Bezvainigie slepkavas

Hugo un Džeina van Laviki-Gudoli

Bezvainigie slepkavas

Apvārsnis

No angļu valodas tulkojusi Helma Lapiņa Priekšvārdu autori A. BAŅŅIKOVS un L. S. LIKIJS Zinātniskais konsultants Z. SPURIS

La 951 Bezvainīgie slepkavas. — Tulk. no angļu vai. — R.: Zinātne, 1979. — 192. lpp., il., 3 l. il. — (Ap­vārsnis).

Hiēnsuņi, hiēnas un šakaļi, ko parasts nicinoši dēvēt par mait- ēdājiem, asinskāriem plēsoņām, šai grāmatā parādīti no gluži negai­dītas puses. Tie attēloti ka gudri dzīvnieki, gadīgi vecāki, uzticīgi draugi. Sniegta unikāla informācija par šo dzīvnieku izturēšanos savvaļā un nozīmi dabā.

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

© Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1979

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PRIEKŠVĀRDS IZDEVUMAM KRIEVU VALODA

Asinskāri, nežēlīgi slepkavas; zaglīgi, viltīgi diedelnieki pie sveša galda; riebīgi, netīri maitēdāji. Tāds ir paras­tais priekšstats par hiēnsuņiem, šakāļiem un hiēnām. Un piepeši jūsu acu priekšā paveras pavisam citādas ainas — jūs ieraugāt gudrus zvērus, ārkārtīgi maigus un gādīgus vecākus, uzticīgus draugus. Jūs nokļūstat sarežģītā pa­saulē, kas jums atklāj bērnu un vecāku, dažādu paaudžu dzīvnieku, viena bara locekļu savstarpējās attieksmes.

Lasot šo grāmatu, liekas, ka paši esam nokļuvuši vēro­jamo dzīvnieku vidū, priecājamies par viņu veiksmi, bēdā­jamies, ja viņiem klājas grūti, raizējamies un uztraucamies par viņu turpmāko likteni.

Kāda fanātiska uzticība savam darbam, kāda mīlestība uz dzīvniekiem nepieciešama cilvēkiem, kuri raksta šo grā­matu! Augām diennaktīm, viens otru nomainot, Džeina un Hugo van Laviki-Gudoli novēroja zvērus. Pētījumos pagāja nedēļas, mēneši, gadi.

Džeinas van Lavikas-Gudolas vārds padomju lasītājam pazīstams no grāmatas «Cilvēka ēnā». Sešdesmitajos gados jauniņā, divdesmit gadus vecā Džeina Gudola sāka savus pirmos e/oloģiskos pētījumus. Viņa nodzīvoja desmit gadu Gombes šimpanžu rezervātā Tanzānijā un uzrakstīja grā­matu, kas viņai sagādāja slavu visā pasaulē. Ap to pašu laiku dzīvnieku fotogrāfs Hugo vati Laviks, aizbraucis uz Gombi uzņemt filmu par šimpanzēm, pirmo reizi sāka siste­mātiski vērot dzīvnieku uzvedību. Būdams loti labs novēro­tājs, viņš drīz vien sasniedza profesionāla etologa līmeni. Un šis lieliskais darbs par Tanzānijas plēsoņu dzīvi radies laulāto draugu van Laviku-Gudolu kopīgo pūliņu rezultātā.

Ko nozīmē vērot dzīvnieku uzvedību? Pirmām kārtām tā ir prasme pamanīt vissmalkākās nianses dzīvnieku savstar­pējās attieksmēs, saskatīt īpatnības viņu individuālajā reakcijā. Taču, lai to iespētu, vispirms jāatrisina «pats vien­kāršākais» uzdevums — jāiepazīst «pēc vaiga» katrs dzīv­nieks.

Parastam, neiesvaiditam cilvēkam ikviena žirafe ir tikai žirafe, plankumotā hiēna — tikai hiēna, bet gulbis — tikai gulbis. Taču angļu zinātnieks Pilers Skots un viņa meita, kas nododas novērojumiem Slimbridžā, «personiski pazīst» apmēram trīssimt mazos gulbjus, bet Šveices etologs Val­ters Leopolds Cavo nacionālajā parkā (Kenijā) atšķir «pēc sejas» simtiem žirafju un mazo kudu. Van Laviku-Gudolu plankumu izvietojuma uz ķermeņa, bet ari šakāļus pēc plankumu izvietojuma uz ķermeņa, bet arī šakāļus pēc īpatnībām ūsu «rakstā»!

To viņi, protams, panāca pastāvīgā, ilgā treniņā un nenogurstošā, čaklā darbā. Tomēr ar novērotāja talantu vien nepietiek, ir vajadzīgas ari zināšanas, prasme novēro­jumus analizēt, salīdzināt un vispārināt.

Laulāto draugu kopīgajā darbā ietverta unikāla zināt­niska informācija par plēsoņu uzvedību, dzīvojot savvaļā. Turklāt grāmatai nav zinātniska vērtība vien, tā vienlai­kus ir arī zinātnisks daiļliteratūras darbs.

Iespējams, ka ļoti stingrs etologs vainos autorus zināmā antropomorfismā, proti, pārlieku «cilvēcisku» motīvu pie­šķiršanā dzīvnieku uzvedībai. Sis iespaids lielā mērā rodas tādēļ, ka autori saviem pētījamiem dzīvniekiem devuši vār­dus, nevis apzīmējuši tos ar numuriem, kā bieži dara eko­logi un elologi. Bez tam nedrīkst aizmirst, ka mūsu priekšā ir populāra grāmata. Kā šādā darbā izskaidrot plašajām lasītāju aprindām, kurām grāmata rakstīta, neskaitāmos dzīvnieku sarežģīto savstarpējo attieksmju elementus? Nevar taču pastāvīgi runāt par bioloģisko adaptāciju dzīv­nieku rīcībā, kas notiek populācijas labā, vai uzsvērt šās uzvedības principiālo atšķirību no cilvēka uzvedības. Sādā gadījumā grāmata būtu daudz zaudējusi, vispirmām kār­tām — burvību, kas lasītājam ļauj rast tiešu saskarsmi ar dzīvniekiem.

Tieši pēdējais apstāklis padara Džeinas un Hugo van Laviku-Gudolu grāmatu par ļoti spēcīgu ieroci cīņā par dabas aizsardzību. Cilvēku mīlestība uz dabu, apziņa, ka ikvienam dzīvniekam, kas mīt uz mūsu Zemes, ir tiesības dzīvot, — tā ir visdrošākā panākumu kila šai cīņā. Grāma­tai «Bezvainigie slepkavas» ir milzīga audzinoša nozīme, īpaši, runājot par jauniešiem. Nebūs daudz tādu grāmatu, kam ir tik liels ietekmes spēks kā šai.

Abi lieliskie dabaszinātnieki, grāmatas autori, nodevušies pētījumiem rezervātos, kur dzīvnieki uzticas cilvēkam, ļauj tam ielūkoties savas dzīves visintīmākajās sfērās. Mēs nekad nebūtu uzzinājuši ne simto daļu no tā, ko par dzīv­niekiem zinām šodien, ja pasaulē nebūtu liegumu, rezervātu un nacionālo parku. Tas ir viens, bet ne vienīgais aizsar­gājamo dabas teritoriju — mūsu planētas savvaļas dzīves vērtīgo glabātāju un laboratoriju — nopelns. Ari to mums māca ši grāmata.

A. Baņņikovs

Mūsu mātēm

PRIEKŠVĀRDS

Džeinas van Lavikas-Gudolas vārdu plaši pazīstamu padarīja viņas izcilie pētījumi par šimpanzēm savvaļas dzīvē Gornbes nacionālajā parkā Tanzānijā. Viņas vīrs Hugo ir pazīstams ar lieliskajiem savvaļas dzīvnieku foto­uzņēmumiem. Viņš uzņēmis attēlus Džeinas rakstu un grā­matu ilustrēšanai, kā arī televīzijas un platekrāna filmas par šimpanzēm.

Sajā jaunajā grāmatā autori ir mazliet mainītās lomās. Hugo, kopā ar Džeinu pētīdams šimpanzes, apguva no viņas metodiku savvaļas dzīvnieku uzvedības vērošanā un šai grāmatai ir uzrakstījis divas ļoti interesantas noda­ļas — par hiēnsuņiem (Ltjcaort piclus) un zeltainajiem šakāļiem (Canis aureus); Džeina savus apcerējumus šoreiz veltījusi plankumotajām hiēnām (Crocuta crocuta).

Nezinātāji varbūt brīnīsies — ko gan jaunu un intere­santu spēj dot pētījumi par šīm sugām, par kurām jau pirms tam interesējušies citi zinātnieki. Taču Džeina un Hugo nav parasti savvaļas dzīvnieku uzvedības pētnieki. Viņiem šai jomā piemīt tik liela pacietība un neatlaidība, kādai līdzīgu grūti atrast, un, ja tam vēl pievieno Hugo spožās operatora dotības, tad iznāk grāmata, kurai līdzās vairums citu darbu par dzīvniekiem šķiet visai pavirši.

Sī grāmata ir pirmais sējums divsējumu darbam par Austrumāfrikas lielajiem plēsējiem un domāta plašām lasī- lāju aprindām. Uz savākto materiālu pamata autori saga­tavos arī zinātniskas publikācijas speciālistiem.

Kas gan negribēs iegādāties grāmatu, kurā apkopots tik daudz pilnīgi jaunas informācijas par trim dzīvnieku sugām, turklāt stāstījums kuplināts ar brīnišķīgām ilustrā­cijām! Bet etologiem un zoopsihologiem grāmata noderēs, tā sakot, «apetītes veicināšanai», gaidot zinātniskos apko­pojumus, kas tiks publicēti, kolīdz būs sakārtoti visi vaja­dzīgie dati.

Sājā grāmatā hiēnas pārstāv plankumotā hiēna, šakāļus reprezentē zeltainais jeb Āzijas šakālis, bet savvaļas suņus tikai viena šo dzīvnieku suga — hiēnsuns.

Autori jau domā par otro sējumu, kur apkopos materiā­lus par lauvām, leopardiem un gepardiem, taču man Šķiet, ka lasītāji pieprasīs vēl trešo sējumu šai pašā virzienā — par retāk sastopamo svītroto hiēnu, kas radikāli atšķiras no plankumotās, un par citām šakāļu sugām ar tikpat inte­resantu, savdabīgu uzvedību. Trešajā sējumā varētu iekļaut arī pētījumus par civethiēnu, kuru reti laimējas redzēt, jo dabā šis nakts dzīvnieks sastopams ne visai lielā skaitā. Ja kādam izdosies savākt patiesi vērtīgus datus par šo sugu, tad vienīgi Džeinai un Hugo.

Taču šobrīd esmu pārliecināts, ka šis sējums sagādās vienādi daudz prieka gan parastajiem lasītājiem, gan zināt­niekiem tiklab ar interesanto saturu, kā ar lieliskajām ilustrācijām.

L. S. Likijs