Pirmais amerikānis

Kurts Vilhelms Cerams

Pirmais amerikānis

Apvārsnis. Pirmskolumba laiku indiāņa uzdotā mīkla. Grāmatā populārā veidā un saistoši pastāstīts par Ziemeļame­rikas arheoloģiju, tās pirmajiem soļiem un nozīmīgākajiem atklā­jumiem. Taču vienlaikus tā ir ari Ziemeļamerikas seno indiāņu kultūras vēsture. Tā iepazīstina ar amerikāņu zinātnieku izcilā­kajiem sasniegumiem un atklājumiem (dendrohronoloģijas metode, "C datēšanas metode), kam tagad ir nenovērtējama nozīme gal­venokārt seno atradumu datēšanā. Grāmatā parādīta vesela ple­jāde talantīgu zinātnieku, entuziastu, ceļotāju un vienkārši senatnes mīļotāju. Pateicoties šo cilvēku nerimtīgajai darbībai, meklējumiem, mazliet vairāk nekā simt gados ir izdevies vispārīgos vilcienos atjaunot Ziemeļamerikas aborigēnu kultūru sarežģīto un grandiozo panorāmu.

Rīga, «Zinātne», 1985

Cerams K. V.

 Pirmais amerikānis. Pirmskolumba laiku indiāņa uzdotā mīkla / No vācu vai. tulk. A. Feldhūne un I. Feldhūne. V. Guļajeva pēcvārds. — R.: Zinātne, 1985. — 351 lpp., il„ 8 lp. il. — (Apvārsnis).

Visplašākajam lasītāju lokam.

No vācu valodas tulkojušas Anna Feldhūne  un Iveta Feldhūne

Pēcvārda autors V. GUĻAJEVS

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR ZA Redakciju un izdevniecību padomes 1983. gada 25. septembra lēmumu

© Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds

Izdevniecība «Zinātne», 1985

Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PAR KO BŪS STĀSTĪTS GRĀMATĀ

Par visu svarīgāka ir viena lieta, proti, kāda no­zīme kultūras attiecībās un saglabāšanā ir pie­dzīvojumam.

Alfrēds Norts Vatlheds, matemātiķis un filozofs, grāmatā *Ideju piedzīvojumi» («Advenlures oj Ideas*), 19-33.

Sis ir stāsts par Ziemeļamerikas arheoloģiju vai, precīzāk — par mūsdienu Savienoto Valstu arheoloģiju, līdz ar to stāsts par Zie­meļamerikas senajām indiāņu kultūrām.

To, ka gandrīz pirms piecisimt gadiem spāņi Centrālamerikā un Dienvidamerikā sagrāva augsti attīstītās indiāņu — acteku un inku — kultūras, zina ikviens. Bet daudz mazāk ir zināms tas, ka arheologi simt gadu ilgā darbā arī Ziemeļamerikā atklāja kādreiz ziedošu kultūru liecības, ka arī šeit viņiem iznāca pētīt kapu uzkalniņus (maundus) un mūmijas, iegūt ne tikai zinātniski, bet arī materiāli visai nozīmīgas vērtības, un ka viņi pirmo amerikāņu dzīvei var izsekot līdz leduslaikmetam, līdz mamutu medniekiem.

Tāpat kā savās citās grāmatās es arī šeit galvenokārt hronolo­ģiski izsekoju arheoloģijas atklājumiem. Līdz ar to pati no sevis veidojas kultūra un šo kultūru vēstures panorāma tā, kā to slāni pēc slāņa atsedza arheologi. Mana grāmata nekonkurē ar zinātni, jo šeit netiks risināti zinātniski jautājumi, bet lasītājs tiks līdz tiem aizvadīts. Ir grāmatas, kas sarakstītas, pieņemot, ka lasītājam jau ir interese par grāmatā aplūkoto jautājumu; mana grāmata grib šādu interesi modināt, lai tiem neskaitāmajiem, kam vēl nepavisam nav nojausmas vai arī tā ir gaužām niecīga, atvērtu acis, ļaujot skatīt pagātnes dārgumus.

Mana grāmata nebūs parasts «populārzinātnisks» darbs; to rak­stījis ieinteresēts rakstnieks, kas pārveidojis franču naturālistu prin­cipu un «caur temperamenta prizmu» skatījis nevis dabu, bet zinātni.

Līdz ar to tiek leģitimēti tie pārdrošie tvērieni vēstures materi­ālā, tāpat arī saīsinājumi, kādus speciālists diez vai. atļausies, vai arī par kuriem, ja viņš tomēr uzdrošinās tādus izdarīt, viņš atvainojas, aizbildinoties ar nepieciešamību ieviest kārtību milzīgajā materiālā.

Grāmatā vispusīgi būs pastāstīts tikai par dažiem arheologiem un viņu darbu, daudzi būs tikai pieminēti, bet neskaitāmi, kuru darbs nebūt nav mazāk nozīmīgs (piemēram, kuri pētījuši ziemeļrietumu apgabalus un Aļasku), nevarēja tikt pieminēti, lai nezustu sarkanais pavediens, kurš vijas cauri visam stāstījumam.

No otras puses, šī grāmata satur plašu informāciju, kāda nav rodama speciālajā literatūrā. Tas ir neizbēgami, ja darbu raksta rakstnieks un nevis zinātnieks. Tādās reizēs par sausu izdaudzinā­tajā zinātnē tiek meklēts interesantais, neparastais, pirmām kārtām cilvēciskais elements. Bet ar gandarījumu varu teikt, ka mani ne­kādā gadījumā nevar apvainot varmācīgā romantizācijā, dēkainības elementa, detektīviskās nojausmas pārmērīgā uzsvēršanā, kura tik bieži ievada un pavada atklājumu.

Tomēr nekad šis aspekts nedrīkst aizēnot patiešām grūto, paš­aizliedzīgo, tīri zinātnisko rūpīgo darbu izrakumu vietā un muzejā. Temperaments nekad nedrīkst būt par aizbildinājumu nepietiekamai uzmanībai pret faktu precizitāti vai pat to viltošanai. Tādējādi šīs grāmatas izklāsts sastāv iikai no faktiem un nevis no Izdomājumiem. Un, tā kā daudzi jautājumi, it īpaši datēšana un arī materiāla skaid­rojumi, pagaidām vēl ir zinātnieku strīdu objekts, visur, kur vien tas iespējams, tiek apgaismotas attiecīgās problēmas dažādās puses, aiz­vien pamatojot tās ar citātiem un rūpīgām avotu norādēm.

Darba gaitā vērtīgus norādījumus sniedza un personisku drau­dzību man dāvāja Emīfs V. Horijs, Arizonas universitātes izcilais mācību spēks, kas veicis izrakumus Sneiktaunā un daudzās citās vietās. Viņš pirmais izlasīja visu manuskriptu un norādīja uz vai­rākiem nepieciešamiem labojumiem. Viņam es esmu īpaši pateicīgs, tāpat ari Frederikam Džonsonam no Pībodija fonda Andoverā, kas nodeva man ieskatam plašu, nepublicētu materiālu un tad tāpat izlasīja vēlreiz visu manuskriptu. Kā tad teica Henrijs Klaids Setrons, kas sarakstīja darbu par Ziemeļamerikas arheoloģiju, kurš tagad jau kļuvis par klasisku? «Autors īpaši apelē pie to savu lasītāju iecietī­bas, kuri, pamatojoties uz savām zināšanām un pieredzi, spēj pama­nīt viņa maldus,» — ko gan es varētu citu teikt?

Emīls V. Horijs organizēja man daudzas tikšanās ar vadošiem speciālistiem, piemēram, ar savu pēcteci Arizonas šfata muzeja (Tū- sonā) direktora amatā Reimondu H. Tompsonu, ar radioaktīvā og­lekļa laboratorijas vadītāju Polu Damonu un dendrohronoloģijas labo­ratorijas direktoru Braiantu Banisteru. Datēšanas jautājumos lielu pa­līdzību man sniedza Rainers Bergers no Kalifornijas universitātes, izlasot nodaļu par 14 C metodi, un Ernests Holšteins, kas informēja mani par dendroloģijas vācu metodi.

Flagstafā pašaizliedzīgu palīdzību saņēmu no Ziemeļarizonas mu­zeja direktora Eduarda B. Dansona, kā arī no muzeja dibinātāja Harolda S.' Koltona. Būdams astoņdesmit četrus gadus vecs, viņš svelošā karstumā veselu pēcpusdienu rādīja man «savas» drupas; va­dību laipnā kārtā pārņēma Džordžs Gumermens,

Sādu pašu atbalstu es radu Albukerkē pie problemātisko Sandi- jas alu atracēja Frenka Hibena, ka ari pie Alfrēda Diterta — Santafe antropoloģijas laboratorijā.

Esmu pateicīgs Serinai Brisakai par palīdzību daudzo fotogrā­fiju sagādāšanā. Nenovērtējamu palīdzību man sniedza mans draugs Natans Rezņiks, Longailendas universitātes bibliotēku direktors; viņš izpildīja manas augstākā mērā neparastās lasītāja vēlēšanās un spe­ciāli izskatīja man plašu zinātnisko periodiku. Tādējādi dabūju iepa­zīties ar darbiem, kuri citkārt man būtu palikuši nezināmi.

Dr. Volfgangam Hāberlandam no Hamburgas etnoloģijas* muzeja esmu pateicīgs par daudzo citātu tulkošanu no angļu valodas.

Manam izdevējam un kopš divdesmit gadiem labākajam draugam Heinriham Marija Lēdigam-Rovoltam pateicos par kaismīgo perso­nisko līdzdalību grāmatas literārajā rediģēšanā. Viņi visi sniedza man lielu palīdzību jomā, kas kļuvusi tik nepārskatāma, ka neviens nespēj iztikt bez otra palīdzīgās rokas.

Dziļi pateicīgs esmu savai sievai Hanelore! Marekai. Ari tādos brīžos, kad autors, nepārredzamā materiāla nomākts, sāk izsamist, jā, gribētu pat pārtraukt darbu, viņa četrarpus gadu laikā allaž at­rada pareizos uzmundrinājuma vārdus. Sāda personiska pateicība pienākas arī manam draugam Fēliksam Gugenheimam Beverlijhilzā un maniem gudrajiem kolēģiem rakstniekiem Robertam Pikām un Manuelam Komrofam Vudstokā.

K. V. CERAMS Vudstokā, Ņujorkas štats, 1972.

» Etnoloģlja — termina «etnogrāfija» sinonīms: zinātne par tautām — etnosiem (no sengrieķu etnos — «tauta» un grapho — «rakstu», logos — «vārds», «jēdziens», «doma», «prāts», «mācība»). Ārzemju, it īpaši Rietumu, zinātnieki bieži šķir šos divus jēdzienus, uzskatot etnogrāfiju par aprak­stošu, reģionālu disciplīnu, bet etnoloģlju — par teorētisku, apkopojošu zinātni. Mūsu zemē šāda norobežošana nav spēkā, bet priekšroka dota pirmajam terminam; vārds «etnoloģija» padomju historiogrāfijā lietots tikai epizodiski. Sīkāk par to sk.: Кровлей 10. В. Этнос u этнография. M„ 1973. Parindes, ja tas nebūs īpaši norādīts, ņemtas no šīs grāmatas krievu Izdevuma.

Arheologs var atrast mucu, bet tomēr nepamanīt Dlogenu.

Sers Mortlmers Vllers

Mēs gribam paņemt no pagātnes uguni, nevis pelnus.

Zans Zoress