Rusiāde

Ints Baltarājs

Rusiāde

Rakstīta komunisma okupācijas laikā tumsā, bailēs un slepenībā no ļaunu acs skata, tagadējā Latvijā Izpildot autora lūgumu — publicēta brīvajā pasaulē

Otrais atkārtotais izdevums

Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja «Teātra anekdošu» apgāds Rīga 1992

© Ēvalds Valters

Atbildīga redaktore Anita Mellupe. Korektore Astrīda Giptere. Tehniskā redaktore Vita Dārziņa.

Iespiesta ražošanas apvienības «Poligrāfists» Gulbenes tipogrāfijā, 228700 Gulbenē, Rīgas ielā 43.

Pie izdevuma tipogrāfijā strādāja: Inese Petrova, Vilis Meijers, Aina Birkmane, Aleksandra Lukičova un

Ginta Rožlapa.

Tipogrāfijas direktors Kārlis Zariņš.

Nodota salikšanai 25.09.91. Parakstīta iespiešanai 12.10.91. Formāts 60X90/32. Rakstāmpapīrs.

Augstspiedums. 2,5 uzsk. iespiedloksnes. 4,8 izdevn. 1. Paredzamais metiens — 2000 eks. Pasūt Nr. 1305. Līgumcena. Iznāk Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja «Teātra anekdošu» apgādā.

226852 Rīgā, Basteja bulvārī 14. "Izdevējdarbības reģistrācijas apliecība Nr. 2—0057.

«[..] Tas ir apliecinājums nekad neiz­deldējamai Patiesībai, un tā ir arī varonī­ba. Tai laikā varēja apcietināt, izsūtīt un pat iznīcināt vismaz simt rakstniekus, ja katram no viņiem piederētu kaut viena rinda no «Rusiādes», un vēl simtus varē­tu represēt par šī darba lasīšanu. Autors, to visu zinādams, izšķiras par ne mazāk bīstamu soli — izsūtīt manuskriptu aiz dzelzs priekškara. (Ar priekškariem auto­ram darīšana visu mūžu.)

«Rusiāde» nonāk pie adresāta, un to publicē Latviešu Nacionālais Fonds Skan­dināvijā. Priekšvārdu raksta neviens cits kā Andrejs Eglītis. Taču «Rusiādes» au­tors neko nezina par sava darba likteni līdz pat šim brīdim.»

«Karogs», 1990, nr. 6.

Māras Zālītes sarunu ar «Rusiādes» au­toru Ēvaldu Valteru lasiet grāmatas bei­gās.

… tā raud pēc bērniem, vīra.

—   Vai viņus kopā nesūtīja?

— Nē, čeka tos jau Rīgā šķīra.

—   Jā, Golgata šī Sibīrija.

Un vecā māmuliņa? — —

— — — — — Nav.

Tā nomirusi ceļā jau Un aprakta Koteļņicā. —

— — Ai, j ā!

(Čuksti par izsūtīto likteņiem.)

I. Baltarājs

Šis ir pirmais okupētās Latvijas mij­krēslī rakstītais manuskripts, kas sasnie­dzis brīvo pasauli un publicēts. Ar to Lat­viešu Nacionālais Fonds Skandināvijā no­dod mūsu cīņai un dvēseļu modrībai jaunu latviešu tautas ciešanu dokumentāciju, kas rakstīta čekas pagrabu un citu šaus­mu priekšā, vērojot deportēto karavānas un elpojot nāvīgo R u s i ā d e s dvingu, kas smacēdama nolaidusies pāri latviešu tautas šūpuļiem un kapiem.

Un tomēr zem Rusiādes drausmu spaidiem visus šos garos okupācijas gadus dzīvs un nesalauzts zvēro tautas gars, kas pasaules norisēs redzīgs un zinīgs caur postā stāvošo dzejnieku acīm parāda mums ne tikai šausmu apokalipses ainas, bet arī dvēseļu stiprumu.

Dziļi tautas nelaimes rēgoņā slēpušās dvēseles nepārtraukti risina likteņa traģis­kas formulas, un šeit nav velti un tukši jādižojas, ka mūsu uzdevums reiz mājās pārvest jau gatavus un izdomātus priekš­rakstus, ka Latvijas nākamību veidot. Rusiāde rāda, ka apspiestā latviešu tauta domā redzīgi un asi. jūtot un ska­tot cauri brīvās pasaules nepiepildīto solī­jumu miljoniem un savu asiņu dūkstīm.

Nacionālā pazemē dzimst nākamības plā­nojumi un purpuraini blāzmo upuru neizsapņotie brīvības sapņi.

Dosim tiem brīvas Latvijas debesis, kur dusēt, un cilvēkiem brīvu zemi, kur stai­gāt, — pārējo tie izdomās paši.

Stokholmā, 1956. g. oktobrī.

Andrejs Eglītis

FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis