Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju

Imants Eglītis

med. zin. doktors, profesors

Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju

(Palīgmateriāls lektoriem)

LATVIJAS PSR ZINĪBU BIEDRĪBA Medicīnas zinību propagandas zinātniski metodiskā padome

Rīga

Latvijas PSR Zinību biedrība 1981

Talantīgākais vēlīno Padomju laiku un arī pēcpadomju Latvijas psihiatrs Imants Eglītis savā 1981.gada darbā īsumā apraksta izplatītāko psihisko slimību – depresiju. Šis darbs ir īpaši aktuāls joprojām, jo Latvijā valdošais mežonīgais kapitālisms un vispārējā sabiedrības lejupslīde, kas ir skārusi arī psihiatrijas nozari, ir palielinājusi depresijas slimnieku skaitu. Pie tam depresijas (un arī citu slimību) slimnieki vairs ne tikai nesaņem centralizētu, profilaktisku palīdzību, bet ir ievērojami apgrūtināta depresijas slimnieku ārstēšana kā tāda. Tā visa rezultāts ir liels skaits nospiestu cilvēku, kuri nav spējīgi veikt nekādu praktisku darbību un liels pašnāvību skaits. Ventspils gadījums, kad māte kopā ar saviem mazgadīgajiem bērniem ieleca no tilta upē, ir viens no pēdējiem uzskatāmākajiem depresijas graujošās ietekmes piemēriem.

“Raksturojot depresiju (lat. depressio – nospiestība, nomāktība), atzīmējams, ka tā ir viena no mūsdienās visbiežāk sastopamajām psihisko slimību izpausmēm un, kā liecina salīdzinošie pētījumi, to skaits pasaulē arvien pieaug. Biežāk nekā agrāk depresijas pavada somatiski – galvenokārt veģetatīvi, un neiroloģiski – traucējumi, tādēļ tās ir grūti diagnosticēt pat tad, ja to dara dažādu specialitāšu ārsti.

Depresiju apskatu sāksim ar tā sauktajām endogēnajām depresijām, kuru rašanās pamatā nav psihi traumējoši ārējie faktori, bet gan kādi vēl nezināmi iekšējie bioloģiskie mehānismi; par tā sauktajām eksogēnajām jeb reaktīvajām depresijām (nomākts garastāvoklis kā adekvāta atbildes reakcija uz nepatīkamiem ārējiem notikumiem) būs runa vēlāk.

Par endogēnas depresijas iespējamību jādomā tajos gadījumos, kad depresija radusies bez jebkāda ārēja cēloņa vai kad pēc kāda nepatīkama notikuma iestājusies neadekvāti smaga nomāktība, vai arī garastāvokļa izmaiņas ir pārāk ilgas.

Par depresiju var spriest gan pēc pacienta izjūtām, kuru dēļ viņš griežas pie ārsta, gan pēc objektīvām pazīmēm, ko ārsts atklāj, tiekoties ar slimnieku ambulatoriski vai stacionārā, pacientu novērojot un ar viņu sarunājoties.

Pacientiem ar dziļu un ilgstošu depresiju ir nomākta, nelaimīga cilvēka poza, seja pauž skumjas, bēdas, fiziskas un psihiskas ciešanas. Pacienta lūpas visbiežāk ir cieši sakniebtas, mutes kaktiņi nolaisti, retāk – mute puspievērta, mēle – aplikta, uzacis – sarauktas, pierē – raksturīga kroka.

Slimnieks ir mazkustīgs, lielāko dienas daļu sēž galvu nodūris, skatās lejup vienā punktā vai kaut kur tālumā, neseko ar acīm apkārt notiekošajam. Bieži pavada laiku, guļot gultā.

Senākie autori apraksta trāpīgu novērojumu – dziļā depresijā pacients it kā neapzināti cenšas aizņemt pēc iespējas mazāk vietas: sēdot tā ceļi ir cieši saspiesti, guļot – slimnieks savelkas čokurā,velk segu uz galvas uz cenšas pievirzīties tuvāk gultas malai.

Runājot slimnieks tikko kustina lāpas, tā ka pat grūti dzirdēt, ko viņš saka. Depresijā cilvēks arvien izskatās vecāks par saviem gadiem.

Slimniekiem raksturojot savu garastāvoklis visos gadījumos kopējs ir minorais tonis, kaut arī stāstījuma detaļas mēdz būt visai atšķirīgas.

Pašsajūtas attēlojums atkarīgs no tā, kā konkrētais pacients prot sevi un savu stāvokli novērtēt un šo vērtējumu izteikt vārdos. Tā, piemēram, cilvēki ar zemu intelektu nereti par savu stāvokli spēj pateikt tikai pāris vispārīgu teikumu (“beigas”, “viss ir slikti”‘}? citi, kas paraduši savās izjūtās sīkāk iedziļināties (reizēm reģistrējot pat pieraksta veidā), kā arī pacienti ar māksliniecisku noslieci un dotībām (literāti, aktieri u.c.) nereti sevi analizē visai niansēti un, aprakstot savu garastāvokli, dažkārt sniedz negaidītas, tēlainas un precīzas detaļas.

Visbiežāk sūdzības par nomāktību, skumjām, bēdām, bezizejasizjūtu, ciešanām, dzīvesprieka un jautrības trūkumu, šaubām, par turpmāko, pilnīgu neticību, ka nākotne varētu nest vēl ko labu, diskomforta izjūtu un nespēju rast mieru, nekur atrast sev vietu (“nekur nav labi ” ; “nekas nav labi ” , “nekad nav labi ” , “nekas nepatīk, visu laiku it kā kaut kā trūktu.. .”). Reizēm pats slimnieks savu garastāvokli apzīmē par “apātiju”, ko subjektīvi pārdzīvo kā kaut ko ļoti nepatīkamu.

Sarunas laikā pacienti parasti atbild gausi, ar pauzēm, tādējādi atklājot domāšanas aizkavējumu, kas, tāpat kā visi pārējie depresijas izpausmes simptomi, var būt vairāk vai mazāk izteikti, attiecīgi – vieglāk vai grūtāk diagnosticējami.

Smagākos gadījumos saruna pat nav iespējama: pacients aktīvi neko nevar pastāstīt, tikko spēj atbildēt uz jautājumiem, pie tam intelektuāli bagāts cilvēks savas atbildes vai spontānu stāstījumu veido ar neparasti īsiem teikumiem, izmantojot nelielu vārdu krājumu, pieļaujot pretrunas izteikumos, kļūdās faktu izklāstā. Та, piemēram, pacients pēkšņi “aizmirst” savu mājas vai darba telefona numuru, adresi, nevar pateikt, kad un kādās slimnīcās ārstējies, kas bijis ārstējošais ārsts, kādi medikamenti lietoti, kuri no tiem stāvokli uzlabojuši,kuri – pasliktinājuši. Visai fragmentāri sniedz ziņas pat par ikdienas darbu un ģimeni.

Šāda ilgākā vai īsākā periodā radusies nespēja koncentrēties, domāt un atcerēties pat nozīmīgus notikumus pacientā rada pārliecību, ka viņam iestājies neatgriezenisks atmiņas zudums (“sākusies skleroze”); patiesībā tas ir pārejošs ideators aizkavējums, t.i.,prognostiski visumā labvēlīgs stāvoklis.

Pat vieglas depresijas gadījumos šādu ideatoru aizkavējumu visās ar domāšanu saistītās izpausmēs vispirms pamana un attiecīgi ilgāk no tā cieš garīgā darba darītāji. Viņi reizēm visai tēlaini stāsta,ka, sākoties aizkavējumam, nav spējuši tikt galā ar elementāriem un ierastiem aprēķiniem (“Neatceros vairs pat mazo reizrēķinu”) , sastādīt dienesta vēstules un atskaites konstruktoriem vairs neienāk prātā oriģināli risinājumi, literāti sūdzas par periodiem., kad “trūkst iedvesmas” un viņi nevar ne tikai uzrakstīt kaut ko savu, bet nevar arī pārtulkot no svešvalodas, ko viņi pilnībā pārvalda; citi darbā pielaiž acīm redzamas kļūdas, kas nav izskaidrojamas ne ar pieredzes, ne kvalifikācijas trūkumu.

Brīvo laiku – pēcpusdienas, brīvdienas, pat garu atvaļinājumu – agrāk pat garīgi ļoti aktīvs cilvēks pavada gandrīz pilnīgā bezdarbībā, gulšņā, sēd pie galda, pasīvi skatās televizorā, pārstāj izskatīt laikrakstus un žurnālus, neklausās radio, neiet viesos un nevēlas pie sevis redzēt nevienu, pat labu draugu ne.

Kaut arī varētu domāt, ka šādā visai tipiskā slimības izpausmes gadījumā to nemaz nevarētu nepamanīt, prakse rāda, ka it īpaši agrīnajās stadijās depresiju pareizi novērtē ļoti reti. Daudz biežāk uzmanīgi darba biedri un ģimenes locekļi uzskata, ka cilvēks ir “tikai pārpūlējies” bet nevis slims , tātad vajadzīga vienīgi atpūta, ne ārstēšanās. Nav reti arī gadījumi, kad slimnieku tur aizdomās par slinkumu, nevēlēšanos strādāt, atsevišķos gadījumos, it īpaši, ja depresijas sākums laika ziņā sakrīt ar kādu maldinošu blakus apstākli, piemēram, eksāmenu sesiju, nogurdinošu darbu, nepatīkamu, ilgstošu komandējumu, slimību novērtē kā simulēšanu (“analīzes normālas, tātad negrib vienkārši izrakstīties no slimnīcas, kas tad te vainas…”)

Vēl grūtāk apkārtējiem diagnosticēt depresiju, ja arī pats slimnieks sevi sauc par sliņķi un liekēdi. (Šāda aplama pašnoniecināšanās,nepareiza sevis vērtēšana rodas slimības ietekmē.) ……………………”

(Материал в помощь лектору на латышском языке*) Рига?, об-во "Знание" ЯатвССР, 1981. 40 с

В брошюре детально рассматриваются разнообразные клиничес­кие проявления депрессивных расстройств (психическая , соматичес­кая, неврологическая и др. симптоматика). Раскрываются патогене­тические механизмы возникновения подавленного настроения, да­ется рекомендации для лечения и профилактики депрессии.

Pavēle Nr.69 no 25.02.81.

Latvijas PSR Zinību biedrība, 1981