Triloģijas «Saderinātie» 1. dala Pelēkais jātnieks

Aleksandrs Grīns

Triloģijas «Saderinātie» 1. daļa Pelēkais jātnieks

Triloģijas «Saderinātie» 1. daļa

Romans

Aleksandra Grīna romānu triloģiju «Saderinātie» Ievada romāns «Pelēkais jātnieks» (1938; 1939), tam seko «Sarkanais jātnieks» (1938) un «Melnais jātnieks» (1940). Triloģijas dar­bība norisinās laikā, kad Pēteris I pāri Latvijai «cirta logu uz Eiropu». Pirmajā daļā iepazīstam galveno varoņu — Zvied­rijas karaļa Kārļa XII, Saksijas kūrlirsta Augusta II, Krievijas cara Pētera 1 un latviešu zemnieka Kraukļu Jāņa bērnibu un jaunību. Te arī aizsākas Jāņa nepiepildīta mīlestība pret Alūksnes mācītāja Glika audžumeitu Martu — nākamo Krie­vijas carieni Katrīnu I.

Rīga

Mākslinieks DAINIS BREIKŠS

© Dainis Breikšs,

mākslinieciskā apdare, 1991

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

JĀNIS VESELIS PAR ALEKSANDRU GRĪNU

Pirmā grāmatā mācītāja bija māte, un, kad zēns Ielauzījās burtu un vārdu pazīšanā, tad ar lielu patiku lasīja «Skolas maizi», kas arī daudziem citiem tā laika bērniem palikusi atmiņā kā neaizmirstama bērnības dienu lektīra. DabSja viņš lasīt arī Puškina «Kapteiņa meitiņu», tomēr Ļermontovs paticis vairāk par Pušklnu. «Skolas maizes» stāsti par kariem un karavadoņiem, par tālām zemēm un tautām, par vērā liekamiem vīiicm un notikumiem ierosināja zēna fantāziju, un te varbūt meklējama sakne A. Grīna tieksmei uz vēsturi un zemes aprakstu, viņa plašajai gadsimteņus un kontinentus pārstaigājušai Izdomai. Protams, lasāmais var tikai ierosināt jau esošās iedzimtās tieksmes un spējas, nevis piešķirt tādas, kuras nebūtu cilvēka dabā.

No iedzimtības puses: māte bija praktiska, īstā mājas valdniece, kamēr tēvs maigākas dabas. Mātes rados bija kaušļi un bajārīgi uzdzī­votāji, kamēr Grīni vairāk sevi noslēgušies, domātāji un telksmotājl. Šīs pretējās īpašības parādās ne vien rakstnieka dabā un mūža norisē, bet arī viņa darbos. «Tā bija fanātiķa un auksta vērotāja, sapņotāja un gribas cilvēka seja, pilna pretrunu un nesaskaņu,» sacīts par «Nameja gredzena» varoni Skumantu, un ar zināmiem Iebildumiem un ierobežo­jumiem to var attiecināt ari uz šo vārdu autoru.

Cēsu laikā Aleksandrs Ievērojami paplašināja saru redzes aploku ar daudzpusīgu lektīru, lasot sevišķi tolaik populāros modernos rakst­niekus. Milzīgi patika Oskars Vailds, kura stila un vārdu mūzika saval­dzināja nemierīgā jaunekļa garu; tikpat lielu, ja ne vēl lielāku iespaidu atstāja uz viņu Edgars Po ar savu dzelžainas loģikas vadīto nebeidzamo dēku, piedzīvojumu un noslēpumu pilno fantāziju un pilnīgo stāstīšanas mākslu. Abi šie rakstnieki tiešam ir 19. gadsimteņa labākie stillsti prozā, un no tiem iesācējs rakstnieks var daudz mācīties. Tā ir vijīga, dzidra, skaidra un koncentrēta proza.

…pasaules karš un sevišķi strēlnieku dzīve un varonība lr Alek­sandra Grīna lielākais mūža pārdzīvojums, no kura viņš netiek vajā, tāpat kā Austriņš un Akuraters īsteni nekad neatsvabinājās no 1905. gada pieredzes. Lai viņš rakstītu par seniem gadsimteņiem, visur viņš meklē tikai karu un cīniņus, kuros metās drošsirdīgie aiz kaujas trakuma un oiknuma bālām sejām, un no viņa lapas pusēm kūp Izlietu asiņu smaka un redzami nāves krampjos lokāmies sadragāti ķermeņi. Karš, kas iekrita viņa pirmajos Jaunības gados, veidoja viņa prātu un raksturu, attiecības pret cilvēkiem, sevišķi pret sievietēm, rādīja briesmīgo bru­talitāti un nežēlību, atraisīja iedzimtās dēku un bezbēdības dziņas, mā­cīja viegli skauties uz cilvēka dzīvības vērtību, bet karš arī lika viņam sajust kopības spēku, latviešu tautas nojausmīgo vēlēšanos virzienu un — tolaik vēl pilnīgi neapzinātos nacionālos mērķus. Aleksandrs Grīns nav ideju cilvēks. Filozofiju viņš uzskata par tukšu kastīšu pār­kravāšanu. Tāpēc bez iespaida viņam pagājis garām sociālisms, kas priekš kara aizrāva un nomaldināja daudzus jaunekļus viņa vecuma. Arī nacionālismu viņš varbūt neieņemtu sevī tik dziļi, latviešu tautas dzīvības prasības nepārdzīvotu tik stipri, ja viņš nebūtu iekļuvis strēl­niekos.

A. Grīns jau no paša savas darbības sākuma iezīmējas kā īpatnēja personība mūsu rakstniecībā. Ar dēkainas un nebēdnīgas dabas tieksmēm piedzimis, parādījis tās jau skolas un sevišķi kara laikā, viņš tomēr nav pēdīgi izvēlējies aktīvā cilvēka, karavīra vai politiķa karjeru, bet palicis par žurnālistu un rakstnieku, kas darbības tikai vēro un attēlo. Bet kā rakstnieku viņu saista tikai aktivitāte, spēks, izmaņa, cīņa. Viņš slavina un tēlo cīnītājus, karavīrus, atriebējus, pat laupītājus (piemēram, Tobago) un neinteresējas par maigākām jūtām, smalkāku dvēseles vai gara apceri. Viņā viss piesātināts ar aktivitāti un euerģiju.

Kas pazīst Grīnu tuvāk, tas būs dzirdējis viņu stāstām sālītus anekdotus, visādus piedzīvojumus un jokus, un tas būs aii manījis, ka aiz raupjā smējēja slēpjas Izpalīdzīgs un laipns cilvēks. 2urnāllstu aprindās ir zināms, ka savā laikā vesela rinda Ievērojamu vīru baidī­jušies pateikt Aleksandram Grīnam avīzes izdevēja rīkojumu, bet «Brīvās Zemes» redakcijā viņu kolēgas dēvē par labsirdīgo kapteini. Ja cilvēkā sakopotas tādas tik pretējas īpašības, tad vai 11u viņa mrižs paiet nemi­tīgā karā pašam ar sevi, vai atkal viņš attīsta milzīgu enerģiju kaut kādā darbības laukā, kurā tad atrod izeju pretekju sastrēgumi. Alek­sandrā Grīnā šī enerģija pēdīgi Ir sublimējusles kā tautas ilgu un gribas paušana literāros darbos, cildinot aktivitāti un spēku.

Cilvēka personības aspektā ietilpst ne vien viņa iedzimtās īpašības, tieksmes un dziņas, bet arī tās iestrāvas, ieskati un pārdzīvojumi, ko viņš mantojis izglītībā, mūža pieredzē un likteni. Aleksandra Grīna

Izglītošanās un zināmu Ieskatu summas nostiprināšanās apzina notika gadu desmitā priekš kara. Katrs, kas dzīvojis līdzi minētam laikmetam, zina, ka ne pārkrievotājas skolas veidoja latvju skolojamo jaunekļu apziņu un pasaules uzskatu, bet gan sabiedriskas, zinātniskas un lite­rāras strāvas un Idejas ārpus mācības iestādēm. Sociālisms bija viena no šīm Idejām, un daudzi jaunieši aizrāvās ar to, literatūrā cienīdami sadzīves tumšās puses tēlojumus un rupjo naturālismu. Otra tīri māksll nieciskā kulturālā strāva ar stipru iespaidu bija literatūras modernisms, ko pretinieki dēvēja ari par dekadenci un kur Ietilpa ļoti dažādas personības, bet tā galvenā pazīme bija izsmalcināts stils un dzīves ideāls. Trešais spēcīgais iespaids nāca no zinātnes, proti, no evolūcijas teorijas jeb darvlnisma, ko priekš kara pie mums un krievu literatūrā popularizēja un komentēja gan žurnālos, gan brošūrās. Arī tas lestrā voja Ievērojamu daļu jauniešu un padarīja tos par intelektuāliem ateistiem.

Kā jau redzējām, sociālisms ar savu Idejisko doktrinismu neat­stāja uz Aleksandru Grīnu nekādu Iespaidu. Rakstniecības modernisma iespaids Izpaudās stila un iormas virzienā, bet par evolūcijas teoriju var sacīt, ka tā zināmā mērā veidoja rakstnieka pasaules uzskatu. Ne velti viņa pirmais, vēl skolnieka sacerēts raksts bija tieši par šo teoriju, un bioloģiskais uzskats par cilvēku manāms sevišķi sākuma darbos. Šo attieksmi vēl pastiprināja un pasvītroja Grīna Ilgās medicīnas studijas, kuras viņš gan nenoslēdza, nekļūdams par dziednieku. Tātad literatūras modernisms savos labākos pārstāvjos — Edgara Po un Oskara Vallda personā — un evolūcijas teorija noteica A. Grīna gara izglītību un pasaules uzskata dažus metus.

Bet līdztekus medicīnai Aleksandrs Grīns nekad neaizmirsa savu «Skolas maizes» bērnība modināto tieksmi uz tādu tīri humanitāru zinātni kā vēsture. Viņš to studē pats un arī augstskolā, saraksta milzīgu pa­saules vēsturi un Latvijas vēsturi skolām, un viss viņa literārais darbs dibināts uz vēstures tematiku.

Evolūcijas teorija un bioloģiskās zinātnes nesadzīvo labi ar dlev tlcību, ar reliģiju, un tāpēc Grīna darbos šur tur pavīd skepse, ironija, pat ateisms. Tomēr savā būtībā A. Grīns Ir reliģisks cilvēks, kas arvien meklē savu Dieva priekšstatu un beidzot to šķietas atradis latvju tautas likteņos un svabadības tieksmēs.

Ļaudamies viduslaiku ticējumu apdvestai fantāzijai, vērsdamles kā fiziski, ta garīgi no slaika, asa, kodīga un racionāli skeptiska astēniķa par apaļu, omulīgu un jiitu pilnu plkniķl, Aleksandrs Grīns rāda pār­maiņu no piimo darbu stingrās savilktās formas un reliģiskās ironijas uz izplūdušu emfātisku stilu «Dvēseļu putenī», un reizē ar to par Grīna reliģisko priekšstatu centru kļūst latvju tautas gadsimteņu pūles atsva­bināties no saviem verdzinātājiem. Rakstnieks nostāda latvieti kā miesīgi, tā garīgi pārāku pār pretiniekiem. Pret tautu viņam nav vairs ne skepses, ne ironijas, lr tikai ugunīga ticība, rēgonīgs fantāzijas skatījums, kas laižas pāri gadsimtiem un atplaiksnās te «Nameja gre­dzena» pravietiskajās vietās, te strēlnieku uzbrukumu trakumā, te Katiguru nemiernieku vēl dobjajos instinktīvajos sava karoga meklē­jumos. Aleksandra Grīna personība, savā aktivitātes un pretstatu cīņā veidodamās, satur sevī skeptiķi un ticētāju, fantastu un īstenības izjutēju.

Pēc būtības Aleksandrs Grīns ir viens no diezgan retajiem vīriš­ķības paudējiem mūsu literatūrā. Mūsu dzeja ir bagāta ar visu — ar jūtām, domām, pretekļiem, mūsu prozā netrūkst tēlu, raksturu, tipu, ideju, tomēr vīrišķība — cīnītāja un uzveicēja, vīrišķība kā pasaules izjūtas pamats, konsekventa vīrišķība dzīvē un cīņā, un attiecībā pret savu pretpolu — sievišķību — lr visai reta. Bieži vien pat Raiņa drāmu varoņi liekas kā sievietes savā pārliecīgā maiguma un lētticībā; dažus īstus vīrieša raksturus radījis vienīgi «sievišķais» Poruks un vēl daži citi rakstnieki. Tomēr kā vienīgais būtības pamats, kā galvena stīga vīrišķība izpaužas tikai Aleksandra Grīna darbos.

Vīrišķības spilgtākā parādība ir karš un cīņa, sevišķi fiziskā droš­sirdība un varonība. Vīrietis ir karavīrs — tā viņu saprata senās tautas un dzejnieki, vīrietis ir bruņinieks — tā domāja viduslaiki, arī duelants, uzbrucējs, pirāts un laupītājs saistās jo cieši ar tīrās vīrietības jē­dzienu. Un visus šos vīrieša paveidus tēlo Aleksandrs Grīns savos darbos.

Karu var attēlot visādi. Tā lr viena no lielākām notikšanām, kur savijas nešķirami cilvēku dusmas, naids, atriebība, mīla. Visas cilvēku emocijas parādās kara. Daudzi dzejnieki karu Ir tēlojuši kā krāšņu uzvaru parādi, citi kā patētisku gājienu ar plīvojošiem karogiem, bungu un tauru skaņām, zobenu šķindoņu, bet Stendāls un Ļevs Tolstojs to rādījuši pelēkā Ikdienības tērpā, ar niecīgiem naturāliem sīkumiem kā katru darbu vai rīcību, kas bez sevišķas aizrautības un slavas jāpadara, viņi lr noplēsuši karam ilūzijas. Aleksandrs Grīns Ir tuvāks patētiskajiem kara tēlotājiem. Kauja viņam allaž piesātināta emocijām, ar augstu patosu, aizrautību, trakumu. Viņa stils te nekad nav rāms, apsvērts, bet pilns satrauktu epitetu, salīdzinājumu, augsti sakāpināts un sasprin­dzināts.

Ta akla varonība, neapzinata plosīšanas kāre, kas izdarbojas sevī un nederīgās nebēdnības, ir atradusi savu mērķi un lielo uzdevumu.

Vlņ.i kalpo tautas atsvabināšanai, viņa atdara un atmaksā tautas verdzi­nātājiem. Sīs mērķtiecīgās varonības plāksnē tad Grīns veido savu tiīnlastlsko stāstu par varonīgo latvieti un viņa brīvības cīņām.

Grīna varoņi lr rada renesanses laikmeta cilvēkiem. Viņi ir pilni .1 ilņu, cīņas kāres, nežēlības, pagāniskas kaisles, nenogurdināmi kaujās un mīlestībā. Sievieti viņi mīl nevis ar saldeno jūsmošanu, ar roman­tisko ilgošanos, bet ar tiešo, pirmatnējo kaisles spēku.

Aleksandrs Grīns pieder pie tās mūsu dzejnieku un prozalķu grupas, kas ar pilnīgu tiešumu un atklātību daudzina ptrmbūtnigo cīņas un spēka elementu cilvēka dabā. Viņš nav tēlojis nevienu tā saucamo Intelektuāli, kam prāts būtu pārmācis gribu un dziņas. Viņa varoņi var but augsti attīstīti un gudri, bet tie nedzīvo Idejās. Viņu rīcības motīvi vienmēr lr kaut kur zemapziņā. No tiem viņu lielā vitalitāte, kas agre­sīva sevišķi pret sievieti, viņu pašlepnums un varonība. Viņos lr stipra cīņas griba, bet ne reflektīvals, mūžam svārstīgais prāts.

Vērtīgākais Aleksandra Grīna Ienesums mūsu literatūrā ir latviešu varonības teiksma… viņš paceļ latvieti varoni, cīnītāju par savas tautas godu un brīvību, teiksmainos augstumos, kur ap to šalc un virpuļo dievišķas un velnišķas varas, bet pirmatnējās aklās dziņas stājas augstāku mērķu un uzdevumu kalpībā.

Publicēts no grāmatas J. VESEliS. RAKSTNIEKU SEJAS. R., 1938.