Krauklītis

Jānis Rainis

Krauklītis

Latviešu cilšu nespēja apvienoties 13. g.s. ļāva krustnešiem uzspiest savu gribu Baltijai, kas ilga 700 gadus. Tagad nav vairs arī nekāds noslēpums, ka daudzi latvieši savu Gulaga ceļu mēroja pateicoties savu tautiešu ļaundabīgajām aktivitātēm. Šie un vēl citi piemēri ir traģiski latviešu tautai divkārt, jo svarīgi ir tas, ka cilvēku ne tikai nodod, bet arī kas viņu nodod. Latvieti nodod latvietis, pats tuvākais. Varbūt tieši tādēļ nodevība ir plašs pārdomu un iedziļināšanās vērts materiāls, tēma arī rakstniekiem. Nodevība ir viens no tiem motīviem, kas, neapšaubāmi, ieskanas visas pasaules literatūrā, taču latviešu literatūrā (tāpat kā vēsturē) jo īpaši. Par to cik cieši var savīties mīlestība, varas un nodevībaskāre, kas pamudina uz nodevību, runā Rainis savā 1. Pasaules kara laikā tapušajā panāksnieku dziesmā piecos cēlienos “Krauklītis” (lugas darbības laiks – teiksmainā senatne). Rainis lugā savieno trīs izpratnes līmeņus: sociālo, nacionālo un vispārcilvēcīgo (tas raksturīgs visai 20.g.s.dramatirģijai). Nodot var gan kalps, gan kungs, sociālajam aspektam te nav būtiskas nozīmes, tas ir katra atsevišķa cilvēka raksturs un viņa sirdsapziņas tiesas jautājums. Nodot var gan vācietis, gan latvietis. Šāda nodevība ir tautas traģēdija. Tādejādi Rainis nodevību paceļ arī augstākajā filozofiskajā līmenī, raisot pārdomas par to, kā nodevība atskan cilvēka dvēselē un visā tautā, norādot, ka var pastāvēt dažādi vērtību un nosodīšanas kritēriji. Nemainīga paliek atziņa, ka nodevība ir viena no mūžīgajām problēmām, kura ir traģiska gan atsevišķam cilvēkam, gan sabiedrībai kopumā. Rainis līdz ar ti it kā netieši iezīmē arī latviešu tautas nākošo traģēdiju, kuru padziļinās tādi cilvēki kā Glūds, jo Svešzemnieka vaibstos neapšaubāmi var saskatīt nākošo tautas paverdzinātāju krustnesi. Svešzemnieks, kas apliecina, ka nauda nozīmē varu.

Panāksnieku dziesma

Piecos cēlienos

FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis