavu, un angļi viņu nosaukuši par «kriminālliteratūras karalieni». Viņas brieduma laika dar­bus patiešām raksturo īpašības, kas piemīt rietumu kri­minālliteratūras labākajai daļai. Viņas darbi tulkoti apmē­ram simt pasaules valodās.

Iepazīstoties ar A. Kristi biogrāfiju, var rasties izbrīns, kā sieviete ar viņas buržuāzisko sociālo izcelsmi, audzi­nāšanu, dzīves gājumu un pasaules uzskatu spējusi gadus sešdesmit ar neizsīkstošu izdomas spēju darboties krimi- nālliteratūrā. Un tomēr tieši pati šī biogrāfija ari izskaidro viņas popularitāti un panākumus. Proti, rakstniece nepū­las tēlot vidi, ko nepazīst, aprakstīt vietas, kur nav bijusi, izvēlēties par savu darbu varoņiem izdomātus cilvēkus, Vienīgi pirmie darbi, galvenokārt stāsti, mūsdienu lasītā­jiem šķiet naivi un samāksloti, turpretī vēlākie sacerējumi liekas gluži kā dzīvē noskatīti, protams, izmantojot šāda veida literatūrai nepieciešamo paspilgtinājumu.

Agata Kristi Melouvena (dzim. Millere) dzimusi Tor- kijā, ostas un reizē kūrortpilsētiņā pašā Lamanša krastā. Viņas tēvs, amerikānis, dzīvo no vectēva sakrātā kapitāla, un Agatas bērniba rit bezrūpīgi un laimīgi. Tikai pēc tēva nāves noskaidrojas, ka Miliers pārāk uzticējies savu kapitālieguldījumu darījumu kārtotājiem un lielākā daļa naudas zudusi, tā ka atraitne paliek diezgan spaidīgos ap­stākļos. Ar vecākās meitas atbalstu tomēr izdodas paturēt māju Torkijā.

Izglītību mūsdienīgā nozīmē rakstniece nav saņēmusi, vienīgi pusaudzes vecumā pavadījusi vairākus gadus ār­zemju meiteņu skolās, kur īpaša uzmanība pievērsta lite­ratūrai, mūzikai, glezniecībai. Agata bijusi ļoti muzikāla, labi spēlējusi klavieres un sapņojusi ari kļūt par oper­dziedātāju, taču pārbaudītāji atzinuši, ka viņas balss pie­mērota tikai kamerizpildījumam. Tā kā viņa turklāt, at­klātībā uzstājoties, vienmēr ļoti uztraukusies, domas par mūziķes karjeru vajadzējis atmest. Starp citu, rakstniece bijusi arī loti neveikla runātāja, tāpēc publiski runājusi visai reti un nelabprāt.

Jau pusaudzes gados Agata sāk mēģināties rakstnie­cībā. Sākumā viņa raksta dzejoļus, kurus gan vēlāk ar re­tiem izņēmumiem atzīst par literāri nepieņemamiem.

Apmēram divdesmit gadu vecumā viņa pēc mātes iero­sinājuma sāk rakstīt stāstus.. Pirmais saucas «Dailes māja» un liecina par stipru ievērojamā angļu rakstnieka D. Lo- rensa ietekmi. Tam seko «Spārnu aicinājums» un «Vien­tuļais dievs». Diemžēl stāstus neviena redakcija nepieņem.

Drīz vien Agata izmēģina roku romānu rakstīšanā, un šī mēģinājuma rezultāts ir darbs ar virsrakstu «Sniegs tuksnesī».

Pēc mātes padoma Agata lūdz konsultāciju sava laika populārajam rakstniekam Idenam Filpotsam. Atsauksme ir pozitīva, un rakstnieks mudina Agatu strādāt.

Gan romānu, gan dažus pēc tam uzrakstītos īsos stāstus noraida.

Sājos stāstos rakstniece risinājusi psihiskas problēmas, reizē iepīdama mistikas elementus, un tie nepieder pie viņas labākajiem darbiem.

Tad Agata sāk lasīt kriminālromānus: Konanu Doilu, Morišu Leblānu, Polu Beku. Izlasījusi Pola Beka romānu «Dzeltenās istabas noslēpums», viņa nolemj izmēģināt roku šāda veida sacerējumos.

Tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada beigās un četrpa­dsmitā gada sākumā Agata apmeklē Pirmās palīdzības un slimnieku kopēju kursus, tāpēc arī kara laikā strādā vie­tējās brīvprātīgās medicīniskās palīdzības nodaļas slim­nīcā sākumā par kopēju, tad par medicīnas māsu, pēc tam aptiekā, kur arī iegūst diezgan plašas zināšanas ķī­mijā, ko vēlāk izmanto savos darbos.

Kara laikā (1914. gadā) rakstniece apprecas ar gaisa karaspēka virsnieku Arčiboldu Kristi.

Strādādama aptiekā, Agata Kristi izplāno savu pirmo romānu Serloka Holmsa tradīcijā. Šī tradīcija prasa, lai radītu interesantu detektīva tēlu. Torkijā tolaik dzīvo daudz bēgļu no Beļģijas, un rakstniece nolemj, ka viņas detektīvs būs pensijā aizgājis beļģu slepenpolicijas virs nieks (inspektors), vīrs ar lielu dzīves pieredzi. Viņš ir maza auguma, olveida galvu, lieliskākajām ūsām Eiropā, zaļām kaķa acīm, ļoti tīrīgs un akurāts, ārkārtigi gudrs (liek lietā savas «mazās peiēkās smadzeņu šūniņas» — šis izteiciens rakstniecei iepatīkas). Detektīvs dabū sengrieķu varoņa vārdu Herkuless (Hērakls) — franču rakstībā «Hercule», ko izrunā «Erkils», tātad rodas Erkils Puaro. Tā «piedzimst» viens no XX gadsimta slavenākajiem kri­minālromānu detektīviem.

Pirmo kriminālromānu rakstniece saraksta 1915. gadā, un tā virsraksts skan «Dīvainais notikums Stailsā» («The Mysterious Allair at Styles»). Romānu divreiz noraida, taču beidzot tas iznāk 1920. gadā.

Pēc tam seko otra grāmata «Slepenais ienaidnieks» [«The Secret Adversary»).

Trešais romāns saucas «Slepkavība golfa laukumā» («Murder on the Links»).

Sie darbi iepatīkas žurnāla «The Sketch» redaktoram, un viņš ierosina uzrakstīt virkni stāstu par Puaro.

Līdz ar Puaro kriminālliteratūrā ienāk arī viņa pārinieks un hronists kapteinis Heistingss (līdzīgi Serlokam Holm- sam un doktoram Votsonam), godīgs, drosmīgs, bet visā visumā diezgan vientiesīgs cilvēks.

A. Kristi saraksta divpadsmit stāstus, iepīdama tajos arī Konana Doila radītā Lestreida tipa Skotlendjarda slepen­policistu inspektoru Džepu. Stāstos reizēm darbojas arī franču policijas Inspektors 2iro, kas nicina Pu^ro (tas esot vecmodīgs), taču vienmēr kapitulē mazā beļģa at­jautības priekšā.

A. Kristi vīrs pēc atvaļināšanas no armijas sāk strādāt Londonas Sitijā. Dienesta ceļojumos viņam dodas līdzi arī rakstniece. Tā abi Kristi apceļo gandrīz visu pasauli.

Pēc dažiem ne sevišķi augstā līmenī sacerētiem darbiem rakstniece laiž klajā plaši pazīstamo romānu «Rodžera Ekroida nāve» (1926), kurā stāstījums risināts «es» formā, turklāt stāstītājs, ārsts Šeperds, izrādās slepkava. Vēlāk šo romānu dramatizē, un A. Kristi ir spiesta piekrist, ka no darbības personu saraksta izsvītro ārsta māsu Kero- lainu (no tās vēlāk, šķiet, izveidojusies sieviete-detektīve mis Mārpla). Sāda rīcība pamudina rakstnieci vēlāk dra­matizēt savus darbus pašai, kā arī rakstīt oriģināllugas.

Drīz rodas kāda visai drūma luga, ko divdesmitajos ga­dos neviens teātris nepieņem. Rakstniece uzskata, ka mūs­dienu — t. i., sešdesmito gadu — Anglijā, kur uz skatu­ves redzama nebeidzama vardarbība, to droši vien būtu inscenējuši. Sai lugai seko nākamā, kas nosaukta par «Ahnatonu». Tās darbība norit Senajā Ēģiptē. Lugu rak­stot, A. Kristi sīki izpēta tēlotā laikmeta sadzīvi, ēģiptiešu mājas iekārtojumu, vidi utt.

Tūkstoš deviņsimt divdesmit devītais gads atnes A. Kristi smagus pārdzīvojumus. Nomirst viņas māte, un izirst laulība ar A. Kristi. Viņa gan saraksta divas grā­matas, taču pati nav ar tām apmierināta.

Pēc šķiršanās viņa dodas ceļojumā uz Bagdādi, apstā­damās pirms tam Damaskā un braukdama tālāk pāri tuk­snesim. Sajā ceļojumā viņa apmeklē arī izrakumus Urā (Irākā) un uz visu mūžu iemīļo Tuvos Austrumus — gan turienes dabu, gan pilsētas, gan cilvēkus. Nākamajā ce­ļojumā uz Uru A. Kristi iepazīstas ar savu otro vīru, ar­heologu Maksi Melouvenu. Pēc apprecēšanās ar viņu 1930. gadā A. Kristi bieži dodas viņam līdzi uz arheologu apmetnēm.

Ceļojumos novēroto un piedzīvoto A. Kristi izmantojusi savos darbos.

Sākot ar trīsdesmitajiem gadiem, A. Kristi, kas līdz tam nav uzskatījusi sevi par īstu rakstnieci, sāk publicēt savus darbus regulāri. Literāro darbību viņa nepārtrauc arī otrā pasaules kara laikā, kad atkal strādā Londonā Universitā­tes koledžas slimnīcā par farmaceiti.

īsā priekšvārdā nav iespējams uzskaitīt visus A. Kristi darbus, tāpēc minēsim vienīgi tos, kas k|uvuši plaši pa­zīstami. Līdz ar jau pieminētajiem tādi ir romāni un stāsti «Izmeklēšanu veic Puaro» (1924), «Kamīnu noslēpums» (1925), «Slepkavība mācītāja mājā» (1930) — šeit pēdas dzen nevis Puaro, bet mis Mārpla, «Endhauzā draud bries­mas» (1932), «Trīspadsmit neatrisināti gadījumi» (1932), «Izmeklēšanu veic Pārķers Pains» (1934), «Kārtis galdā» (1936), «Norunāta tikšanās ar nāvi» (1938), «Mīklainais notikums regates laikā un citi stāsti» (1939), «Viens, divi, trīs, viens tāds īss» (1940), «N vai M» (1941), «Līķis biblio­tēkas istabā» (1942), «Pieci mazi sivēntiņi» (1943), «Hē- rakla varoņdarbi» (1947), «Ziņo par slepkavību» (1950), «Trīs akli pelēni un citi stāsti» (1950), «Mirušais rīkojies nesaprātīgi» (1956), «Četros piecdesmit no Pedinglonas» (1957), «Kaķis" baložu vidū» (1959), «Divkāršais pārkā­pums un citi stāsti» (1961), «Pulksteņi» (1963), «Bertrama viesnīcā» (1965). Pēdējā gadu desmitā pirms autores nā­ves ļoti populārs kļuvis romāns «Slepkavība Austrumu ekspresī».

A. Kristi pazīstamākās lugas ir «Ahnatons», «Zirnekļa tīkls», «Peļu slazds» (šis darbs izrādīts arī mūsu repub­likā), «Negaidītais viesis», «Spriedums», «Melnā kafija», romānu dramatizējumi: «Desmit mazi nēģerēni», «Grava», stāsta dramatizējums «Apsūdzības lieciniece», pēc kura uzņemta arī amerikāņu filma, un citi. Dramatizējot rakst­niece daudz ko pārveidojusi, Tā lugā un filmā, piemē­ram, pārveidota stāsta «Apsūdzības lieciniece» beigu daļa, parādot visos sīkumos tiesas ainu un noziedznieka un viņa sievas attiecību traģiku.

Trīsdesmitajos gados iznāk vairāki A. Kristi romāni, kas nav ietilpināmi kriminālliteratūras žanrā. Autore tos pub­licējusi ar pseidonīmu Mērija Vestmeikota. Viens no tiem ir «Milža maize». Pēc dažiem gadiem parādās romāns «Nepabeigtais poitrets», un četrdesmitajos gados tiek iz­dotas divas grāmatas: «Pavasari es biju tālu no mājām» un «Roze un īves koks».

Pēc tam A. Kristi vieglā, pēc viņas domām, pat frivolā tonī attēlo savu dzīvi Sīrijā, nosaukdama šo darbu par «Nāc pastāsti par savu dzīvi» un publicēdama to ar pilnu vārdu Agata Kristi Melouvena.

Apmēram 1950.—1965. gados A. Kristi raksta savu auto­biogrāfiju, kas iznāk pēc viņas nāves.

Kā amerikāņu izdevuma priekšvārdā sacīts, šī grāmata ir «himna dzīves priekam». A. Kristi necenšas daudz kavēties pie bēdām un raizēm, kas viņai, dabiski, nav svešas. Tās ir gaišas atmiņas galvenokārt par to, kas dzīvē bijis labs un vērtīgs.

Tā kā mūsu pašreizējā izdevumā ietilpst daļa A. Kristi stāstu, mazliet vairāk pakavēsimies pie tiem.

A. Kristi nepiekrīt tai daļai mūsdienu rietumu rakst­nieku, kas par savu darbu varoņiem izvēlas noziedzniekus un attēlo viņu rīcību visā tās šausmu pilnajā baigumā un brutalitātē.

Viņa sīki iepazīstas ar kriminoloģiju. Sevišķi viņu iein­teresē mēģinājumi labot noziedzniekus, taču sirds dziļu­mos viņa uzskata, ka ļaunprātīgi slepkavas nav labojami un ka galvenais sabiedrības uzdevums ir pasargāt no tā­diem nevainīgos cilvēkus, jo būtiski svarīgākais ir ne­vainīgums. Šādus uzskatus izklāsta arī rakstnieces iemī­ļotā detektīve mis Mārpla stāstā «Četras aizdomīgās per­sonas».

A. Kristi kriminālstāstu darbības vieta parasti ir angļu augstākās vidusšķiras mājokļi. Noziedznieki ir vai nu ārēji cienījami buržuāziskās sabiedrības pilsoņi (piemē­ram, bankas direktors stāstā «Miljona vērto obligāciju zādzība», titulētais sers Ambrozs stāstā «Miroņzāle»), vai arī šīs pašas sabiedrības radītie avantūristi, kā uzdzīvo­tājs ārsts Eimzs «Piedzīvojums ēģiptiešu kapenēs», misis Meroudīna «Nelaimes gadījumā», mis Polita «Slepkavībā ar mērlenti», liela mēroga afērists Longs stāstā «Bagdādes vārti». Pašai rakstniecei varbūt īsti neapzinoties, brīžam iezogas simpātijas pret zemāko šķiru pārstāvjiem, kuru pārkāpumus lāgā nevedas iekļaut noziedzības katego­rijā — te varētu minēt trūcīgās vecās sievietes stāstos «Nemejas lauva» un laika kavētāju stāstā «Māja Širāzā». Taču saskatīt dziļas sociālas saknes noziegumiem, kā to dara mūsu pašu krimināldarbu autori, kā Andris Kolbergs, Viktors Lagzdiņš, Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis, kā arī Vladimirs Kaijaks savos darbos ar krimināla rakstura elementiem, A. Kristi nespēj.

Noziegumu cēlonis stāstos parasti ir naudas kāre vai patoloģiskas jūtas, kas mudina nogalināt sāncenšus.

Visiemīļotākie detektīvi rakstniecei bijuši jau minētie Erkils Puaro un mis Džeina Mārpla.

Tā kā A. Kristi darbi pieder pie tā saucamā «intuitīvās kriminālliteratūras» žanra, viņas detektīvi necenšas at­rast kādus īpašus lietiskus pierādījumus, bet atklāj no­ziegumus ar jau zināmo faktu un sava prāta asuma pa­līdzību. Tā stāstā «Nolaupītais premjerministrs» Puaro gandrīz veselu dienu ieslēdzas istabā, vienatnē vispusīgi pārdomādams iespējamos nozieguma izdarīšanas cēloņus, apsvērdams noziedznieku psiholoģiju un nozieguma pa­strādāšanas gaitu, un tikai tad sāk zibeņātri rīkoties. Puaro ir liela mēroga detektīvs, kas redzējis gan pasauli, gan dažādu šķiru ļaudis, tāpēc viņam rakstniece uztic ga­dījumus, kur jābūt apsviedīgam, enerģiski jārīkojas, jā­ievāc ziņas no starptautiskās policijas, jāceļo uz dažādām zemēm. [1]

Taču jāņem vērā, ka Puaro visas savas gara spējas iz­manto, lai aizstāvētu tālaika sabiedrisko kārtību un tra­dīcijas.

Radniecīgs Puaro ir vēlāk izraudzītais misters Kristo- fers Pārķers Pains, kas strādājis valsts iestādēs, nodar­bodamies ar statistikas jautājumiem, bet pēc aiziešanas pensijā nodibinājis savu aģentūru, lai palīdzētu cilvēkiem risināt personiskas dabas problēmas un vērstu viņu pe­lēcīgo dzīvi interesantāku. Turpretī dodoties ceļojumos uz ārzemēm, Pārķers Pains uzņemas pat smagu noziegumu risināšanu un sekmīgi tiek ar to galā.

Arēji viņš zināmā mērā atgādina Puaro, un rakstniece reizēm apvelta viņus abus pat ar vienu un to pašu sekre­tāri mis Lemonu.

Mūsu periodikā iespiesti trīs šīs sērijas stāsti Džesijas Dzērves tulkojumā.

Mis Mārpla savukārt ir ļoti īpatnējs noziegumu atklā­jējas tips. Mazā ciematā Sentmērimīdā otrdienas vakaros pulcējas kopā seši cilvēki un apspriež neatrisinātu slep­kavību gadījumus. Līdz ar mis Mārplu vakaros piedalās pieci citi cilvēki, kas apveltīti katrs ar savām raksturīgām īpašībām. Vairākos stāstos tie ir mis Mārplas brāļadēls rakstnieks, viņa draudzene gleznotāja, vietējais advokāts, ārsts un mācītājs. Citos stāstos tie ir kāds atvaļināts pulk­vedis ar sievu, jauna aktrise, kāds pensijā aizgājis augsts Skotlendjarda ierēdnis un tas pats ārsts. Ļoti gudrā mis Mārpla ir izcila cilvēku pazinēja, lieliska psiholoģe, kas, gandrīz vai nesperdama ne soli projām no savas dzimtās Sentmērimīdas, tik sīki iepazinusi ļaužu dabu, ka pēc cil­vēku domāšanas veida analoģijas spēj saskatīt nozieguma cēloņus un noziedznieka rīcības veidu.

Nomaļus no citiem noziegumu atklājējiem stāv mīk­lainais misters Kvins, kas šķiet ne īsti cilvēks, ne rēgs — kā spokains Arlekīns. Pati A. Kristi raksturo viņu kā zināmu katalizatoru. Misters Kvins noslēpumaini parādās un pazūd, ar savu klātbūtni ietekmējot cilvēkus. Mistera Kvina emisārs, kas īsteno viņa norādījumus, ir mazais, apaļais, lietišķais Setertveits, Kvina sērijas stāstos bieži vien iepīts pārdabiskais elements, un tiem nav īsti ticama pamatojuma.

Lielo vairumu A. Kristi stāstu ievērojami paspilgtina apkārtējās vides un sadzīves pazīšana. Viņa zina, kā iekārtotas angļu mājas, kādas maltītes tiek ieturētas un kādus galda piederumus lieto, uz kuriem restorāniem mēdz iet dažādu sabiedrības slāņu ļaudis, pazīst ārzemju pansionātus un meiteņu skolas, ļoti sīki var attēlot kal­potāju raksturus, jo lielāko mūža daļu viņai pašai nācies ar tiem saskarties. Viņa loti daudz ceļojusi, tāpēc brīvi var aprakstīt Franciju, Itāliju, Ēģipti, Sīriju un citas Tuvo Austrumu zemes. Viņa braukusi no Damaskas pāri tuk­snesim tādā pašā automašīnā, kādā brauc stāsta «Bagclā- des vārti» varoņi, pati redzējusi Sirāzu un māju, kas figurē stāstā «Māja Sirāzā», pati bijusi Delfos, kur viņas vīrs lasījis senus uzrakstus uz marmora plāksnēm, kā dara bagātās amerikānietes dēls stāstā «Delfu orākuls». Tieši visas šīs zināšanas piešķir daudzām situācijām īpašu dzī­vīgumu.

Vērā ņemami faktori A. Kristi darbu popularitātē ir va­loda un stils, kādā viņa rakstījusi. Tā ir laba, ļoti idiomā- tiska angļu valoda, kādu mūsdienās lieto iunā un rakstos. Ne velti cilvēkiem, kas vēlas apgūt angļu sarunvalodu, bieži iesaka lasīt A. Kristi darbus. Rakstnieces valodas īpatnība ir arī lakonisms un konkrētība, jo to prasa vaja­dzība saglabāt un kāpināt spriegumu līdz intrigas atrisi­nājumam.

Sevišķi rakstniecei patīk vārdu spēles.

Anglijas īstenības raksturīgais atainojums, interesantie, asprātīgie sižeti, spilgtie tēli un labā valoda ļāvuši A. Kristi darbiem iemantot un saglabāt popularitāti arī mūsu zemē.