Stāsti

Mihails Zoščenko

Stāsti

Stāsts par popu . Grēksūdze . Nelaime . Ēsma . Bagātība . Revolūcijas upuris . Aristokrāte Glāze . Baigā Matrjona , Suņa oža . Sunisks gadījums . Aprēķina laulibas . Mīlestība . Līgavainis . Laime . Bez radu būšanas . Talants no zemnieku vidus • Pelageja . Klosteris . Dabas rotaļa . Nezināmais draugs . Paciente . Pirts . Nervozi cilvēki . Aktieris . Krīze . Nabadzība . Administratīva jūsma . Pērtiķu valoda . Limonāde . Gavilniece . Tētuks . Malka . Zagļi . Pasažieris . Virs . Darba drēbes . Vestinghauza . bremze . Notikums . ziemsvētkos . Mediķis  . Zirnekļa tīkls . Četras dienas . Kinodrāma . Taupības režīms . Pulkstenis . Lieldienu notikums . Spēcīgs līdzeklis . Trakumsērga . Kādas dāmas bēdas . Brīnišķīga atpūta . Galoša . Montieris . Kultūras jaukumi . Kāzas . Cienītājs . Sīkači . Zābaciņi . Mietpilsoņi . Viesi . Sirds skaidrība . Operācija . Nepa grimase . Produkcijas kvalitāte . Vai nu cilvēkam daudz vajag . Kautiņš . Birokrātisms . Medicīnisks gadījums Apslēpta manta . Jautrs gadījums . Zinātniska parādība . Kaķis un cilvēki . Nekaunība . Ārzemnieki . Sīks atgadījums . Par nāvi stiprāks . Serenāde . Mātes un bērni . Paraksts . Zemestrīce . Slimnieki . Maza viltība . Patīkama sastapšanās . Dāma ar puķēm . Vaļīga tara . Atgadījums . Aukle . Nevajag spekulēt . Sargs . Jocīgs atgadījums . No mēness nokritis . Personiskā dzīve . Ārstēšanās un psihe . Nemierīgais večuks . Zādzība . Jaunā Vertera ciešanas . Traģikomēdija . Laimīgu ceļu . Padibenes . Amizants piedzīvojums . Nabaga Liza . Sliktā sieva . Brauciens uz Topcu sētu . Ūdens feerija . Romantisks notikums . Nelaidīšu . Nevienādās laulības . Pirts un cilvēki . Guli ātrāk . Slimības vēsture . Bīstami sakari . Lielpilsētas ugunis . Bēru mielasts . Brezenta portfelis . Mākoņi . Jautrā spēle . Pēdējās nepatikšanas . Roze-Marija . Dzīvi cilvēki . Šalc meldri vējā . Dēls un padēls . Atgadījums naktī . Pārbaude . Fotogrāfija . Laba rotaļa . Briesmīgā atriebība . Vecuma slavinājums . Pirtī

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1979

М и х а и л Зощенко Избранные произведения в двух томах Том I

РАССКАЗЫ И ПОВЕСТИ Издательство «Художественная литература» Ленинградское отделение Ленинград 1968

РАССКАЗЫ

«Художественная литература» Москва 1974

Sastādījis un no krievu valodas tulkojis Eižens Rauhvargers

Mākslinieks Juris Nesenbergs

Zoščenko M.

 Stāsti / Sast. un no krievu vai. tulk. E. Rauh­vargers; A. Dimšica priekšv. — R.: Liesma, 1979. — 368 lpp.

Ievērojamā krievu padomju rakstnieka Mihaila Zoščenko (1895 — 1958) stāstu krājumā iekļauti viņa labakie satīriskie darbi. Rakstnieks ar dziļu ieinteresētību atmasko dažādus aizspriedumus un pagātnes paliekas cilvēku apziņā, trūkumus sadzīvē. Grāmata domāta plašām lasītāju masām.

© Tulkojums latviešu valodā, sastādījums.

«Liesma», 1979

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PAR MIHAILU ZOŠCENKO

Mihails Zoščenko bija rakstnieks ar plašu radošo diapazonu. Viņš rakstīja galvenokārt stāstus. Šie stāsti bieži vien tika pārveidoti par feļetoniem, humoreskām, asprātīgām parodijām. Viņš rakstīja arī lugas, dažas no tām izauga no stāstiem. Novelistika bija Zoščenko daiļrades kodols.

Rakstnieks kļuva pazīstams divdesmito gadu sākumā. Divdesmitie un trīsdesmitie gadi bija viņa daiļrades plaukuma laiks. Četrdesmitajos gados Zoščenko pārdzīvoja ievērojamas radošas grūtības. Tomēr viņš tas sekmīgi pārvarēja un darbojās literatūrā līdz mūža galam — 1958. gadam. Radošās attīstības ilgajos gados rakstnieks sacerēja milzumu daiļdarbu, kuri, kā jau minēts, bija rakstīti dažādos žanros. Sajā grā­matā atrodama tikai dala no viņa literārā mantojuma: stāstu izlase, spilgti viņa noveļu paraugi, jo miljoniem lasītāju apziņā viņš bija un paliek apbrīnojams noveles meistars.

Popularitāti Mihails Zoščenko ieguva uzreiz. Tikko sācis publicēt savus darbus, viņš iekaroja lasītāju sirdis. Mihaila Zoščenko draugs un jaunības gadu biedrs Konstantīns Fedins nelielā literārā portretā, esejā, uz kuru vēl atsaukšos vairākkārt, par to ļoti trāpīgi izsakās: «Šis cilvēks bija pirmais no visiem jaunās literatūras darbiniekiem, kurš ārēji bez jebkādas piepūles, gluži kā pasakā, ieguva atzinību lite­rātu vidū un neaptverami plašās lasītāju masās. Viņš patiešām vienā jaukā rītā pamodās slavens…» Konstantīna Fedina vārdi, ka Zoščenko guva popularitāti tikai «ārēji bez jebkādas piepūles», bija loti patiesi. Visi, kam gadijies sastapties ar Mihailu Zoščenko, visi, kas vērojuši viņu darbā, zina, ka viņš strādāja ar vislielāko uzcītību, bija rakst­nieks, kurš valodu slīpēja kā aizrautīgs juvelieris.

Vārds! Mihails Zoščenko visu mūžu neatlaidīgi centās izkopt savu vārda meistarību. Viņš bija dižo priekšteču — krievu literatūras kla­siķu cienīgs mantinieks. Puškina, Gogoļa, Tolstoja, Cehova, Gorkija, Buņina prozu viņš nevis tikai pazina, bet trauksmaini izjuta, it kā ar visu būtību apjauta katra šī krievu prozas korifeja poētiskumu. Vai­rums Zoščenko stāstu rakstīti tā sauktajā nostāsta veidā. Un nebija ne­jaušība, ka kritika Zoščenko salīdzināja ar Vladimiru Dalu, Nikolaju Ļeskovu, Andreju Me|ņikovu-Pečerski. Mihails Zoščenko tik smalki, tik asi izjuta lielo krievu prozaiķu meistarību, ka Puškina jubilejas laikā trīsdesmitajos gados bez pūlām uzrakstīja «Sesto Belkina stāstu», filigrāni pilnīgu stilizāciju pēc «Puškina parauga», it kā sniegdams Puškina slavenā cikla pēdējo šķietami nozaudēto stāstu.

Tomēr aplami būtu iedomāties, ka Zoščenko bijis šauri «literārs» rakstnieks, stilizētājs vai epigons. Nē, Zoščenko prata un gribēja ieklau­sīties dažādo viņa laika sabiedrības sociālo slāņu reālajā dzīvē. Uz ielām un tramvajos, tirgū un zinātniskā sanāksmē viņš lieliski mācēja «noklausīties» neparastus izteicienus, stila īpatnības, dažādas izlokšņu īpatnības un parunas. Viņš juta dzīvās sarunu valodas nianses, krā­sainību, prata sarunu stihijā uztvert vārdus, vārdu savienojumus un teicienus, kas ļoti trāpīgi atklāja dažādus sociālpsiholoģiskus rakstu­rus, dažādus emocionālos stāvokļus. Divdesmitajos gados Zoščenko savos humoristiskajos stāstos labprāt šaustīja nepa perioda sīkpilsoņus, un viņa darbu personāži saskaņā ar rakstnieka uzdevumu runāja vis­dažādāko mietpilsonības slāņu valodā — gan «masu», gan individuali­zētā valodā, kas tomēr bija izaugusi noteiktā sabiedriski psiholoģiskā augsnē. Toreiz gadījās kritiķi, kas uzskatīja, ka Zoščenko nelieto «vār­dus tādā nozīmē, kādu tiem piešķīrusi dzīve». Atbildēdams šiem kri­tiķiem, rakstnieks uzsvēra: «Tas nav tiesa … Es rakstu valodā, kādā pašlaik runā un domā cilvēki uz ielas.»

Mihails Zoščenko iesāka ar humora žanru. Viņš bija teicams sa­dzīves ainu tēlotājs, lieliski pazina tikumus, kādi valdīja vidē, par kuru viņš zobojās un kuru izsmēja. Visos sīkumos pārzināja tās valodu. Prata atrast negaidītas, dažkārt ekscentriskas kolīzijas, kas palīdzēja atklāt raksturus un raksturīgo. Viņš rakstīja ar lielu mēra un samērī- bas izjūtu, ar tik pilnīgu kompozīcijas, darbības un valodas izjūtu, ka stāstos nebija nekā nevajadzīga, ne stieptības tēlojumā, ne lieka vārda. Tāpēc Vladimirs Majakovskis 1926. gadā, runādams disputā par kādu padomju ilustrēto žurnālu, atzīmēja, ka «Zoščenko mūsu pasek­lajā satīras žanrā ir liels, kvalificēts rakstnieks, turklāt arī vispopu­lārākais».

Jau pašā rakstnieka gaitu sākumā Mihails Zoščenko nostājās lasī­tāju priekšā kā lielisks humoristiskā stāsta meistars. Konstantīns Fe- dins atceras, ka, Mihailam Zoščenko lasot saviem biedriem, citiem literātiem, priekšā agrīnos stāstus, viņus pārsteidzis ironijas un jūtu patiesuma apvienojums. Tas ir ļoti trāpīgs vērojums: aizejošās, iznīcī­bai lemtās pasaules ļautiņus Zoščenko rādīja ar ironiju un sarkasmu, tikko manāmi pauzdams paša jūtas, kurās strāvoja patiesi optimistiska attieksme pret dzīvi un tās attīstības perspektīvām. Saviem tikumiski kroplajiem personāžiem viņš labprāt deva iespēju «pafilozofēt», atklāt sevi, kā uz delnas izklāstīt lasītājiem savus netikumiskos «morāles» priekšstatus. Nešķirdamies no sev raksturīgā ironiskā smaida, nekur nezaudēdams viengabalainību jūtu patiesumā, no kura rakstnieks smēla savus garīgos spēkus, viņš visus šos Nazarus Siņebrjuhovus, Mišelus Siņaginus un citus savus negatīvos varoņus it kā noliek zem palieli­nāmā stikla, it kā ieslēdz kādu skaņu pastiprinātāju, kas dod iespēju skaļi un skaidri izskanēt šo varoņu sīkpilsoniski pašapmierinātajām un mietpilsoniski sentimentālajām balsīm. Viņš, kā būtu teicis Brehts, atsvešināja šos personāžus, palielināja tos, padarīja pieejamus skatie­nam no dažādām pusēm, demonstrēja tos, lai lasītāji šī tipa cilvēkus labāk iepazītu un iemācītos nicināt.

Tolaik Zoščenko iemīlēja Maksims Gorkijs. Viņš ļoti augstu vēr­tēja Zoščenko līksmo un spēcīgo talantu, jūsmoja par rakstnieka va­lodas meistaribu. Zoščenko grāmatas Gorkijs gaidīja «ar satrauktu ne­pacietību» (Tā viņš rakstīja Fedinam, turklāt viņš tam par Zoščenko rakstīja: «Ļoti labs.»). No Gorkija atsauksmēm kļūst skaidrs, ka lie­lais rakstnieks uzskatīja Mihailu Zoščenko par izcili talantīgu un ļoti nopietnu mākslinieku. Pretstatā tiem pieticīgajiem lasītājiem, kuri do­māja, ka Zoščenko tikai smīdina (nevis māca un cīnās ar ļaunumu) un uzlūkojams kā īsts jokdaris, Gorkijs saskatīja, ka Zoščenko daiļ­radē iezīmējas svarīgas sociāli psiholoģiskas tēmas, ka viņa jautrajās grāmatās atklājas arī visai drūmas un ļoti nopietnas problēmas, ka rakstnieka humoristikā vērojama nosliece uz satīru.

Mihaila Zoščenko daiļrades satīriskās tendences, kas iezīmējās jau divdesmito gadu humoristiskajos stāstos, arvien spēcīgākas kļūst trīs­desmito gadu novelēs un stāstos. 1943. gadā uzrakstītajā esejā, kuru jau citēju, Konstantīns Fedins pilnīgi precīzi noteicis mērķus, uz kuriem bija vērsta viņa drauga satīra, un vienlaikus pamatoti uzsvēra rakstnieka satīras ieroču, viņa uzbrūkošās mākslās līdzekļu daudz­veidību. Atkal citēju šo eseju: «Viņa satīras mērķis — pašlabuma meklētāji, savtīgi cilvēki, kas prot tikai ņemt, kas uzskata, ka viņiem pienākas viss, ko viņi saņem, bet nevēlas dot ne kripatas no tā, ko prasa no viņiem. Pašlabuma tīkotāji, reizēm liriski, reizēm rupji, retu­mis viltīgi gudri, vienmēr ir alkatīgi praktiski. Uz šo mietpilsonības balstīto mērķi Zoščenko vērš visus savus daudzveidīgos ieročus.» Tas ir ļoti pareizs vērtējums, tajā iezīmējas arī nopietns uzdevums litera­tūras vēsturniekiem un teorētiķiem: izpētīt satīriķa Zoščenko māksli­niecisko līdzekļu daudzveidību. Daļēji šo uzdevumu realizē rakstnieka daiļrades pētnieki — J. Zurbina, M. Cudakova, D. Moldavskis, L. Jer- šovs un citi. Taču šis darbs vēl nebūt nav paveikts.

Līdzās satīriskajām tendencēm Zoščenko daiļradē kopš trīsdesmita­jiem gadiem parādās arī nosliece, ko nosacīti varētu saukt par pamācošu. Lirisms rakstnieka daiļradē izpaudās jau agrāk — tas ir tas pats jūtu patiesums, par ko runāja viņa jaunības gadu, viņa literārā ce]a sākuma biedri. Zoščenko literārās darbības pirmās desmitgades humoristikā, viņa divdesmito gadu stāstos liriskais elements bija jū­tams mazāk nekā vēlākajos gados. Ar laiku tas sāka parādīties plaši un demonstratīvi — arī visdažādakajās formās. Sāka parādities savā iecerē apliecinoša un pamācoša rakstura stāsti. Paradījās daži stāsti ar atklāti pamācošu nobeigumu. Liriskā publicistika ielauzās rakstnieka pārdomās par pagātni («Gaišzilā grāmata»), par dziedniecību un psihi («Atgūtā jauniba»), par cīņu ar slimibu un uzvaru pār to («Stāsts par saprātu»). Liriski publicistiskais zemteksts piešķīra īpašu nokrāsu dau­dziem lieliskiem stāstiem.

Divdesmito un trīsdesmito gadu mijā Zoščenko smagi slimoja. Gor­kijs savā ārkārtīgajā vērīgumā tūliņ uzminēja, ka Mihailu Zoščenko moca slimība. Nobažījies viņš izvaicāja visus, kas ar rakstnieku sa­gājās. Tomēr Zoščenko spēja slimību uzveikt — un pēc tam slimības un izveseļošanās gaita no viņa biogrāfijas fakta kļuva par vienu no viņa daiļrades tematiem. Sevišķi plaši šie temati parādās abos tikko minētajos stāstos. Nosaukt tos par zinātniskiem būtu pārsteidzīgi — Zoščenko tajos ir un paliek mākslinieks, tomēr mākslinieks, kas no­dodas pārdzīvojumu analīzei, secinājumiem par pozitīvu emociju spēku. Kā pamatoti norādījis filozofs A. Guliga, «Stāsta par saprātu» ievadā (žurnāls «Zvezda», 1972, 3. nr.), Zoščenko «zinātniskie» stāsti pauž rakstnieka ticību dzīvei un cilvēkam, viņa iedzimto optimismu, viņa materiālistisko pārliecību (krasi vērstu pret freidismu).

Mēs izturētos nevērīgi pret Zoščenko, ja pilnīgi nenovērtētu liris­kos motīvus viņa stāstos, vēl vairāk — daudzu rakstnieka stāstu liris­kos pamatus. Ari trīsdesmitajos gados Zoščenko stāstos saglabājās hu­moristisks atmaskojums, taču jūtami pieauga satīriskais strāvojums. Tā laika kritika rakstniekam bieži pārmeta, ka viņš nodarbojas ar sīkām un nenozīmīgām parādībām un personāžiem. Bet rakstnieks ar pārlie­cību uzsvēra, ka viņš karo pret kapitālisma paliekām sadzīvē un cil­vēku apziņā. Kritiķiem, kuri viņa darbus izprata vienkāršoti, rakst­nieks atbildēja mazliet ironiskā tonī. Viņš rakstīja: «Protams, nav ko iebilst — personāži patiesi nav cilvēki ar augstiem mērķiem. Tie, bez šaubām, nav vadoņi. Tie, varētu teikt, ir tikai pārējie pilsoņi ar viņu ikdienišķajām izdarībām un rūpēm.» Šāda tipa cilvēkus Zoščenko turpināja kritizēt, izsmiet, atmaskot viņu mietpilsoniskās ieražas un tikumus.

Taču — lai cīnītos pret trulumu un garīgās kroplības izpaudumiem, lai izcīnītu šo grūto un nogurdinošo cīņu, neapšaubāmi vajadzēja ticēt jaunās pasaules spēkam, jaunajiem principiem, jaunajai morālei, kas sāka nostiprināties mūsu sabiedrības jaunajā sociālistiskajā dzīvē, vajadzēja mīlēt visu jaur.o. Un Mihails Zoščenko cīnījās, smeldamies iedvesmu mīlestībā uz jauno darbu, principu, uzskatu un pārliecību pasauli. Nav nejaušība, ka viņš uzrakstīja bērniem stāstu ciklu par Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. Viņu sajūsmināja cildenā, varonīgā rakstura skaistums.

Stāstos par sava laika sadzīvi, šaustīdams «pārējo pilsoņu» gara pasaules rupjumu, sīkpilsonisko egoismu un nožēlojamo mantkāri, viņš konsekventi un pārliecināti karoja par jaunu, sociālistisku humānismu, centās savos lasītājos ieaudzināt cieņu pret cilvēku, pret darbaļaužu garīgās pasaules cildenumu, pret cilvēka lepnumu, pat tad, ja tas iz­paužas visnecilākajā veidā.

Zoščenko aktīvais humānisms, kas parādās daudzos viņa darbos — īsajos un garajos stāstos un lugās, ir radniecīgs krievu prozas klasiķu humanismam, viņu nemiera pilnajai, bieži vien sāpju caurstrāvotajai mī­lestībai uz cilvēkiem, viņu cīņai par cilvēka cieņu, par cilvēka atbrī­vošanos no buržuāziskās konvencionalitātes varas — tai cīņai, ko pagājušā gadsimta diženajā krievu literatūrā tik augstu vērtēja Ļeņins. Ka Zoščenko dziļi izprata Belkina stāstus, to, zināms, nenoteica tikai iedziļināšanās Puškina vārda mākslā, bet pirmām kārtām tajā garīgajā pasaulē, tajā garīgaja atmosfērā, kāda valda stāstos, ko Puškins uzrak­stījis Ivana Petroviča Belkina vārdā. Konstantīns Fedins savā esejā par Zoščenko iezīmē gluži nogaidītas paralēles starp Mihailu Zoščenko un Gogoli. Lai gan šis «pielīdzinājums» ir visai pārdrošs un neparasts, tam, kā norāda Fedins, ir savs pilnīgi neapstrīdams pamats. Atzīmē­dams īpatnības, kas Zoščenko tuvina Gogolim, norādīdams arī uz vēs­turiskā, sociālā un psiholoģiskā ziņā gluži dabiskām atšķirībām starp abiem rakstniekiem, Fedins raksta: «… Gogolis līdz ar saviem sace­rējumiem radījis arī savas dzīves grāmatu, rakstnieka likteni, tad nu ielūkojieties šajā liktenī un pavaicājiet sev pašiem: vai jums nešķiet, ka Zoščenko, kad viņš jūs cenšas pārliecināt, ka ir pilnigi izdziedinā- jies no slimības, it kā gavilē, ka izvairījies no nenovēršamā likteņa, kas mazliet līdzīgs tam liktenim, kas kļuva par Gogoļa traģēdiju.» Zoščenko, it kā saka Fedins, šķiet tuvs optimistiskajam un humānis­tiskajam Gogolim, nevis Gogolim, kad tas atkāpies no humānisma un zaudējis savu mīlestību uz dzīvi. Man šķiet, ka lielajā krievu litera­tūrā varētu atrast daudzus liriskā humānistā Zoščenko priekštečus. Un to vidū, nebūt ne pēdējā vietā, atrastos Čehovs, no kura Zoščenko mācījies ne tikai noveles meistarību un humora un satīras mākslu, bet kurš viņam bijis ļoti tuvs ar savu cilvēka meklēšanu cilvēkā, ar savu naidu pret mietpilsonību un smeldzīgi sirsnīgo līdzjūtību pret visiem, ko kropļo mietpilsonība un kas jāsargā no mietpilsonības pos- tīgās ietekmes.

Mihails Zoščenko bija cilvēks ar asi izteiktām tikumiskajām jūtam. Un viņa tieksme pamācīt, panākt, lai viņa sacerējumi kalpotu audzino­šiem mērķiem, tieksme, kas skaidri iezīmējās divdesmito gadu beigās, bija cildena, taču ne vienmēr tika pareizi izprasta un novērtēta. Apstāklī, ka Zoščenko ne katrreiz — it īpaši četrdesmitajos gados — izdevās veikt uzdevumus, ko bija sev izvirzījis, citi dažkārt saskatīja rakstnieka novēršanos no laikmetīguma, nodošanos «šaurai psiholo­ģijai», «bioloģismam». Gorkijs, kurš Zoščenko mīlēja, gaidīja no viņa jaunus panākumus. Atzinīgi novērtējis lielstāstu «Gaišzilā grāmata», Gorkijs viņam rakstīja: «Cik labi būtu, ja Jūs tādā pašā formā uz­rakstītu grāmatu par ciešanu tēmu! Nekad un neviens vēl nav uzdrīk­stējies izsmiet ciešanas, kas daudziem cilvēkiem bijušas un joprojām ir viņu iemīļotā profesija… Ciešanas ir pasaules kauns, un tās va­jag ienīst, lai spētu tās iznīdēt.» Nav vārdam vietas, Gorkijs izvirzīja milzīgu uzdevumu, ko viņš pats risināja savā «Kļima Samgina dzīvē». Plašākos apmēros Zoščenko šo uzdevumu nerealizēja, taču «Stāsts par saprātu» un daži citi stāsti liecina, ka Gorkija doma viņam nav pali­kusi gluži vienaldzīga. Pārvarēdams zināmas augšanas grūtības, viņš turpināja veidoties kā humānists, kurš cīnās ar lirikas, humora un satīras ieročiem.

Pārlasot šai krājumā apkopotos stāstus, nevaru nedomāt par Mi­hailu Zoščenko, kādu viņu pazina Ļeņingradas literāti, kādu tie viņu mīlēja. Es pazinu Zoščenko, kad viņš bija slavens visā Savienībā un — bez kāda pārspīlējuma — arī pasaulē, — pazinu viņu kopš div­desmito gadu beigām. Viņš bija viens no visvienkāršākajām slavenī­bām, kādas vien man gadījies vērot. Vienkāršība bija viņa rakstura īpašība, tā izpaudās visur — runas manierē, atturīgajos žestos, smalk­jūtīgajā uzvedībā, vērīgumā pret sarunu biedru, noteiktībā un laip­nībā. Viņš bijti labs, rūpīgs un sirsnīgs biedrs, allaž interesējās par jauno literātu daiļradi, centās palīdzēt iesācējiem, jaunienācējiem lite­ratūrā. Mihails Zoščenko vienmēr dedzīgi interesējās par dzīvi, noti­kumiem un cilvēkiem. Viņš neapraka sevi grāmatās, bet mīlēja lasīt. Un, izlasījis kaut ko, kas viņu pārsteidza, pārdomāja šo «atradumu», centās no tā iegūt pēc iespējas vairāk savai daiļradei, savu principu un priekšstatu bagātināšanai.

Dažiem divdesmito gadu lasītājiem par Zoščenko bija izveidojušies uzskati, kas nepavisam neatbilda viņa patiesajai garīgajai sejai un īstajam intelektam. Ne visai vērīgu cilvēku iztēlē viņš šķita tāds skaļi smejošs jokdaris, cilvēks, kas aiz smiekliem ir gluži bez elpas. Tomēr diezin vai jel kāds ir redzējis Zoščenko skali smejamies vai vispār smejamies — viņu varēja redzēt vienīgi smaidām biklu, attu­rīgu smaidu. Un vienlaikus viņš, nebūdams nekāds smējējs, pēc savas dabas bija jautrs cilvēks. Un viņa daiļrade bija optimistiska, cerību spārnota — iekšēja jautrība tajā mirdzēja arī caur asarām, lauzdamās cauri skumju plīvuram, kliedēdama sarūgtinājumu un drūmo prātu. Humoristam, satiriķim ir grūti nejust sūrmi — tāds nu reiz ir «ma­teriāls», ko viņš «preparē». Taču uzveikt «materiāla pretestību», iz­kliedēt un izgaisināt smagos iespaidus, uzveikt ļaunumu un izsmiet to spēj vienīgi iekšēji stiprs, ar līksmu talantu apveltīts cilvēks.

Lasām Zoščenko — it īpaši divdesmito gadu un trīsdesmito gadu sākuma Zoščenko — un redzam neskaitāmas sadzīves nejēdzības, tiku­miskas un psiholoģiskas kroplības. Cik tas viss jau pieder tālai pa­gātnei! Dzīves sociālistiskās pārveidošanas vētrainie tempi, sociālistisko pārkārtojumu svaigie vēji izmēzuši dzīves īstenības nomaļos kaktus un nostūrus. Bet, kas bijis, to nevar padarīt par nebijušu.

Mihaila Zoščenko stāstos lasītājs cilvēku sadzīvē un raksturos sa­staps krietni daudz parādību, kas nu jau nogrimušas aizmirstībā. Daži šo stāstu personāži šodien atgādina sumbrus un pterodaktilus. Taču arī «Mirušo dvēseļu» personāži pieder pagājībai, un tomēr viena otra viņu iezīme dzīva vēl šodien. Saglabājušās arī dažas Zoščenko stāstu sumbriem un pterodaktiliem raksturīgas iezīmes — un šo iezīmju un iezīmīšu apkarošana joprojām ir aktuāla. Un rakstnieks par šiem monstriem arī neraksta informatīvi kā lielais dzīvnieku pētnieks Brēms, bet ar mākslinieka spalvu. Savos stāstos Mihails Zoščenko daudz ko noliedzis, bet daudz ko arī apliecinājis. Gribētos, lai lasītājs neatstāj nepamanītu lirisko patosu, kādā bija iededzies rakstnieks un kuru viņš no sirds uz sirdi gribēja nodot savam lasītājam.

Novēlu jauku tikšanos ar stāstnieku Mihailu Zoščenko!

Aleksandrs Dimšics