Mana turku kafija

Laima Kota

Mana turku kafija

Kad no Laimas Muktupāvelas tapu par Laimu Kotu, no eiropeiskajiem ziemeļiem pārcēlos dzīvot uz austrumniecisko Turciju.

Manā Stambulas dārzā aug mītiski koki: ābele, vīģe un lauru koks — pietiekami pilnai laimei. Ja saskata Turcijas bijušo civilizāciju klātbūtni, esošo kultūru slāņainību, ja izprot laiku lokus un vēstures likumsakarību mijiedarbību, tad jāsecina, ka mūsdienu Turciju raksturo multikulturāla sadzīvošana. Esi tāds, kāds esi, vai arī esi, kāds vēlies būt, teicis Rūmi. Dzīvojot Stambulā, tā arī jūtos. Austrumu siltums izkausēja manī rietumnieciski leduscieto feministi. Man nācās mainīt rietumnieciskos aizspriedumus par “baisi-viduslaicīgi-neizprotamajiem turkiem”, no kuriem kā sveša spēka baidās liela daļa eiropiešu. Turku ikdienišķajā tradīcijā dominē nepieciešamība rēķināties un rūpēties par saviem tuvākajiem, kas ikdienā izpaužas kā vecāko godāšana. Dzīves laime ir saskanīgā ģimenes dzīvē — tā domā turcietes. Dzīves laime ir labs darbs, mīloša sieva un godam izaudzināti bērni — tā domā turki.

Mūsdienu Turcija sevī ir sakausējusi pasaules pirmo zemkopju kultūru misticisma pilno pragmatismu, Helēnas skaistumu un karaļa Krēza bagātību, romiešu spožumu, bizantiešu ikonu zelta atblāzmu, osmaņu varenības apziņu ar moderno Rietumu demokrātijas cilvēcisko ideju praksi. Bet Stambula ir kā sultāniete — skaista, vēlīga, mazliet gražīga, bagāta un tāpēc arī dāsna!

skanējis indarsss@inbox.lv

Dienas Grāmata 2012