Dons Žuāns. Manjaras dona Migela dzīve un nāve

Josefs Tomans

Dons Žuāns. Manjaras dona Migela dzīve un nāve

«Dons Žuāns» nav stāsts par leģendāro dīkdieni, ko sodījusi komandora statuja. Par sava romāna varoni rakstnieks izraudzījies reālu personu - spāņu grāfu Manjaras Migelu, kas dzīvojis XVII gadsimtā un ko iesaukuši par «donu Žuāmi», jo viņš bijis liels uzdzīvotājs, slavens ar neskaitāmām mīlas dēkām un dueļiem.

Divdesmitais gadsimts ņēmās pa savai modei izskaidrot noslēpumaino dona Žuāna tēlu. Interesi modina viens no Karela Čapeka mazajiem apokritiskajiem stāstiem «Dons Žuāns»: lielais novērotājs iztēlojas, ka Tenorio ir… impotents, izskaidrodams viņa svaidīšanos no vienas sievietes pie otras ar nespēju piepildīt mīlas alkas. Šveices dramaturgs Makss Frišs («Dons Žuāns un mīlestība uz ģeometriju») raksturo donu Žuānu kā cilvēku, kurš iemīlējies zinātnē un tāpēc ir auksts pret sievietēm, bet tas modina viņās īpašu interesi par viņu. Samuils Aļošins savā lugā «Toreiz Seviljā» pat pieņem, ka dons Žuāns bijusi… pārģērbusies sieviete. Tas viss ir zināmā mērā joks un paradokss, taču interesanti ir tas, ka visi trīs varianti noliedz varoņa neapmierināmo mīlas kaisli.

Josefs Tomans veicis nopietnu psiholoģisku, vēsturisku un sociālu šīs parādības pētījumu. Viņš neko nenoliedz, viņš nemazina Manjaras grāfa noziegumus, nesaudzē un neizskaistina savu varoni.

Vācu rakstnieks Heinrihs Manns, kurš tad, kad hitlerisms nāca pie varas, bija spiests bēgt no dzimtenes, apmēram tai pašā laikā (mazliet agrāk, trīsdesmito gadu beigās) uzrakstīja lielu vēsturisku romānu par Francijas karali Anri IV Burbonu. Tā pati pievēršanās viduslaikiem, spilgtākajai un cilvēcīgākajai XVI gadsimta personībai, cīņai ar to pašu ienaidnieku — ar katoļu baznīcu, inkvizīciju, ar joprojām spēcīgo Spānijas karaļa varu (Filipu II, kas bija Tomana romānā aprakstītā karaļa Filipa IV vectēvs). Tikai Heinriham Mannam, kas dzīvoja emigrācijā, bija iespējams rakstīt par šo cīņu atklātāk. Tomanam bija jāizmanto vairāk aizplīvurota forma. Ar to varbūt arī izskaidrojama varoņu izvēle. Manna varonis ir atbildīga persona, valstsvīrs, Anrī IV, Tomana varonis — privātpersona, kas nekļūst par politisku darbinieku, un nezināmais mūks Gregorio. Nabadzīgais mūks tomēr tiek sadedzināts uz sārta tāpēc, ka «no viņa baidījās baznīca un valsts …».

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

No čehu valodas tulkojusi Velta Grabe vārsmās atdzejojis Knuts Skujenieks Mākslinieks Gunārs Kļava

om Tulkojums latviešu valodā,

«Liesma», 1978