Neaizsniegts mērķis

Aspazija

Neaizsniegts mērķis

īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga,

vēlāk Elza Pliekšāne

Kopoti raksti 3 sēj

Liesma 1986

«Neaizsniegts mērķis»

Par «Zaudētu tiesību» sacerēšanu Aspazija dzīves hronikā raksta: «30. gadā. No vasaras sākot, Jelgavā. Neaizsniegts mērķis. Rudeni braucu uz Cīrihi un atbraucu atpaka|.» (RLMVM, 90557.)

Darbs acīmredzot pabeigts jau 1895. gada sākumā, jo 27. maijā dzejniece saņem vēstuli no tautsaimnieka un literāta Kārļa Baloža, kas ar lugu bijis pie cenzora.

«Vai nu es esmu slikts diplomāts, vai Remiķis ir briesmīgs stūrgalvis (kā daudzi stāsta), bet ar visām pūlēm nespēju panākt, lai Jūsu lugu atļautu tādu, kā tā ir; ar pirmiem trim cēlieniem tas mierā, bet ceturto katrā ziņā grib, lai pārstrādātu. [..] Remiķa recepte šāda: viņš gribētu, lai beigas pārtaisa pēc godīga mietu pilsoņa ieskatiem, t. i., Velta nedrīkst doties taisni pie Jausmiņa, bet tai jādodas uz kādu pazīstamu famīliju, kur tā varētu cerēt palikt, līdz kamēr tā dabon vai nu guvernantes vietu, vai kā citādi spēj sevi uzturēt. Saprotams, ka šajā famīlijā tā var ar Jausmiņu satikties un tur arī nākt pēc viņas vīrs pakaļ meklēt, kur tad iznāk tā saduršanās scēna, — tikai Jausmiņš nedrīkst uz vīru Riteri šaut (kā nu godīgs mietu pilsonis lai saprot, ka laulāta vīra, kaut ari nelieša, tiesības tā nicina), drusku paplūkties tie var, un Velta var tapt tāpat ar poli-cejas varu aizvesta prom. Tad pašās beigās Remiķim izliekas briesmīgi, ka sieviete varot tik briesmīgi sievišķību aizmirst un savu vīru sadedzināt — ārprātīga jau viņa varot palikt no bēdām, bet vīram piedzērušam esot caur paša neuzmanību, resp., palaidnību, jāiet bojā, t. i., tas piedzēries varot apgāzt sveci vai caur papirosu aizdedzināt māju — tad jau Velta kā ārprātīga vēlāk tā kā tā varot palīksmot, ka nu nelietis virs beigts, un vai nu ielēkt dīķī vai ne, bet tā būtu svētā morāle labāk glābta, ka nelietis Riters iet caur likteni bojā, kas to par viņa nelietību soda. Tad studentu žūpu scēne un studentu dzīres dziesma varot palikt, tikai labāk, kad Velta nenāk Jausmiņa kortelī.» (RLMVM, 72904.)

K. Balodis norāda, ka luga iesniedzama kā jauns darbs, Jo pirmais variants aizliegts. Sākotnējais virsraksts «Velta» tāpēc pārveidojams. Kā redzams no lugas publicējuma, dzejniece darbu tiešām pārveidojusi atbilstoši cenzora prasībām, jo vēstulē raksturotā noslēguma pašreiz pazīstamajā variantā vairs nav. No nepārstrādātā varianta izdevies atrast tikai ceturtā cēliena fragmentu — studentu uzdzīves skatu Jausmiņa dzīvoklī.

Lugu vispirms publicē «Dienas Lapa» 1895. gada jūlija un augusta numuros. Rudenī tā iznāk grāmalā. Tā acīmredzot ir «Dienas Lapas» izdevums, jo teksts drukāts P. Bisenieka drukātava. Vēlākajās publikācijās dzejniece ir pārstrādājusi abus pēdējos skatus, stipri īsinot Veltas monologus. Pirmajā lugas noslēgumā Velta sajūk prātā.

«Velta (viena. Uzlec un streipuļo apkārt). Ak dievsl vai es vēl dzīvoju? Vai viņš nesodīts var mūs visus nogalināt? (Ierauga Ri-teru caur logu.) Tur viņš ir — mans mūžs, mana nākamība — un pestīšanas nav?! Vai kāda varena roka neizstiepjas un viņu uz vietas nešatriec?... На, svece tur — — ko redzu? (Ierauga caur logu, ka Ritera drēbes sāk aizdegties.) Liesmas vijas ap viņa ķermeni... tās izplatās pa visu apkārtni... kā čūskas locīdamās, tās kāpj gar mājas sienu uz augšu ... Dobjš kritiens — stenēšana ... viņš cīnās ar nāvi... Vai lai skrēju viņu glābt? Es nevaru, nevaru ne no vietas... (Ārprātā.) Ak! Tā ir brīvība! Vai dzirdat, tur viņa nāk... Visi gavilē un sit plaukstas... Tai ir šarkaria kleita mugurā... Vai redzat, kā viņa dejo? (Uguns atspīdums izplatās pa skatuvi.) Tā ir Erodija, kas dejo pēc Jāņa galvas... Es ari gribu līdzi dejot, es arī — lalalala! (Sāk dejot.)

1 Nu ziedonis klātu

Un puķites plaukst,

Bet man ir tik aukst’...

(Drebinājās.) Jā, tik auksti — es gribu sasildities. Kāpēc tie nelaiž mani līdzi dejot? Bet man nav sarkanas kleitas — nav, man ir melna, melna; bet es gribu rotāties, es gribu brīvībai skriet pretim ..,

Un spārni tik viegli,

Tik balti man šķiet —

Caur zilajiem gaisiem

Es iespēju skriet--»

Rīgas Latviešu teātris lugu vairs izrādei nepieņem. Pirmiestudē-jums notiek Liepājas Latviešu labdarības biedrības teātrī 1895. gada 20. augustā. Režisors un Veltas tēva Dambīša lomas tēlotājs ir K. Brīvnieks. 10. septembri seko uzvedums «Uļejā». Nākamajos gados «Neaizsniegtu mērķi» uzved daudzas pašdarbības skatuves. Tāpat kā «Zaudētu tiesību» iestudējumiem, ari šīm izrādēm seko asas diskusijas. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 6. sējumā 1940. gadā.

Mazāk pazīstami vārdi tekstā:

ceturtais bauslis — viens no reliģiskajiem priekšstatiem, kas pavēl godāt tēvu un māti;

kočiņš — degvīna mērs, ceturtdaļlitrs;

magaričas — paraža pēc izdarīta nolīguma iedzert kādus alkoholiskus dzērienus;

mensūra — studentu divkauja;

mīkūnas — deramas dienas, darbavietas maiņas dienai,

stukalka — kāršu azarta spēle;

šabas — ebreju svinamdiena, kas ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram;

šeļķins — alkoholisks dzēriens;

šlēperis — veclaiku modes deja;

 špākstis, špāsis — joki (no vācu vai.).

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis