Gaišredzība

Čarlzs Ledbiters

Gaišredzība

Mums jāsaka paldies, ka visai cilvēcei nav dota šī spēja, kamēr nav sasniegts atbilstošs intelektuālais un tikumiskais līmenis, citādi mēs atkārtotu Atlautidas civilizācijas kļudu — atlanti nesaprata, ka spējai un spēkam jāaug kopā ar atbildību. Jācer, ka Atlantidas krišana iemācīs mums gudrību un gadījumā, ja atklātos plašākas dzīves iespējas, mēs  izturētu pārbaudījumu.__

Č.Ledbiters

Rīga, 1994

Tulkojusi Iveta Saleniece Rediiktors Normunds Rudzītis

© ZPF "4. dimensija"

Priekšvārds

Gaišredzība — tēma, kas visos laikos saistījusi cilvēku uzmanību un īpaši tikusi pētīta Teozofu biedribas ietvaros gadsimtu mijā. Čarlzs Ledbiters bija viens no teozofiem, kurš centās dot minētajai parādībai zinātnisku skaidrojumu. Viņš centās interpretēt psihiskos fenomenus, vairoties no dogmām (kas līdzīgu jautājumu risināšanā ir samērā izplatītas) un diezgan drosmīgi izvirzīja savu teoriju. Gaišredzība, viņaprāt, ir viena no četrdimen- siju pasaules izpausmes formām, kad mūsu fiziskajam plānam piemērotie manu orgāni noteiktā situācijā "klusē", ļaujot darboties citiem —jūtīgākiem, tādiem kā astrālā redze vai otrā dzirde. Šie maņu orgāni reaģē uz noteiktas frekvences vibrācijām, tāpat kā acs reaģē uz gaismu un auss — uz sk;iņu. Savā grāmata "Gaišredzība" Č.Ledbiters apraksta šo vibrāciju darbības mehānismu — dažādas gaišredzības formas, kas ilustrētas ar piemēriem. Telpa un laiks izrādās relatīvi jēdzieni; pagātne, tagadne un nākotne pastāv vienlaicīgi, redzamais krāsu spektrs patiesībā ir daudz plašāks, un kosmiskās enerģijas kustība rada nepārtrauktu reinkarnācijas procesu, ko neierobežo konkrētas dzīvās būtnes mūža periods vai formas. Viii šī pasaule ir reāla vai arī tikai fiziskā plāna elementu mirklīgs sakārtojums? Apziņ;ii jāattīstās daudz tālāk, lai fiksētu augstāko plānu realitātes; kāpēc tā ir fokusējusies šajā un nevis citā līmenī? Ixdbiters neaizraujas ar reliģiju un misticismu Austrumu vai Rietumu izpratnē un tai pat laikā neatbalsta aprobežoto materiālistisko skaidrojumu, kas agri vai vēlu atduras strupceļā. Patiesi — kā gan akadēmiskās zinātnes postulē cilvēka esību, ko tās var mums piedāvāt, izņemot fragmentārus ieteikumus? Nav brīnums, ka cilvēks, pat lāgā nezinot okultisma pamatus, pievēršas pērkamam ekstra- sensorismam vai primitīvai astroloģijai, kas robežojas ar šarlatānismu. Nav brīnums, ka daudzi, sapinušies maģijas valgos, izraisa negatīvās enerģijas aktivitātes un izkropļo prāta spējas. St;up citu, modemā psihiatrija vairs nevar godīgi atbildēt uz jautājumu — kur īsd beidzas "prāts" un sākas "ārprāts", tāpat kā nevar klasificēt cilvēka slēptākās spējas un centrālās nervu sistēmas d;irbību.

Protams, Ledbitera koncepcija nav jāuzskata par vienīgo pareizo. Ari pats autors virzījis savu darbu uz domāšanas aktivizēšanu, viņa nopelns ir drosme divdesmitā gadsimta sākumā uzsvērt analītisku pieeju lietām, kas līdz tam laikam bijušas vairāk vai mazāk "tabu" (atcerēsimies ortodoksāk "sātana apsēstības" teoriju un reducējumus uz psihiskām slimībām). Viņi interesē apziņas līmeņu izraisītā saikne starp dažādiem esības plāniem, viņa pētījumi jau tolaik liek pamatus ufoloģijai un aprakstītās vīzijas sasaucas ar mūsdienu NLO. Ledbiters nedod gatavus ieteikumus, kā kļūt par gaišreģi, jo tas nozīmētu vulgarizēt visu gadsimtu pierdzi; viņš neabso­lutizē konkrētu gaišredzības faktu nozīmi, bet g;ui dod ievirzi elementu (krāsu, ritma, auras īpašību utt.) saatiecinājumam. Viņš brīdina 110 nemāku­līgas meditācijas; tendencioza orientēšanās Austrumu virzienā eiropietim nedod neko, niantru teksti robežojas ar folkloru vai ari kodētā veidā satur maģijas elementus, kas nepieredzējušu cilvēku var novest uz nepareiza ceļa. Ledbiters skar tādu svarīgu jomu kā "neredzamos palīgus" un skaidro izplatītākos vīziju veidus, kā, piemēram, nāves vai nelaimes priekšnojautas. Atsevišķas vīziju grupas (spektrālās armijas u.c.) jau ir iegājušas vēsturē, citas ir raksturīgas šodien vai radīsies rīt. Ledbitera darbus interesanti salīdzināt ar latviešu valodā iznākušo B.Stefeldes grāmatu "Aura un krāsas", ;ir Minhenes parapsiholoģijas kursu, kas skaidro telepātiju un psihometriju ar kosmiskā starojuma fizikālo elementu struktūras īpatnībām. Parapsiho­loģija mūsdienu izpratnē sāka attīstīties tikai pēc otrā pasaules k;ira. jo gadsimta sākumā dabas zinātnes sasniedza augstu līmeni, vecie okultisma priekšstati aizgāja vēsturē, bet jaunie klasiskie dabūs zinātņu principi nespēja risināt parapsiholoģijas problēmas ar modernās fizikas, ķīmijas un biloģijas metodēm; p;ties laiks, kamēr tiks izstrādāta metodoloģija.

Šīs grāmatas nobeigumā Ledbiters raksta:

"Mums jāsaka paldies, ka visai cilvēcei nav dota šī spēja, k;unēr tā nav sasniegusi atbilstošu intelektuālo un tikumisko līmeni, citādi mēs atkārtotu Atlantīdas civilizācijas kļūdu; atlanti nesaprata, ka spējai un spēkam jāaug kopā ar atbildību. Jācer, ka Atlantīdas krišana iemācīs mums gudrību un gadījumā, ja atklātos plašākas dzīves iespējas, mēs izturētu pārbaudīj urnu."

1993.gads ZPF "4.dimensija" redakcija

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis