Bezkaunīgie veči

Anšlavs Eglītis

Bezkaunīgie veči

Romānu “Bezkaunīgie veči" Anšlavs Eglītis sarakstījis pēc tam, kad viņa un Veronikas Janelsiņas mājās ieradusies kāda neuzvedīga jauna meitene, kura domājusi, ka veci cilvēki pasaulē vajadzīgi tikai tālab, lai apkalpotu jaunos. Rakstnieks šādam uzskatam nevar pievienoties un savā romānā pierāda, ka ari vecajiem dzīve vēl turpinās un ari viņi domā, jūt un pārdzīvo; veco paaudzi no jaunās šķir vienīgi gadu starpība un dzīves pieredze.

Kura ir tā diena, kad pirmo reizi jāatskārš, ka jaunība palikusi tur aiz muguras? Visu laiku liekas, ka vēl jau stundiņa laika līdz tumsai. Un tad pienāk krustdēliņš un stingri noprasa: «Onkuli Viktor, cik tev gadu? Vai jau simts?»

Anšlavam Eglītim kaut ko līdzīgu nācās uzklausīt, kad viņam bija apritējuši sešdesmit: viņa un Veronikas mājās ieradusies kāda meitene kas bijusi stingri pārliecināta, ka tiesības ērti dzīvot ir tikai viņai, bet veču uzdevums ir jauniem pakalpot. Anšlavs toreiz pasmaidīja un sāka rakstīt romānu «Bezkaunīgie veči»…

Šai romānā Anšlavs Eglītis smaida, arī smejas, pat drūmas pārdomas viņš paslēpj aiz smaida.

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

©Zinātne

Romāns tiek publicēts pec "Gramatu drauga" 1968. gada izdevuma

Viktora Hausmaņa pēcvārds Mākslinieks Dainis Lapsa

Izdevniecība pateicas Nacionālajam teātrim par iespēju grāmatā izmantot Jāzepa Danovska fotoattēlus no Anšlava Eglīša lugas "Bezkaunīgie veči" iestudējuma (pirmizrāde 1990. gada 12. maijā)

© Viktors Hausmanis, pēcvārds, 2000 © Izdevniecība "Zinātne", 2000