Eneīda

Vergilijs

Eneīda

Eposs - poēma.

Ziemeļitālijā, nelielajā Andu ciemā netālu no Mantujas 70. gadā p. m. ē. dzimušais Publijs Vergilijs Marons uzsāka darbu pie «Eneīdas»

«Eneīdā» sastopam spilgtu itāliskā elementa izcelšanas tendenci.

Kas ir Enejs (jeb Ainejs), «Eneīdas» galvenais varonis?

Pirmoreiz to sastopam «Iliādā», kur viņš dažādos epa posmos parā­dās kā izcilākais pēc Hektora trojiešu varonis un apveltīts daudzām lieliskām īpašībām. Būdams ļoti drošsirdīgs, viņš nebīstas stāties pretim pašam Abillejam, kas, tāpat kā viņš, ir dieves dēls un reizē ir arī nosvērts, gudrs, dievbijīgs. Viņu kaujās sargā paši dievi — cīņā pret Ahilleju viņu glābj Poseidons, pret Diomēdu — māte Afrodīte, un viņam, kā uzzinām no Poseidona vārdiem XX, 306—308, lemts pēc Trojas krišanas valdīt pār trojiešiem.

No «Eneīdas» 12 grāmatām pirmās sešas veltītas Eneja klejoju­miem pēc bēgšanas no ienaidnieku ieņemtās degošās Trojas, no kurienes Enejs, kam sapnī parādās Hektors, pēc tā aicinājuma ved sev līdzi Trojas svētumus, penātus. Pārējās sešās grāmatās attēlotas Eneja cīņas Itālijā. Šādi Vergilijs savā nacionālajā epā apvienojis romiešu «Odiseju» ar romiešu «Iliādu».

Pirmais dzejnieks, kas izmanto versiju, ka Enejs pēc Trojas kriša­nas devies uz Hesperiju («Rietumzemi»), t. i., Itāliju, ir sicīlietis Stēsihors (6./7. gs. p. m. ē.). Rodas mīts par Eneja ierašanos Latijā, un tā pamazām nostāsti par Eneju un viņa līdzgaitniekiem tiek saistīti ar Itālijas un vēlākās Romas likteņiem. Šajos nostāstos Enejs kļūst par romiešu ciltstēvu un līdz ar to Roma par jauno Troju. Tā kā pēc itāļu mītiem par Romas dibinātāju uzskatīja Romulu, kara dieva Marsa un Rejas Silvijas dēlu, tie tiek sakausēti ar teiksmu par Eneju, novēršot pretrunas starp abiem mītiem: Eneja dēls Askanijs (Jūls) nodibinājis Albalongu, kur viņa pēcteči valdījuši 300 gadu, kamēr Albalongas valdnieka Numitora, tātad Eneja pēcteča meita Reja Sil­vija dzemdējusi Marsam dvīņus — Romulu, Romas dibinātāju, un Remu.

Kaut arī epa otrā puse attēlo cīņas starp trojiešiem un itāliešiem, tā ideoloģiskā koncepcija prasīja pretišķību izlīdzinājuma perspek­tīvu. Tāda arī dota poēmas beigu posmā: trojieši un latīņi saliedēsies vienā tautā, un tieši latīņi būs tie, kas tai dos savu valodu.

No latīņu valodas tulkojis Augusts Ģiezens

Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

A. Ģiezena paskaidrojumi

A. Feldhūna ievads

Mākslinieks Gunvalds Elers

Liesma 1970