Tautas naidnieks

Henriks Ibsens

Tautas naidnieks

Skatu luga piecos cēlienos

1882. gadā kādā vēstulē sakarā ar sašutuma vētru, ko sabiedrībā radīja «Spoki», Ibsens raksta: «Es paredzēju, ka savilkšu sev virs galvas mākoņus; bet tādēļ taču nedrīkst novirzīties no ceļa. Tā būtu bijusi gļēvulība.» Sašutums, ar kādu norvēģu sabiedrības vairākums uzņēma «Leļļu namu» un tam sekojošos «Spokus», Ibsenu nostādīja vientuļa cīnītāja pozicijās. Atrodoties šādā naidīgā opozīcijā pret sīkburžuazisko sabiedrību, Ibsens raksta savu drosmīgo cīņas lugu «Tautas naidnieks» («Doktors Stokmanis»), kas iznāca 1882. gadā — gadu pēc «Spokiem». Ibsena jaunā luga bija tiešs izaicinā­jums liekulīgajai un egoistiskajai sīkburžuazijai.

Dramas galvenais varonis doktors Stokmanis, norvēģu provinces pilsētiņas kūrvietas ārsts, atrod, ka dziedniecības avotus saindē muk­lāja ūdeņi, kuros ieplūst vietējo miecētavu atkritumi. Sīkpilsoniskā «Tautas Vēstneša» redaktors Hovstā savukārt norāda, ka visa pil­sētiņas komunālā dzīve ir tāds pūstošs muklājs. «Mūsu likteņus lemj bagātnieki, pilsētas vecie, slavenie vārdi.» Hovstā savā laikrakstā tūlīt grib uzsākt drošu, nesaudzīgu cīņu. Viņam piebiedrojas arī namsaimnieku biedrības priekšnieks Aslaksens. Viņš Stokmanim pie­sola savu atbalstu, sacīdams: «Varbūt būs vajadzīgs, ka mēs, sīk­pilsoņi, stāvam jums aiz muguras. Mēs šeit pilsētā esam, tā sacīt, kompaktais vairākums — ja mēs gribam. Un nevienam nekad nav par ļaunu, ja vairākums ir viņa pusē, ārsta kungs.»

Asas satiras piesātināta ir Stokmaņa saruna ar sievu; ārsts prie­cājās, ka viņa aizmugurē ir — kompaktais vairākums: «Ak dievs, kas tas par jaukumu — būt tik brālīgi apvienotam ar saviem tau­tiešiem!» Gribēdams atklāt patiesību visai sabiedrībai, Stokmanis ir uzrakstījis rakstu, lai to ievietotu «Tautas Vēstnesī». Kāds laik­raksta līdzstrādnieks atzīst: «Kad es to … lasīju, man likās, ka es tālumā jau saklausītu revoluciju.»

Drīz tomēr izrādās, ka Stokmaņa brālis — pilsētas pārzinis, kā ari kūrvietas akcionari, protestē pret iestādes kapitālremontu, kas ne vien prasītu lielus līdzekļus, bet arī dziedniecības avotu slēg­šanu uz ilgāku laiku. Tagad arī Stokmanis skaidri redz, ka «jātīra, jādezinficē visa sabiedrība .. .». Viņš arvien dedzīgāk metas cīņā un grib pārliecināties, «vai nelietība var aizbāzt muti patriotam, kas grib tīrīt sabiedrību». Doktors tic, ka sabiedrības vairākums būs viņa pusē. Revolucionāri skan viņa vārdi: «Patiesība un tauta šai cīņā uzvarēs, to es varu apzvērēt!»

Lugas ceturtajā cēlienā notēlota tautas sapulce, kurā Stokmanis grib tautai atklāt patiesību. Jau sapulces sākumā sīkburžuaziskais vairākums protestē pret to, ka doktors runātu par kūrvietu, jo ļaudis akli pakļāvušies saviem vadoņiem — pilsētas pārzinim, namīpaš­nieku biedrības priekšniekam Aslaksenam u. c.

Sapulcē doktors Stokmanis arī vairs nerunā par sabojāto kūr­vietas ūdeni, bet «par atradumu, ka visi mūsu gara dzīves avoti ir saindēti, ka visa mūsu pilsoniskā sabiedrība atrodas uz sagandēta pamata. — — — Pie mums patiesības un brīvības bīstamākais ienaidnieks ir — kompaktais vairākums. Jā gan, sasodītais komr paktais liberalais vairākums!» Un, jo asāk sīkpilsoņi sapulcē pro­testē pret Stokmaņa vārdiem, jo drošsirdīgāk un niknāk viņš runā. Viņš gatavs pat pilnīgi iznīcināt melīgo, gļēvo, egoistisko sīkburžuju sabiedrību: «Tā jānopļauj no zemes virsas, es saku! Visi, kas dzīvo melos, ir jāiznīdē kā kaitīgi dzīvnieki!»

Tajā pašā runā doktors Stokmanis vēl izsakās, ka «vairākumam nekad nav taisnība. — — — Taisnība ir man un vēl dažiem citiem.» Dažkārt kritiķi atsaucas uz šo doktora Stokmaņa runu tau­tas sapulcē un norāda, ka te Ibsena individuālistiskais protests pret buržuāzisko īstenību reizēm pieņemot antidemokrātisku raksturu. Pa­tiesībā gan, rūpīgi izstudējot šo mazliet pretrunīgo un chaotisko Stokmaņa runu, kur sastopamas arī «anarchistiskas blēņas» (G. V. Pļechanovs), redzam, ka viņš, vīrišķīgi uzbrukdams egois­tiskajai sīkburžuazijai, jau nojauš arī jaunas, labākas sabiedrības eksistences iespēju. Apgalvodams, ka patiesība ir viņa un vēl dažu citu pusē, Stokmanis arī norāda: «. .. es domāju par tiem nedau­dzajiem, par atsevišķiem cilvēkiem mūsu vidū, kas apguvuši jaunās, dīgstošās patiesības. Šie vīri ir it kā priekšposteņi.. . Tie cīnās par patiesībām, kas cilvēku apziņā vēl ir pārāk jaunas, lai vairākums tās jau būtu pārņēmis . .. Kas tad tās ir par patiesībām, ap kurām palaikam pulcējas vairākums? Tās ir patiesības, kas jau tiktāl no­vecojušas, ka vairs lāgā neturas uz kājām. Bet, ja kāda patiesība jau kļuvusi tik veca, tad tā jo drīz vien var kļūt par meliem, mani kungi!- Sabiedrība nevar dzīvot no tādām vecām, izkur­tējušām patiesībām!»

Kā redzams, te Ibsens liek Stokmanim paust dziļo dialektisko domu, ka vecām, savu laiku pārdzīvojušām patiesībām jāiet bojā, ka jāuzvar nākotnes centieniem. Vēstulē Brandesam 1882. gada janvarī, kad tapa luga «Tautas naidnieks», Ibsens rakstīja par viņa izvirzīto lozungu «Mazākumam aizvien ir taisnība!» un paskaid­roja: «Es runāju par mazākumu, kas iet avangardā, kuru vairākums vel nav sasniedzis. Pēc manām domām, taisnība ir tiem, kas atro­das visciešākā savienībā ar nākotni.» īsto nākotnes nesēju — strādnieku šķiru — Ibsens Norvēģijā vēl neredz, tādēļ viņa taisnības un brīvības cīnītājs doktors Stok­manis beidzot paliek viens. Taisnības un atklātības dēļ viņu iz­stumj no sīkpilsoniskās sabiedrības un nosauc par «tautas naidnieku». Turpretī, ja visa Stokmaņa uzstāšanās izrādītos tikai veikla afēra, tad blēdīgie liberāļi ar viņu labprāt sadarbotos. Protams, doktors Stokmanis cīņu nepārtrauc — viņš paliek sev uzticīgs līdz galam. Doktoru moka tikai bažas par to, ka viņš nezina «nevienu cilvēku, kas, brīvs un dižens savā garā», uzdrošinātos pēc viņa nāves uzņem­ties viņa uzdevumu. Tad viņš solās pulcināt noskrandušos zēnus no ielas un izaudzināt tos par «. . . brīviem diža gara cilvēkiem», kuru uzdevums būs aiztriekt «. . . vilkačus uz tālajiem rietumiem». Sājos vārdos izskan nesalaužamā cīnītāja doktora Stokmaņa draudi bur­žuāziskās sabiedrības varenajiem.

Doktora Stokmaņa tēla progresivā nozīme lieliski tika atklāta Maskavas Dailes teātrī 1900./1901. gadā K. S. Staņislavska izpil­dījumā. K. S. Staņislavskis savās atmiņās stāsta: «Doktors Stokma­nis manā repertuārā ir viena no tām nedaudzajām laimīgajām lomām, kas saista ar savu iekšējo spēku un pievilcību.- Lugā un lomā mani valdzināja Stokmaņa patiesības mīlestība un cenšanās pēc tās pāri visiem šķēršļiem.» Viņš arī liecina, ka toreiz luga uz­tverta kā revolucionārs protests pret cara patvaldību.

Doktors Stokmanis, kas, cīnoties par patiesību un sabiedrības labklājību, iegūst «tautas naidnieka» nosaukumu, būtībā ir pats Ibsens, kurš ar savu mākslu bija atklājis sabiedrības viltus morāli un tādēļ izpelnījies šīs sabiedrības nicinājumu. 1882. gadā vēstulē izdevējam Hegelim dramaturgs raksta: «Mēs tik lie­liski sapratāmies ar doktoru Stokmani, jo esam līdzīgi daudzējādā ziņā.»

No visiem Ibsena sacerējumiem tieši lugā «Tautas naidnieks» visspilgtāk izpaužas rakstnieka sociāli politiskie centieni.

No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka.

Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā.

Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā.

1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām.