Spoki

Henriks Ibsens

Spoki

ģimenes drama trīs cēlienos

Tā kā kritiķi, bet sevišķi garīdznieki visai nikni protestēja pret to, ka Nora pamet vīru un bērnus, sociālā komēdijā «Jaunatnes savienība» tad par atbildi Ibsens uzrakstīja drāmu «Spoki» (1881.), kur parāda sievieti, kas pakļaujas  liekulīgajai morālei. Parasti kri­tika šo drāmu uzskata par naturalistisku sacerējumu, jo te autors rāda jauno mākslinieku Osvaldu Alvingu, kas slimo ar progresīvo paralizi — iedzimtu slimību, ko viņš mantojis no izvirtušā tēva. Tomēr lugas idejiskais spēks nav koncentrēts Osvalda drūmajā lik­tenī, bet viņa slimības priekšvēsturē — ģimenes drāmā, ko pārdzīvo­jusi viņa māte, Alvinga kundze, kas arī ir viltus mo­rāles un aizspriedumu upuris.

Rūgtā vainas apziņā Alvinga kundze atzīstas, ka viņa esot kaut­rīga, bailīga un gļēva, jo viņā slēpjoties spoki. Kas ir šie spoki, pret kuriem tomēr beidzot saceļas Alvinga kundze un pret kuriem karo Ibsens ar savu lugu?

«Mūsos spokojas ne tikai tas, ko mēs esam mantojuši no tēva un mātes, bet arī visādi veci, miruši uzskati un visādi veci, miruši ticējumi, kas gan vairs nedzīvo, bet mūsos tomēr vēl mīt.-

Liekas, ka tādi spoki dzīvo visā mūsu zemē un to ir tik daudz kā smilšu jūrmalā. Un tad mums visiem tik šausmīgi bail no gaismas,» saka Alvinga kundze. Saule un austoša diena lugas beigās it kā simbolizē nākotnes dzīvi, kurā nebūs patvēruma moraIes spokiem. Tadel ari Osvalds pašas lugas beigas sauc: «Māt, dod man sauli!»

Drāmā «Spoki» Ibsens asāk un nesaudzīgāk nekā citos savos sacerējumos atmasko un nosoda garīdzniekus un viņu pausto liekulīgo reliģiju. Mācītājs Manderss, tāpat kā pārējie viņa amata brāļi, ir kaujiniecisks pastāvošās kārtības sargs un aizstāvis. Ar savu libe­rālo pļāpāšanu par «ideāliem» viņš cenšas sev pakļaut ikvienu brī­vāku garu, kas tīko izrauties no reliģijas žņaugiem. Reliģijas un morāles vārdā arī pats Manderss apslāpējis visas cilvēciskās jū­tas, pat jaunības mīlu pret Alvinga kundzi, un licis viņai atgriez­ties pie izvirtušā vīra. Viņš uztraucas par ikvienu brīvdomības dzirksti. Fanatiska pakļaušanās sabiedrības aizspriedumiem un reli­ģijas dogmām dažkārt mācītāju padara pat smieklīgu.

Ģimenes dramas ietvaros risinātās problēmas Ibsena lugā «Spoki» iegūst plašāku sabiedrisku nozīmi. Pietiekami skaidri te parādīts, ka visā pasaulē valda «spoki», meli un liekulība. Dzīves, darba un prieka alkstošā Osvalda bojā eja un viņa sauciens pēc saules lugas finālā ir bargs šīs pasaules nosodījums.

no norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka.

Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā.

Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā.

1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām.