Stūrmanītis nosprauž kursu

Jūlijs Aņņenkovs

Stūrmanītis nosprauž kursu

Piedzīvojumi, fantastika, ceļojumi

Grāmatā stāstīts par padomju jaunieti, kurš Lielā Tēvijas kara laikā apgūst izlūka meistarību un veic savu karavīra pienākumu, ģērbies gan esesieša, gan vācu flotes virsnieka formas tērpā, darbodamies okupētās Ukrainas teritorijā, Rumānijā un Vācijā, gan uz sauszemes, gan jūrā. Visai grāmatai cauri vijas krievu jaunekļa un vācu meitenes mīlestība, kas saglabāta par spīti gadiem ilgai atšķirtībai un skaudriem pārdzīvojumiem.

Romāns

Izdevniecība «Liesma» Rlga 1979

No Krieva valodas tulkojusi Ļubova Hiļimonoka Mākslinieks Zigurds Kumpars

70803— 127 ©Tulkojums latviešu

M80K11) — 79 valodā, «Liesma», 1979

Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

par šo grāmatu un tās autoru

Uz kāda Ziemeļu flotes kreisera ieradās rakstnieks no Maskavas. Viņš tērzēja ar jūrniekiem par viņu ikdienas d/ivi, stāstīja par pagājušo karu, iepazīstināja viņus ar savām nākotnes iecerēm. Atvadoties matroži uzdāvināja viesim rūpīgi salīmētu grāmatu no kuģa bibliotēkas. Ro­māns bija tik daudz reižu lasīts, ka dažās lappusēs tikai ar pūlēm varēja saburtot tekstu, toties vāku otrajā pusē skaidri varēja izlasīt dažādos rokrakstos un dažādos lai­kos atstātos vērtējumus. Es nebūt nemudinu rakstīt at­sauksmes par grāmatu uz tās vākiem, taču to atsauksmju autorus saprotu.

«Kļūt par lādu kā šeit aprakstītie cilvēki ir mans d/ives mērķis un uzdevums,» plašā rokrakstā bija atzi­nies kāds matrozis. Otrs piebildis: «Izlasījis šo romānu; es sapratu, ka varonībai nav vajadzīgi skali vārdi. Man fiķiet, ka viens no grāmatas varoņiem ir pats autors.» liet vienības komandieris, kontradmirālis, apakšā zem daudzajiem ierakstiem bija lakoniski piezīmējis: «Ļoti laba grāmata.»

Grāmatas autors bija Jūlijs Aņņenkovs, bet viņa ro­māns, kas bija iznācis pirms vairākiem gadiem, saucās «Mīnu kuģa karogs». Šī grāmata, kurā stāstīts par jūr­nieku brālību, par to, kā kauju ugunīs rūdās karavīra raksturs, par mīlestību un naidu, ir populāra ne tikai kara jūrnieku vidū vien. Par to notikušas pārrunas sko­lās un institūtos, rūpnīcu bibliotēkās un kolhozu klubos. Un visur lasītāji runāja, ka romāns viņus saviļņojis ar savu patiesīgumu un pārliecinošo ticamību.

Rakstniekam vispirmām kārtām nepieciešams talants, bez tam labi jāpazīst un jānūl savi varoņi. Jūlijam Aņņenkovam ir šie abi priekšnosacījumi. Kara laikā viņš bija matrozis, pēc tam ierindas virsnieks Melnās jūras llotē un Ziemeļu jūras ilotē. Karoja Somijas ziemeļos un

Dienvidkaukāzā, zem jūras gvardes daļas karoga aizstā­vēja Maskavu un Rostovu, piedalījās Novorosijskas atbrīvošanā un «Zilās līnijas» pārrāvumā Tamaņas pus­salā. Arī man pašam iznāca karot Dienvidu frontē. Tur ne vienu reizi vien man gadījās dzirdēt par slaveno Sar- kankarogoto jūrnieku pulku. Tajā pulkā bija dienējis arī Jūlijs Aņņenkovs, toreiz vēl pavisam jauns lielgabala apkalpes komandieris, pēcāk baterijas komandieris un daļas komjaunatnes organizācijas sekretārs, bet vēlāk viņš kļuva mans ieroču biedrs literatūras laukā.

Jaunajiem lasītājiem labi zināmas viņa grāmatas «Kaln­raču senators» un «Patiesība ceļo bez vīzas», kuras vel­tītas dzejnieka komunista Pablo Nerudas varonīgajai dzīvei un slavenajam fiziķim, kvēlajam miera cīnītājam Frederikam Zolio-Kirī. Varētu jautāt, kas kopējs flotes tematikai ar/čīliešu dzejnieku vai franču zinātnieku? Bet, ja atceramies, ka padomju kareivji un matroži kara gados savus varoņdarbus arT veica miera un cilvēka laimes labā, tad kļūst skaidrs, kāpēc miera cīņas tematika saistījusi Jūlija Aņņenkova — šī tipiskā kara rakstnieka uzmanību. Un tomēr flotes ļaudis joprojām ir un paliek viņa galvenie varoņi. Rakstnieks, jūras karaspēku rezer­ves virsnieks, itin bieži apmeklē kara kuģus, piedalās manevros un, pat būdams Maskavā, nevienu dienu ne­pārtrauc sakarus ar jūrniekiem. Viņiem autors veltījis stāstus, aprakstus, arī lugas — «Sevastopoles valsis», «Baltijas jūrnieka sirds», «Polārzvaigzne» un «Dienvidu Krusts», kas sarakstītas kopā ar Jeļenu Galperinu un tiek izrādītas daudzos Padomju Savienības un sociālistisko valstu teātros.

Tagad mūsu priekšā ir Jūlija Aņņenkova jauna grā­mata — «Stūrmanītis nosprauž kursu». Un atkal tās varoņi ir jūrnieki. Sižets aizsākas tāpat kā romānā «Mīnu kuģa karogs». Nevienlīdzīgā cīņā Konstancas ostā iet bojā mūsu kuģis. Romānā «Mīnu kuģa karogs» autors liek jūrniekiem no bojāgājušā kuģa doties cīņā pa Tē­vijas kara frontes sauszemes ceļiem, turpretī jaunajā romānā viņš izseko jūrnieka Alekseja Dorohova gaitām ienaidnieka aizmugurē. Tātad šī grāmata stāsta par izlūku, par to, kā padomju cilvēks bez īpašas sagatavo­tības, apstākļu spiests, nicinādams briesmas, kļūst par neredzamās frontes cīnītāju. Par mūsu izlūkiem sarakstīts daudz grāmatu. Starp tām ir talantīgas, ii arī tādas, kuiās lasītājs atradīs vienīgi saistošu sižetu un vairāk nekā. Es ticu, ka romāns «Stūrmanītis nosprauž kursu» atradīs ceļu uz lasītāju sirdi. Literatūras objekts vispirmām kār­tām ir cilvēks. Jūlija Aņņenkova grāmatā ir daudz saistošu piedzīvojumu, negaidītu sižeta pavērsienu, tomēr pats galvenais — tēla iekšējā pasaule, viņa rakstura veidošanās, gluži parasta, drosmīga, lādzīga puiša ceļš uz aģentūras izlūkdienesta virsotnēm, viņa līdzdalība notikumos, kuriem ir vispārvaistiska nozīme. Grāmatas ieceres pamatā — parādīt, kā cilvēks apgūst izlūka meis­tarību un izkristalizē šim darbam nepieciešamās īpašības, un tā ir šī romāna savdabība un atšķirība no citiem.

Grāmatā «Mīnu kuģa karogs» literārais varonis Vo- lodja Somins norūdījās un auga cīnītāju rindās, arvien blakus juzdams draudzīgu atbalstu, Aleksejam Doroho- vam jau pašā ceļa sākumā stāv pretī nežēlīgu, bezsir- dīgu ienaidnieku dzelžainā ierinda. Viņa ce/š caur karu — tas ir ceļš pie savējiem. Lai gan viņš ilgojas nokļūt irontē un cīnīties regulārās armijas daļā, taču, apstākļu spiests, vispirms ir partizānis, vēlāk pagrīdnieks un, beidzot, izlūks — cilvēks, kurš, būdams tālu prom no savējiem, paveic izcilu varoņdarbu. Kļūt par tādu cilvēku, kādu mēs redzam Alekseju romāna beigās, viņam palīdzēja ne tikai rakstura īpašības, ne tikai audzināšana ģimenē, bet arī tas, ka sava likteņa krasajos pagriezienos viņš allaž sastapa drosmīgus, uzticamus biedrus, tādus kā stūrmani Selagurovu, izlūku Stepovoju, partizāni Panteleimonu, pagrīdnieku Terentjiču, vārdā nezināmo ukraiņu zemnieci un citus padomju patriotus. Sīs sastap­šanās atstāj dziļu iespaidu uz varoni, nostiprina viņā pārliecību, ka viņš nav vientuļš. Pat tālu prom aiz dzim­tās zemes robežām Aleksejs meklē un atrod sabiedrotos cīņā pret fašištiem. Visā grāmatā spilgti jūtams dzīvinošs, kaujiniecisks internacionālisms, ko simbolizē pilnīgi reālā, aizkustinošā, skaidrā AJošas un vācu meitenes Annijas mīlestība.

Jo plašāki ir grāmatas varoņa sakari ar citiem cilvē­kiem, jo vairāk pretfašistisko cīnītāju iesaistās Alekseja darbības slērā, jo atbildīgāki kļūst viņa uzdevumi. Un tā jauneklis, kurš sākumā bija neapbruņots sadursmē ar hitlerisma spēcīgo kara mašinēriju, laika gaitā top par augsti kvalificētu izlūku. Tagad mums pilnīgi ticama liekas viņa pārdrošā rīcība un ārkārtīgā veiksme, kad viņš darbojas, pārģērbies esesiešu mundieri un vācu kara fiotes virsnieka formas tērpā.

Pagājis vairāk nekā trīsdesmit gadu, kopš apklusušas pēdējās kara zalves, un mēs esam uzzinājuši, kā sauca tos izlūkus, kuri, pildot savu karavīra pienākumu ienaid­nieka aizmugurē, paveica gandrīz neiespējamo. Daudzu varoņu vārdi vēl šodien nav noskaidroti. Varbūt vienu no šiem izlūkiem rakstnieks iemiesojis Alekseja Doro- hova tēlā, parādīdams Lielā Tēvijas kara padomju jau­natnes varonīgās paaudzes tipisku pārstāvi.

Sergejs Mihalkovs, Ļeņina prēmijas laureāts