Spoku dzirnas

Kārlis Kraujiņš

Spoku dzirnas

Kārlis Kraujiņš notēlo dažādus «spokus», kas, notikuma patiesos apstākļus noskaidro­jot, izrādās pavisam vienkārši pārpratumi. Ļaudīm, kuru prātos turas māņticība, allaž likušās pārdabisku spēku varā tādas vietas kā aizaugušas kapsētas, ceļu krustojumi, ve­cas krāšņatas. :Spoku dzirnas ; Velns orē ; Rēgu deja ; Kapsētas spoks ; Vadātājs

izdevniecība« Liesma -1969

Mākslinieks Indriķis Zeberiņš

Kārlis Kraujiņš pie jaunajiem lasītajiem

Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Laika upe, savā tecējumā atnesdama ar­vien jaunas vasaras un ziemas, sakrāj gadu kalnus uz cilvēku pleciem. Un ir cilvēki, kam šie gadu kalni sniedzas jau īsti augsti. Šā gada 11. jūnijā dzīves 90. gadskārta aprit arī rakstniekam Kārlim Kraujiņam. Pāri gadu tālēm sasaucas laikmeti: no sirmā rakstnieka, kas savas gaitas literatūrā sācis pirms vairāk nekā sešiem gadu desmitiem, mūsu jaunatne saņem grāmatas, kur notēlota šo aizgājušo laiku dzīve un cilvēki.

1900. gadā žurnāls «Austrums» publicē Kārja Kraujiņa pirmos dzejoļus. Tas ir laiks, kad ļoti rosīgi jaunus talantus meklēja Rū­dolfs Blaumanis. Kad šķirstām Rūdolfa Blau­maņa kopotos rakstus, tur starp vēstulēm atrodam arī tādas, kas adresētas Kārlim Krau- jiņam, viņa diviem brāļiem. It īpaši dzīvi Blaumanis sarakstījies ar Kārļa Kraujiņa brāli Mīli, kam veltījis arī sirsnīgu tēlojumu. Blau­manis visus trīs brāļus uzskatīja par ļoti ap­dāvinātiem un mudināt mudināja viņus iz­kopt talantu, izraudzīties dzīvei ciešu, skaid­ru mērķi. Kārlis Kraujiņš savu pazīšanos ar atsaucīgo, gādīgo latviešu reālistiskās nove­les un drāmas meistaru vēlāk aprakstījis, tā sniegdams vērtīgu ieskatu Blaumaņa dzīvē, viņa personībā.

Kārlis Kraujiņš nāk no Rankas, mācījies Velēnas draudzesskolā — tai pašā, kur jau agrāk bija mācījies Apsīšu Jēkabs, — vēlāk ilgus gadus strādājis grāmatu apgādos un žurnālistikā, tā cieši saaugdams ar literāro darbu un literatūras dzīvi.

Kārlis Kraujiņš rakstījis dzejoļus, stāstus, humoristisku dzeju un prozu, ko publicējis ļoti dažādos izdevumos, sarakstījis arī virkni lugu. Viņu saistījusi arī rakstnieku darba vērtēšana un popularizēšana, un tā radušās grāmatas par Apsīšu Jēkabu, Frici Bārdu, Mopasānu.

Nozīmīgākās tomēr Kārļa Kraujiņa daiļ­radē ir tās lappuses, kuras rakstnieks veltījis bērniem un jaunatnei.

Pagājušajā gadā mūsu lasītāji saņēma Kārļa Krauj iņa grāmatiņu, kas saucas «Kā Pārsliņa lido ja uz sauli». Tajā ir lasāmas pasa­kas un bērnības atmiņu tēlojumi. Kārļa Krau- jiņa pasakās sastopamies ar puķēm un meža zvēriem, ar dzīvām un nedzīvām lietām, la­biem un ļauniem cilvēkiem, un allaž mūs valdzina tas gaišums un vienkāršā sirsnība, ar kādu stāsta rakstnieks. Kā jau tas pasakās parasts, fantastika sajaucas ar gluži reālistis­kiem notikumiem, dzīvā un nedzīvā pasaule sadarbojas, un, lai arī kādas briesmas uzglūn jaunajam varonim, allaž galā uzvar godīga sirds, atjautīgs prāts, pašaizliedzība un drau­dzība. Rakstnieks mudina arī jauno lasītāju iet pa pasauli ar gaismu sirdi, vērīgi ielūko­ties dabas nekad nezūdošajā skaistumā un cilvēku dvēselēs.

Tagad lasītāji saņem Kārļa Kraujiņa stās­tus «Spoku dzirnas». Arī šī grāmatiņa domāta jaunajai audzei un izaugusi no dzīves īstenī­bas, īpaši bērnībā pieredzētā un pārdzīvotā.

Kārļa Kraujiņa bērnība — tie šodien ir tāli laiki, kad vēlu rudeņos kūpēja rijas, ceļa ma­lās braucējiem durvis vēra krogu stadulas un muižas vara noteica zemnieku dzīvi un likte­ņus. Un, lūk, tajā šodien jau puspiemirstajā pagātnē notiek dažādo spoku stāstu darbība. Stāstiņi mūs saista divējādā ziņā — ar rakst­nieka dedzīgo cenšanos ieaudzināt jaunajos lasītājos stingru pārliecību, ka spoku pasaulē nemaz nav, un ar pagātnē aizgājušo laiku dzīves realitātes atblāzmojumu.

Kārlis Kraujiņš notēlo dažādus «spokus», kas, notikuma patiesos apstākļus noskaidro­jot, izrādās pavisam vienkārši pārpratumi. Ļaudīm, kuru prātos turas māņticība, allaž likušās pārdabisku spēku varā tādas vietas kā aizaugušas kapsētas, ceļu krustojumi, ve­cas krāšņatas. Arī Kārlis Kraujiņš jauno la­sītāju aizved šais vietās, galā parādīdams, ka tur nekā pārdabiska nav. Ir bijušas tikai ne­pamatotas bailes. Tāpēc var notikt, ka zēns, kas dienā saklausījies pasakas par velniem, naktī, guļot stadulā orē, par nelabo notur āzi, kas piezadzies pamieloties pie vezumā ieliktā āboliņa. Citā reizē izrādās, ka «spoks», kas rēgojas pie vientuļa krusta parka vidū, nav nekas cits kā vēja nolauzts un uz krusta uz­kritis zars. Līdzīgi ir ar citiem šķietami pār­dabiskiem atgadījumiem. Rakstnieks māca jauno lasītāju saprast, ka visam ir savs gluži reālistisks pamats un izskaidrojums.

«Spoku dzirnu» lappuses veras viegli, un domās mēs sūtām sveicienus un pateicību sir­majam rakstniekam par viņa velti jaunajiem lasītājiem.

J. Kalniņš