Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas

Valters Jergs Langbeins

Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas

 «Avots», 1996

 Aija Rubene, tulkojums latviešu valodā

Grāmatā aplūkoti 26 interesanti un noslēpumaini gadījumi cilvēces vēsturē.

Par Bābeles torni, Nesiju, Drakulu, inku zeltu, Lieldienu salas skulptūrām droši vien ir dzirdējis gandrīz katrs, toties vairākumam nav pazīstamas noslēpumainās celtnes Zimbabvē un Borobudurā (Javā), dīvainie "zīmējumi" Peru un Anglijā, vienradzis, grāfs Senžermēns, Fatimas vēstījumi un vēl daža laba mīkla.

6. gadsimts pirms Kristus. Pravieša Ecekiēla kosmosa kuģi ; 5. gadsimts pirms Kristus. Bābeles tornis ; 4. gadsimts pirms Kristus. Masilijas Piteja ceļojumi ; 3. gadsimts pirms Kristus. Kur pazudis Rodas koloss?  ; 2. gadsimts pirms Kristus. Mīklainās milzu figūras Peru ; 1. gadsimts pirms Kristus. Vai visvecākais dators?  ; 1. gadsimts pēc Kristus. Kas aizdedzināja Romu?  ; 2.  gadsimts pēc Kristus. Kas uzbūvēja mūrus Zimbabvē?  ; 3.  gadsimts pēc Kristus. Bīskaps svētais Denī un citi staigājošie bezgalvji  ; 4.  gadsimts pēc Kristus. Dīvainā akmens glazūra  ; 5.  gadsimts pēc Kristus. Kas bija karalis Arturs?  ; 6. gadsimts pēc Kristus. Mesijas lieta ; 7. gadsimts pēc Kristus. Vienradzis - simbols un teiksmaina būtne ; 8. gadsimts pēc Kristus. Borobudurs-tempļa kalns Javā ; 9. gadsimts pēc Kristus. Balto zirgu nozīme ; 10. gadsimts pēc Kristus, Masu histērija tūkstošgadu mijā ; 11. gadsimts pēc Kristus. Vai Pigmalions tiešām ir eksistējis?  ; 12. gadsimts pēc Kristus. Noslēpumainā Lieldienu sala ; 13. gadsimts pēc Kristus. Kā iespējama stigmatizācija?  ; 14. gadsimts pēc Kristus. Vai Nan-Madola ir nogrimis kontinents?  ; 15. gadsimts pēc Kristus. Vai grāfs Drakula bija vampīrs?  ; 16. gadsimts pēc Kristus. Huana Valverdes dārgumi ; 17. gadsimts pēc Kristus. «Klīstošais holandietis» un citi rēgu kuģi ; 18. gadsimts pēc Kristus. Grāfs Senžermēns ; 19. gadsimts pēc Kristus. Vai Napoleons ir noindēts?  ; 20.  gadsimts pēc Kristus. Fatimas slepenais vēstījums.

Par autoru

Valters Jergs Langbeins dzimis 1954. gadā Koburgā, dzīvo Bādpir- montas apkaimē. Erlangenē studējis protestantismu. Pārtulkojis ap­jomīgas nodaļas no senebreju valodā sarakstītās Vecās Derības un arī Kumranas rokrakstus. Pēc šī lielā darba 1979. gadā iznāk autora pirmā grāmata «Dievi astronauti» («Astronautengцtter»), kas iegūst starptau­tisku apbalvojumu. Seko raksti par vairākām grāmatām: «Jauni pierādī­jumi par aizvēstures astronautiku» («Beweise der Prд-Astronautik», 1979), «No Visuma dzīlēm» («Aus den Tiefen des Alls», 1985), «Kos­mosa pēdas» («Kosmische Spuren», 1989), «Jaunas pēdas no kosmo­sa» («Neue kosmische Spuren», 1992), grāmata «Sfinksas sindroms» («Das Sphinx-Syndrom», 1995) un daudzi citi raksti, kā arī rakstu sē­rijas. Starptautiskajās speciālistu aprindās autoru uzskata par eksper­tu aizvēsturiskās astronautikas jomā. (Vai dievi bijuši astronauti?)

Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Saturs

 Priekšvārds…………………………………………………………………………………………………….. 7

Ievads…………………………………………………………………………………………………………….. 9

6. gadsimts pirms Kristus

Pravieša Ecekiēla kosmosa kuģi………………………………………………………………… 13

5. gadsimts pirms Kristus

Bābeles tornis………………………………………………………………………………………………. 23

4. gadsimts pirms Kristus

Masilijas Piteja ceļojumi………………………………………………………………………………. 31

3. gadsimts pirms Kristus

Kur pazudis Rodas koloss? ………………………………………………………………………… 37

2. gadsimts pirms Kristus

Mīklainās milzu figūras Peru………………………………………………………………………… 43

1. gadsimts pirms Kristus

Vai visvecākais dators?……………………………………………………………………………….. 51

1. gadsimts pēc Kristus

Kas aizdedzināja Romu?…………………………………………………………………………….. 59

2.  gadsimts pēc Kristus

Kas uzbūvēja mūrus Zimbabvē? …………………………………………………………………. 67

3.  gadsimts pēc Kristus

Bīskaps svētais Denī un citi staigājošie bezgalvji ……………………………………….. 75

4.  gadsimts pēc Kristus

Dīvainā akmens glazūra ……………………………………………………………………………… 83

5.  gadsimts pēc Kristus

Kas bija karalis Arturs?………………………………………………………………………………… 89

5

6. gadsimts pēc Kristus

Mesijas lieta……………………………………………………………………………………………… 101

7. gadsimts pēc Kristus

Vienradzis - simbols un teiksmaina būtne………………………………………………… 113

8. gadsimts pēc Kristus

Borobudurs-tempļa kalns Javā…………………………………………………………………. 121

9. gadsimts pēc Kristus

Balto zirgu nozīme……………………………………………………………………………………. 127

10. gadsimts pēc Kristus

Masu histērija tūkstošgadu mijā……………………. J ………………………………………. 133

11. gadsimts pēc Kristus

Vai Pigmalions tiešām ir eksistējis? ………………………………………………………… 141

12. gadsimts pēc Kristus

Noslēpumainā Lieldienu sala…………………………………………………………………… 149

13. gadsimts pēc Krbtus

Kā iespējama stigmatizācija?…………………………………………………………………… 159

14. gadsimts pēc Kristus

Vai Nan-Madola ir nogrimis kontinents?………………………………………………….. 167

75. gadsimts pēc Kristus

Vai grāfs Drakula bija vampīrs?……………………………………………………………….. 173

16. gadsimts pēc Kristus

Huana Valverdes dārgumi……………………………………………………………………….. 181

7 7. gadsimts pēc Kristus

«Klīstošais holandietis» un citi rēgu kuģi…………………………………………………. 187

18. gadsimts pēc Kristus

Grāfs Senžermēns……………………………………………………………………………………. 195

19. gadsimts pēc Kristus

Vai Napoleons ir noindēts?………………………………………………………………………. 201

20.  gadsimts pēc Kristus

Fatimas slepenais vēstījums…………………………………………………………………….. 209

Priekšvārds

Mūsu modernajā pasaulē pragmatisms tā pārņēmis visas domā­šanas sfēras, ka bieži aizmirstam, cik nedroša vēl ir viena otra mūsu atziņa. Atziņu progress, piemēram, dabaszinātnēs viegli uzvedina uz domām, ka pasaule ir pilnīgi izskaidrota vai vismaz izskaidrojama. Turklāt dabaszinātnes, galvenokārt fizika, mūsdienās ir tās, kas apzi­nās savas pilnīgi jaunās iespējas, kuras līdz šim iegūto šķietami drošo pasaules skatījumu jau atkal apšauba un kārtējo reizi liek veidot pa­visam jaunus priekšstatus par pasaules telpas būtību.

Protams, ir kvantitatīva un kvalitatīva atšķirība starp to, ko dēvē par izplatījuma neatrisināto mīklu, un to, kas ir vairāk vai mazāk vie­nīgi cilvēciskās eksistences marginālijas [1] . ir īstas un iedomātas, neat­risināmas un tikai neatrisinātas mīklas. Bet, tā kā bez lielajām mīklām sastopamas arī mazās, tad arī mazajām ir eksistences tiesības.

Pirms vairāk nekā 150 gadiem Berlīnes profesors Emils Dibuā- Reimons izteica definējumu «ignoramus et ignorabimus» - mēs to ne­zinām un nekad nezināsim - kā īsu kopsavilkumu savām slavenajām septiņām pasaules mīklām, kuras profesors formulēja toreiz un kuras (katrā ziņā to lielākā daļa) līdz šodienai ir tikpat neatrisinātas kā to­laik. Profesors tās uzskatīja par principā neatrisināmām, viņa laika­biedrs filozofs Ernsts Hekels - par daļēji atrisināmām, kā arī par daļēji nepareizi izvirzītām. Tie bija jautājumi par kustības, dzīvības, sajūtu, racionālās domāšanas un valodas izcelšanos, kā arī par matērijas un spēka būtību, dzīvības un gribas brīvības lietderīgumu.

Šajā grāmatā nav rakstīts par šādām mīklām. Katrā ziņā gan var padomāt par to, vai viens otrs no aprakstītajiem fenomeniem, kuriozi - tātēm, īstām vai tikai šķietamām mīklām nevarētu iederēties kādā no nosaukto pasaules miklu sfērām vai vismaz pieskarties kādai no tām. Savādības, dīvainības, neizskaidrotais vai arī neizskaidrojamais katrā ziņā ir mūsu realitātes daļa. Pasaule nav un vēl ilgi nebūs izskaidrota pilnīgi - nedz lielās, nedz mazās lietās. Daudzi no dīvainajiem gadīju­miem, kas atspoguļoti šajā grāmatā, ir mīklaini tādēļ, ka zudumā gājusi dokumentācija, tāpat ari pārliecinošu pierādījumu trūkuma dēļ vai vien­kārši tāpēc, ka tie saskaras ar tā dēvētajām robežzonām kā ikdienas dzīvē, tā zinātnēs, vēsturē vai arī (un tas nekādā ziņā nav pēdējā vietā) metafizikas un reliģijas sfērā. Zināmā mērā ir moderni tā dēvēto akadēmisko zinātni atzīt par doktrināru [2] , reakcionāru un absolūti nai­dīgu atziņām, par negribošu, negatavu un nespējīgu pieņemt vai vispār pieļaut jaunus domāšanas veidus un citus risinājumus šīs pasaules vēl joprojām esošajām mīklām, norādot (bieži vien dzēlīgi) uz visādām kļūdām un neveiksmēm, kuru jau tā šai zinātnei pagātnē esot ne ma­zums. Bet tā ir doktrināra un vairumā gadījumu pat nepieļaujama vien­kāršošana un sašaurināšana, kaut gan šādu zinātnieku vai arī zinātnes vārdā paustu maldu un tuvredzības, bez šaubām, arvien ir bijis pietiekami. Turklāt nav svarīgi pierādīt viena vai otra liela zinātnieka vienus vai otrus maldus un no tā izdarīt vispārinātus secinājumus. Katrā ziņā izšķirīgs irtas, vai esam gatavi uzņemt idejas, argumentus un apsvērumus, kas varbūt spētu noskaidrot neizskaidroto, mīklaino vai konstatētu, ka tas tiešām pagaidām vai arī vēl ilgi ir neatrisināms, neizskaidrojams, ievērojot pasaules telpas mums pilnīgi neizprotamo būtību. Tieši te sākas tā sfēra, kas nav izzināma vairs tikai dabaszinātniski.

Lai grāmata par cilvēces vēstures pēdējo 25 gadsimtu mīklām, kas jau pēc rakstura ir ļoti dažādas, kas pieder tik dažādām nozarēm, kurās notiek kaut kas neizskaidrojams un nenoskaidrots vai reizēm tas tāds tikai šķiet, - lai šī grāmata palīdz nonākt pie atvērtības pret pasauli, lai tā aicina atklāt pasauli katru dienu no jauna, saglabāt brī­vu, skaidru skatu, iegūt plašu redzesloku.

•Visam nav jābūt tieši tā, tas varbūt ari pavisam citādi.» Dažas mīklas ir šķietamas, dažas par tādām top, bet citas diezgan spēcīgi pretojas pārāk vienkāršotiem skaidrojuma mēģinājumiem. Un ir mīklas, kas atvērtas tik dažādiem domu gājieniem un skaidrojumiem, cik nu reiz daudzslāņaina un dažāda, neskaitāmu stīgu caurvīta ir šīs pasaules eksistence un cilvēku dzīve; tādējādi nekad nav iespējama tikai viena un vienīgā interpretācija.

Ievads

Pazīstamais kosmosa lidojumu tēvs Hermanis Oberts (1894-1989), citastarp pasaulslavenā zinātnieka Vernhera fon Brauna skolotājs, bija pārliecināts, ka cilvēka nākotne atrodoties Visuma dzīlēs.

Vienā no savām pēdējām intervijām, ko Oberts sniedza šo rindu sarakstītājam, sirmais daudzu dzīvē realizētu utopiju autors izteica pareģojumu:

Kādreiz nākotnē daudzi cilvēki atstās Zemi un dosies Visuma dzīlēs uz milzīgām kosmosa pilsētām. Šajās mākslīgās gravitācijas pasaulēs dzims, novecos un mirs jaunas paaudzes.

Kaut kad tiks sasniegtas svešas saules, mūsu pēcteči dzīvos uz svešām planētām.

Šie cilvēki savu pirmdzimteni Zemi iepazīs vairs tikai no grāmatām. Stāsti par Zemi viņiem šķitīs kā brīnišķīgu mītu un faktu savijums.

Jau pirms 2300 gadiem grieķu vēsturnieks Eiēmers uz seno laiku nostāstiem raudzījās kā uz patiesības un fikcijas sajaukumu. Par zināt­ņu svarīgu uzdevumu viņš uzskatīja šo stāstu pārbaudi - vai tie ir fakti vai fikcija.

Vēl mūsu aizejošā gadsimta sākumā lielākā daļa zinātnieku uzskatī­ja, ka visi mitoloģiskie nostāsti ieskaitāmi pasaku kategorijā.

Mūsdienās arvien vairāk zinātnieku atzīst, ka pirmajā mirklī mi­toloģiski mīklainais parasti balstās uz faktiskiem notikumiem un tajā ir patiesības grauds, tātad mītos dažādi atspoguļota sublimētā reali­tāte.

Tā senie grieķi pareizi pielūdza Plejādes [3] (sietiņu [4] ) kā septiņ- zvaigžņu zvaigznāju, kaut gan ar neapbruņotu aci var saskatit tikai se­šas zvaigznes, bet septīto - tikai ar teleskopu.

Antīkajā pasaulē Venera nereti attēlota kā vērsis. Gn tiešām - viņai ir «ragi». Tomēr arī tos ar neapbruņotu aci nevar saredzēt, bet gan tikai ar teleskopu.

Ja, skatoties no Zemes, Saule apspīd Veneru tikai par vienu trešdaļu, tad ārpus spožā laukuma mazliet vēl rēgojas apakšējā un augšējā mala. Teleskopā tas izskatās tā, it kā Venerai būtu ragi…

Ievērojot to, rodas loģisks jautājums: vai pirms gadu tūkstošiem vismaz dažu zinātnieku rīcībā nav bijuši teleskopi?

Vēstures zinātnieks Verners Papke sīki izpētījis seno babiloniešu eposu par Gilgamešu un secina, ka šķietamā teiksma esot 4 gadu tūkstošus veca astronomijas grāmata, kas «ar neticamu precizitāti ietērpta mitoloģiskā valodā». Tostarp Venera tiek kartografēta - tas iespējams, pateicoties NASA [5] zondei «Magellan» - un turklāt ņemtas vērā arī šādas ļoti senas zināšanas, ko līdz šim nicīgi noraidīja kā neti­camas. Tas ir uzskatāms piemērs tam, ka zinātne tikai tad apmierina visas prasības, ja no paša sākuma neignorē un nenoraida arī fenome­nus, kas sākumā šķiet spītējam jebkādai loģikai.

Nav mākslīgi jāpārspīlē nelabvēlība pret zinātni. No otras puses, arī pašā nopietnajā zinātnē neapstrīdams ir tas, ka pastāv vismaz robežzo- nas, kurās uz faktiem orientētajām atziņām viegli neklājas. Jau Džordā- no Bruno, kas 1600. gadā Romā sadedzināts kā ķeceris, bija konstatējis:

«Cilvēks atrodas uz robežas starp mūžību un iznīcību, starp prāta un jūtu pasaulēm, un vienmēr tiecas abu pasauļu būtībā.»

Šajā grāmatā savāktie gadījumi, ko var dēvēt par mīklainiem, ku­rioziem, par mistifikācijām, robežgadījumiem vai kā citādāk, liekas reizēm vārda pilnā nozīmē fantastiski un, šķiet, bieži vien pretojas mūsu šodienas zinātniskajai pieredzei. Ja zinātne pieņemtā dēvētos fenome­nus, tad tas nenozīmē atgriešanos pirmzinātniskajā domāšanā, bet tieši pretēji - tas ir pamats, lai pasaules skatījumu pilnīgotu. Esam jau sen atzinuši, ka pasaules aina patiešām ir krietni daudzšķautņaināka, nekā to pagājušajā gadsimtā radīja zinātniskā laikmeta sākuma taisn- virziena domāšana, - tajos laikos visnotaļ saprotami reaģējot uz līdz tam nezinātnisko, empīrisko un mistificēto domāšanu, - un tiktāl viss būtu atzīstami. Bet nu ir pienācis laiks to pārskatīt un zinātniski lie­tišķo domāšanas veidu tieši sintezēt ar to nostāstu bagātīgajām zinā­šanām, kuru patiesīgums jāizpēta.

Viens otrs no šeit aprakstītajiem gadījumiem, sākot ar Ecekiēla «debess ratiem», turpinot ar asinsbrīnumiem un stigmatizācijām līdz pat Fatimas notikumam, pirmajā acumirklī šķiet tā īsti neiederamies pašreizējā realitātē. Joprojām var palikt arī šaubas un vieta citiem skaidrojumiem; tas nav izšķirīgi. Gadījumi te jāattēlo vienkārši, vai arī diskusijas ierosināšanai tie noteiktā veidā jāizskaidro, bet ne obligāti un nepavisam ne piespiedu kārtā. Taču vispirms gadījumi šai grā­matā kalpo vienkārši par piemēriem tam, kā zinātne pietiekami bieži ir kļūdījusies un tai vajadzējis sevi koriģēt, proti, to, ko mūsdienās atzīst kā pašu par sevi saprotamu, sākumā un nereti ilgstoši viens otrs sava laika oficiālās zinātnes visievērojamākais pārstāvis ir nicīgi no­raidījis un izsmējis. Vēl 18. gadsimtā zinātnes pasaule vairumā gadīju­mu nevēlējās ne dzirdēt par meteorītiem. Toreiz Franču akadēmijas 40 locekļi noliedza Visuma akmens viesu esamību uz Zemes un gribē­ja tos aizraidīt pasaku valstībā uz visiem laikiem, «jo akmeņu krišana no debesīm fiziski ir neiespējama». Droši vien nav pārāk jāaizraujas ar šādām zinātnes pasaules kuriozitātēm.«Tādu» zinātņu ir tikpat maz, cik «tādu» pasaules neliešu apvienību, un arī ar zinātni nodarbojas «ti­kai» cilvēki, kas turklāt nebūt nav vienotu uzskatu piekritēji. Polemika tad viegli var kļūt pārāk lēta. Bet jāņem vērā, ka noteiktos laikos vai noteiktās vietās ir valdījis zināms kopīgs domāšanas veids. Šī iemesla dēļ notikums ar meteorītiem katrā ziņā ir pieminēšanas vērts. Jo sa­gadījās tā, ka drīz pēc tam, 1797. gadā, Indijā, netālu no Benaresas (tagad Varanasi), nolija meteorītu lietus. Taču vispirms zinātne vēl ne­saprata, ko īsti ar to iesākt. Tolaik ļoti slavenais ķīmiķis Bertolē ziņo­jumus no Benaresas spēja komentēt tikai diezgan bezpalīdzīgi:

«Šīs leģendas nav izskaidrojamas ne ar fizikas palīdzību, ne vispār ar kaut ko racionālu.»

Tikai 1803. gadā, kad Normandijā bija nokrituši vismaz 3000 me­teorītu un viens Franču akadēmijas pārstāvis bija uz vietas visu iz­pētījis un pārliecinājies, ka meteorīti reāli eksistē, vēl mūsdienās par cienījamu uzskatītā institūcija - Franču akadēmija - pēc smagām iekšējām cīņām beidzot pieņēma paziņojumu, ka debess akmeņi pa­tiesi varot nokrist uz Zemes.

Maskavas žurnālists Vladimirs Mezencevs, kas raksta par zinātni, šo gadījumu komentē tā:

«Pamācošs gadījums. Mēs patiešām darītu labi, ja tūlīt nepasludinātu par neiespējamu visu to, ko daži cilvēki vēl mūsdienās uzskata par mistisku un pārdabisku. Daba - mūsu Zeme un izplatījums - slēpj vēl daudz noslēpumu, un atrisināt tos ir zinātnes vistiešākais uzdevums. Tikai tad nokritīs mistikas un māņticības plīvuri no daudz kā šodien vēl nenoskaidrota.»

Tiešām, tā tas ir. Civilizācijas pētnieks Verners Hohs reiz atzīmēja:

«Kaut kad cilvēki atzina sevi par saprātīgām būtnēm un sāka mācīties. Bet gandrīz neticami, cik daudz kopš tā laika atkal izzudis no viņu apziņas.»

Galu galā šeit apskatīto 26 mīklaino, nenoskaidroto, savādo noti­kumu apraksti nekalpo tam, lai šos notikumus izrautu no aizmirstības un pēc tam tos burtiski apšaubītu. Lai jau šāda notikumu sasaiste reizēm pārsteidz! Tos taču vieno kopējs jautājums: kas gan tiešām aiz tiem slēpjas?