Brands

Henriks Ibsens

Brands

Dramatiska poēma piecos cēlienos. Branda mērķis ir cildens — atbrīvot cilvēci, izskaust visu, kas nomāc un notrulina cilvēka garu. Tomēr viņš nekad neaicina tautu cīnīties pret sociālo netaisnību, iznīcināt smago nabadzības jūgu, jo materialo postu un trūkumu Brands resp. pats Ibsens atzīst par tau­tas garīgās attīstības veicinātājiem:

«Ik īstu tautu, kaut tā vāja, To nelaime tik stiprināja.»

te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienaldzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humānismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup. Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomocītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstīdamies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostājas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», apliecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi nevarīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reliģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot».

Tulkojis Jānis Akuraters

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka.

Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā.

Pirmie sacerējumi, ko Ibsens saraksta ārzemēs, ir dramatiskās poēmas «Brands» (1866.) un «Pers Gints» (1867.). Tajās izpau­žas autora filozofiskie uzskati un politiskie centieni. Vēstulēs Ibsens arī apliecina, ka viņš «Brandā» ielicis daudz personīgo pārdzīvojumu un izjūtu: te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienal­dzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humā­nismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup.

Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomo­cītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstī­damies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostā­jas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», ap­liecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi neva­rīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reli­ģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot».

Reliģija un sīkpilsoņu ačgārnie morāliskie uzskati ir sakropļo­juši visu laikmetu. Ar cildenajiem vārdiem «humānisms» un «mīles­tība» maskē gļēvulību, nevarību, pat viltību un melus.

Niecīgā nelgu un egoistu sabiedrība izkropļojusi arī XVIII gad­simta franču buržuāziskās revolūcijas lozungu «Brīvība, brālība, vienlīdzība», ar kuru toreiz cīnījās pret feodālo varmācību. Buržuā­ziska demokrātijā Ibsena uztverē ir īsta vergu valsts — tā nemīl brī­vību I ādēj kāds dramas varonis ar asu sarkasmu runā par šo bur­žuāzisko valsti:

«Valsts ideja ar labpatiku Vēl pieļauj pat  republiku; Tā, protams, nemīl brīvību, Bet vienlīdzību, brālību.»

Līdzīgu rūgtu pārliecību Ibsens vēlāk izteic kādā vēstulē Georgam Brandesam: «Mēs dzīvojam no druskām, kas nokritušas no pagajušā gadsimta revolūcijas galda- . Brīvība, vienlīdzība, brālība — tagad vairs nav tas, kas bija nelaiķes giljotinas laikā.» I'iaiids saceļas pret šo seklo, tukšo un verdzisko laikmetu. Viņš grib no zemes «rūsu notīrīt», iznīcināt visus ilgi krātos melus un ļau­numus: «Viss lai atmirdz, viss lai mainās.»

Branda mērķis ir cildens — atbrīvot cilvēci, izskaust visu, kas nomāc un notrulina cilvēka garu. Tomēr viņš nekad neaicina tautu cīnīties pret sociālo netaisnību, iznīcināt smago nabadzības jūgu, jo materialo postu un trūkumu Brands resp. pats Ibsens atzīst par tau­tas garīgās attīstības veicinātājiem:

«Ik īstu tautu, kaut tā vāja, To nelaime tik stiprināja.»

Šo pašu domu Ibsens apliecina arī kada 1868. gada rakstīta vēstulē.

Cilvēks ar savu stipro gribu spēj atbrīvoties no nespēka un ga­rīgas verdzības važām, no meliem, zemiskuma un liekulības — no visa tā, kas nomāc un ierobežo cilvēka personību ceļā uz mirdzo­šajām kalnu virsotnēm, kuras simbolizē garīgo pilnību.

Ar savu bezbailīgo braucienu pāri vētras sabangotajam fjordam Brands saviļņo zemniekus un zvejniekus, kuri aicina Brandu kļūt par viņu mācītāju, palīdzēt viņiem atbrīvoties no sīkajām rūpēm, pa­līdzēt kāpt augšup kalnā. Brands viņiem atgādina, cik gļēvi ir vidusceļa gājēji un ka nekāda palīdzība neglābs to, kas negrib neie­spējamo:

«Tiks piedots, ja tu neiespēji, Bet mūžam ne, ja negribēji.»

Brands ne sprīdi neatkāpjas no savas devizes «Visu vai neko!», kaut arī iet bojā viņa ģimene. Viņš savai sievai Agnesei aizrāda, ka nepietiek tikai atdot visu, bet arī jāgrib atdot visu, jo, tikai saska­ņojot rīcību ar gribu, cilvēks spēj iegūt īsto garīgo brīvību: «Uzvar, kas spēj atteikties!»

Kā kontrasts šīm stingrajām Branda morales prasībām parādīts ārsts, kas ir vienkāršs pret cilvēkiem. Viņš arvien veic savu pienā­kumu, neprasot no cilvēka ārkārtējo. Ārsts Brandam saka:

«Jā, tavas gribas quantum satis Tik liels kā milzis ceļas viņš, Bet tavā conto caritatis, Tu — nožēlojams nabadziņš.»

Taisnība beigās izrādās ārsta pusē. Ļaudis, kas sekoja Brandam, drīz pagurst un beidzot sašutumā no viņa novēršas, steigdamies uz siļķu zveju, kur viņus aizvilina fogts.

Buržuāziskā kritika mēdz sevišķi uzsvērt Branda individuālismu, kas nebūt nav pareizs uzskats: Brands taču visu laiku cīnās ne sava pašlabuma, bet savas tautas dēļ. Viņš savu tautu grib atbrīvot no viduvējības, gļēvuma un egoisma, grib to vest uz mirdzošām kalnu virsotnēm. Brands pats saka:

«Ne priekš sevis cīņā gāju, Ne priekš sevis laimi krāju!»

Brands ar dziļām skumjām pārliecinās, ka viņš nespej ļaudis atbrīvot no viņu ikdienas sīko rūpju un kompromisu pilnās dzīves:

«Visu, visu atdevu,

Savu sirdi izrāvu

Sev no krūts — un velti devu!»

Beidzot Brands sak šaubīties par savas devizes pareizumu. Ne­redzamo koris dzied:

«Mūžam viņu neaizsniegsi Tu, kas radīts putekļos!»

Parādās Agnese, kas viņu aicina atsacīties no savas antihumanistiskās devizes «Visu vai neko!», t. i., pašam no sevis, tad viņas un arī dēla nāve būs tikai Jauns sapnis, bet Brands to nespēj. ViņŠ pats nespēj realizēt savu bargo prasību — atteikties no itin visa. Tādēļ parādība pazūd un ledus gālēs atskan balss: «Mirsti, dzīvē tev nav vietas!» Sniega lavina aprok Brandu. Uz viņa pēdējo izmi­sīgo jautājumu:

«Dievs, jel nāves tuvumā Teic, — vai tiešām veltīga Manas gribas quantum satis?»

dzirdama atbilde «Dievs ir — deus caritatis.» Te arī izskan gal­vena doma, ko pauž lugas autors: cilvēks nespēj ideālu realizēt, viņam ļauts tikai visiem spēkiem pēc tā censties, nepārkāpjot cilvēcības robežas; materialā dzīve nedrīkst būt nostādīta pretstatā ideāliem.

XIX gadsimta otrajā pusē lielā laikmeta ideja jau bija socia­lisms, bet Ibsens pagāja tai garām. Līdz ar to viņam neizdevās radīt isti pilnvērtīgus sava laika pozitivos varoņus, to skaitā arī Brandu. jo liela, dzīva personība var būt tikai tur, kur ir liela sociālā ideja, kas šo personību spārno. Brandam šīs lielās sociālās idejas trūkst, un tādēļ viņš ir stipri abstrakts varonis. Abstrakts ir arī viņa lo­zungs: «Visu vai neko!» Protams, Branda nemitīgajā trauksmē aug­šup ir liels skaistums un arī revolucionārs patoss. Tādēļ, kad šo simbolisko drāmu 1906. gadā izrādīja Maskavas Dailes teātris, tā saviļņoja plašas ļaužu masas.

1867. gadā Ibsens no Romas raksta par dzimteni, ka tā spēj «… nomākt katru gribu un enerģiju, šauro apstākļu nolādētā īpat­nība ir tā, ka tie cilvēku dvēseles dara sīkas».