Kapitāls: Politiskas ekonomijas kritika. Otrais sējums 2. Grāmata: Kapitāla apgrozības process

Kārlis Markss

Kapitāls: Politiskas ekonomijas kritika. Otrais sējums 2. Grāmata: Kapitāla apgrozības process

 IZDEVUMU REDIĢĒJIS FRIDRIHS ENGELSS

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976

LATVIJAS KP CK PARTIJAS VESTURES INSTITŪTS — PSKP CK MARKSISMA-ĻEŅINISMA INSTITŪTA FILIĀLE

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

NO PSKP CK MARKSISMA-ĻEŅINISMA INSTITŪTA

Sis «Kapitāla» otrā sējuma izdevums ir tulkojums no otrā vācu izdevuma, kas nāca klajā 1893. gadā Engelsa redakcijā. Tāpat kā 1939. gada krievu izdevumam, arī šim par pamatu ņemts I. Skvorcova-Stepanova rediģētais tulkojums [1] .

Sagatavojot šo izdevumu, minētajā tulkojumā izdarīti diezgan daudzi labojumi, daži arī būtiski. Salīdzinot pirmā un otrā vācu izdevuma tekstu ar Alarksa rokrakstiem un Engelsa izrediģēto un salikšanai sagatavoto galīgo manuskriptu, daudzos gadījumos iz­devās atklāt un novērst vairākas pārrakstīšanās un iespiedkļūdas, kas bija iezagušās otrajā vācu izdevumā. Līdz ar to no jauna tika salīdzināti ar pirmavotiem visi citāti un atsauces, pārbaudīti fak­tiskie dati un aprēķini un izlabotas nejaušas neprecizitātes. Sai izdevumā ievēroti visi V. I. Ļeņina izdarītie fragmentu tulkojumi no «Kapitāla» otrā sējuma vācu izdevumiem, kurus V. I. Ļeņins citējis savos darbos, kā arī izmantoti Ļeņina tulkotie atsevišķie izteicieni un termini.

«Kapitāla» otrā sējuma jaunajā izdevumā ievietotas redakcijas piezīmes un rādītāji: personu rādītājs, Marksa citētās un minētās literatūras rādītājs, krievu tulkojumā iznākušo Marksa citēto un minēto grāmatu rādītājs un priekšmetu rādītājs.

Marksa un Engelsa rakstītās zemsvītras piezīmes, tāpat kā 1893. gada vācu izdevumā, apzīmētas ar cipariem un apaļo iekavu. Tikai dažas piezīmes Engelss parakstījis ar saviem iniciāļiem. At­šķirībā no autora piezīmēm redakcijas zemsvītras piezīmes apzī­mētas ar zvaigznīti un atzīmi — Red., bet grāmatas beigās ievie­totās redakcijas piezīmes — ar cipariem bez iekavām.

Atsevišķas apaļajās iekavās liktās vietas gan autora tekstā, gan citātos ir Marksa rakstītas. Figūriekavās ietverts Engelsa teksts, ko viņš ievietojis, sagatavodams Marksa manuskriptu iespiešanai.

Nedaudzie grūti tulkojamie vācu vārdi vai speciālie termini līdzās tulkojumam rakstīti arī oriģinālvalodā (kvadrātiekavās).

PRIEKŠVĀRDS

Sagatavot iespiešanai «Kapitāla» otro grāmatu un turklāt tā, lai tā būtu, no vienas puses, sakarīgs un pēc iespējas pabeigts darbs, bet, no otras puses, vienīgi tikai autora, nevis redaktora darbs, — nebija viegli. Uzdevumu vēl grūtāku darīja tas, ka bija daudz pa lielākajai daļai fragmentāri apstrādātu rokrakstu. Pil­nīgi sagatavots iespiešanai — tajā daļā, kas ievietota grāmatā, — bija tikai viens vienīgs manuskripts (IV manuskripts), taču arī šī manuskripta lielāka daļa bija vēlāko pārstrādājumu dēļ nove­cojusi. Viss vairums materiāla bija gan pa lielākajai daļai pēc satura izstrādāts, taču stilistiski nepietiekami noslīpēts, materiāls uzrakstīts tādā valodā, kādā Markss parasti sastādīja savus iz­rakstus, — nevērīgs stils, familiāri, bieži vien asi humoristiski tei­cieni, angļu un franču tehniskie nosaukumi, bieži vien veseli tei­kumi un pat lappuses angliski; tās ir domas, kas pierakstītas tādā veidā, kādā tās dažādos gadījumos attīstījušās autora galvā. Līdzās atsevišķām, pamatīgi izstrādātām daļām citas — tikpat svarīgas — tikai iezīmētas; ilustrējošo faktu materiāls savākts, bet tik tikko sagrupēts, nemaz jau nerunājot par apstrādāšanu; nodaļas beigās, tiecoties ātrāk sākt nākamo, Markss bieži vien ir iestarpinājis tikai dažus aprautus teikumus, kas iezīmē domas attīstību, kura šeit atstāta nepabeigta; beidzot, zināmais rokraksts, ko dažkart pats autors nevarēja salasīt.

Es ierobežojos, cik tas iespējams, ar manuskriptu burtisku restaurāciju, stilā mainīju tikai to, ko būtu mainījis pats Markss, un dažus paskaidrojošus teikumus un pārejas iestarpināju tikai tur, kur tas bija absolūti nepieciešams un kur jēga bez tam bija pilnīgi neapšaubāma. Atzinumus, kuru iztulkošana pieļāva kaut vismazākās šaubas, atzinu par labāku iespiest vārdu pa vārdam. Manis dotie pārstrādājumi un iestarpinājumi kopā nesastāda ne desmit iespiedlappušu, turklāt visi tie ir tikai formālas dabas.

Jau vienkāršs saraksts par materiāliem, ko Markss rokrakstos

atstājis II grāmatai, rāda, ar kādu nesalīdzināmu apzinīgumu, ar kādu stingru paškritiku viņš centās savus lielos ekonomiskos atklājumus izstrādāt līdz augstākajai pilnībai, iekāms viņš tos publicēja; šī paškritika tikai reti ļāva viņam iztirzājumu pēc sa­tura un formas pielāgot savam prāta apvārsnim, kas ar jaunām studijām allaž paplašinājās. Sis materiāls sastāv no sekojošā.

Pirmām kārtām ir manuskripts «Par politiskās ekonomijas kri­tiku» 23 burtnīcās, kas ietver 1472 lappuses ceturtdaļloksnes lie­lumā un sarakstīts no 1861. gada augusta līdz 1863. gada jūnijam. Tas ir turpinājums pirmajam laidienam, kas ar tādu pašu virs­rakstu iznāca 1859. gada Berlīne1. No 1. līdz 220. lappusei (I—V burtnīcā) un tālāk atkal no 1159. līdz 1472. lappusei (XIX— XXIII burtnīcā) tajā apskatīti «Kapitāla» I grāmatā izpētītie te­mati, sākot ar naudas pārvēršanos, par kapitālu līdz beigām; manuskripts ir šīs grāmatas pirmais atrodamais rediģējums. No 973. līdz 1158. lappusei (XVI—XVIII burtnīcā) apskatīts kapitāls un peļņa, peļņas norma, tirgotāju kapitals un naudas kapi­tāls, tātad temati, kas vēlāk attīstīti III grāmatas manuskriptā. Turpretim temati, kas ietilpināti II grāmatā, tāpat kā ļoti daudzi vēlāk III grāmatā aplūkotie temati, šeit vēl nav īpaši iztirzāti. Tie skarti garāmejot it īpaši tai nodaļā, kas veido manuskripta gal­veno daļu, — no 220. līdz 972. lappusei (VI—XV burtnīcu) — «Virsvērtības teorijas». Sajā nodaļā ietilpst politiskās ekonomijas centrālā punkta — virsvērtības teorijas sīka, kritiska vēsture, un līdztekus tam polemiskā formā pret priekštečiem ir plaši iztirzāta lielākā daļa to punktu, kas vēlāk speciāli un loģiskā sakarā aplū­koti II un III grāmatas manuskriptā. Es paturu sev tiesību pub­licēt šī rokraksta kritisko daļu kā «Kapitāla» IV grāmatu2, pie kam no tā tiks izņemtas daudzas vietas, kas jau pamatīgi aplū­kotas II un III grāmatā. Lai cik vērtīgs šis manuskripts, tomēr šim II grāmatas izdevumam tas nebija izmantojams.

Pēc pabeigšanas laika nākamais ir III grāmatas manuskripts. Vismaz tā lielāka daļa ir sarakstīta 1864. un 1865. gadā. Tikai pēc tam, kad tas galvenajos vilcienos bija gatavs, Markss sāka izstrā­dāt 1867. gada iespiestā pirmā sējuma I grāmatu. So III grāmatas manuskriptu es tagad apstrādāju iespiešanai.

No nākamā perioda, kas sekoja I grāmatas iznākšanai, II sē­jumam ir sakopoti četri manuskripti in folio [2] , kurus Markss pats ir apzīmējis ar I—IV. No tiem I manuskripts (150 lappušu), jā­domā, datējams ar 1865. vai 1867. gadu, ir pirmais patstāvīgais, taču vairāk vai mazāk fragmentārs II grāmatas apstrādājums tās tagadējā iedalījumā. Arī no šī manuskripta nekas nebija izmanto­jams. III manuskripts pa daļai sastāv no citātu sakopojuma un norādījumiem uz Marksa piezīmju burtnīcām — tas viss pa lielā­kajai daļai attiecas uz II grāmatas pirmo daļu —, pa daļai tas

«KAP1TALA» II SĒJUMA PIRMĀ VĀCU IZDEVUMA TITULLAPA

ir atsevišķu punktu apstradajums, it īpaši te KritizētasA.Šmita tēzes par pamatkapitālu un apgrozāmo kapitālu un par peļņas avotu; tālāk seko iztirzājums par virsvērtības normas attiecību pret peļņas normu, kas attiecas uz 111 grāmatu. Norādījumi deva maz jauna; vēlākie rediģējumi bija padarījuši lieku to izmanto­šanu atsevišķu punktu iztirzājumam tiklab II, kā arī III grāmatā, tātad pa lielākajai daļai tie arī bija jāatliek sāņus. IV manuskripts ir iespiešanai sagatavots II grāmatas pirmās daļas un otrās daļas pirmās nodaļas apstradajums, un tur, kur tas bija vajadzīgs, to izmantoju. Lai gan izrādījās, ka tas sarakstīts agrāk nekā II ma­nuskripts, tomēr, ievērojot, ka tas formas ziņā pilnīgāks, to sek­mīgi varēja izmantot attiecīgajai grāmatas daļai; izrādījās, ka pie­tika, ja izdarīja tikai dažus papildinājumus no II manuskripta. Sis pēdējais manuskripts ir vienīgais zināmā mērā pabeigtais II grāmatas apstrādājums; tas datēts ar 1870. g. Piezīmēs galī­gam rediģējumam, par kurām tūdaļ būs runa, tieši teikts: «Pa­matā liekams otrs rediģējurns.»

Pēc 1870. g. atkal iestājās pauze, kuras galvenais cēlonis bija Marksa slimošana. Kā parasts, Markss šo laiku aizpildīja ar stu­dijām; agronomija, agrārās attiecības Amerikā un it īpaši Krie­vijā, naudas tirgus un bankas, beidzot, dabaszinātnes, ģeoloģija un fizioloģija, un it īpaši patstāvīgi darbi matemātikā — tas ir Marksa daudzo piezīmju burtnīcu saturs šai laikā.3 1877. g. sā­kumā viņš jutās tiktāl atspirdzis, ka atkal varēja atsākt savu īsto darbu. Ar 1877. g. marta beigām datēti norādījumi un piezīmes no iepriekš minētajiem četriem manuskriptiem, kas bijuši par pamatu tam jaunajam II grāmatas pārstrādājumam, kura sākums atro­dams V manuskriptā (56 lappuses in folio). Tas aptver pirmās četras nodaļas un ir vēl maz apstrādāts; būtiski punkti traktēti piezīmēs zem teksta; materiāls ir drīzāk savākts nekā izvētīts, taču šis manuskripts ir šo pirmās daļas svarīgāko jautājumu pēdējais pilnīgais iztirzājums. Pirmais mēģinājums padarīt to par iespie­šanai sagatavotu manuskriptu ir VI manuskripts (sarakstīts laikā pēc 1877. g. oktobra un līdz 1878. g. jūlijam); tajā ir tikai 17 lap­puses ceturtdaļloksnes lielumā, un tās aptver pirmās nodaļas lie­lāko daļu; otrais — un pēdējais — mēģinājums ir VII manuskripts, kurā ir tikai 7 lappuses in folio un kurš datēts «1878. g. 2. jūlijā».

Ap šo laiku Marksam, šķiet, bija kļuvis skaidrs, ka, gadījumā ja viņa veselības stāvokli nenotiks radikāla pārmaiņa, viņam ne­kad neizdosies pabeigt II un III grāmatas apstrādāšanu tiktāl, lai tā apmierinātu viņu pašu. Patiesi, V—VIII manuskriptā pārāk bieži redzamas pēdas, kādas atstājusi sasprindzinātā cīņa ar mo­košo slimību. Pirmās daļas grūtākie jautājumi bija par jaunu pār­strādāti V manuskriptā; parējais pirmās daļas materiāls un visa otra daļa (izņemot septiņpadsmito nodaļu) nesagādāja nekādas lielākas teorētiskas grūtības; turpretim trešā daļa, sabiedriskā ka- pitala atražošana un apgrozība, viņam šķita katrā ziņā pārstrādā­jama. Proti, II manuskriptā atražošana vispirms tika traktēta ne­atkarīgi no tās starpnieces — naudas apgrozības un pēc tam vēl­reiz — sakarā ar naudas apgrozību. To vajadzēja novērst un vispār visu daļu pārstrādāt tā, lai tā atbilstu autora prāta apvār­snim, kas bija kļuvis plašāks. Tā radās VIII manuskripts, pavisam 70 lappušu burtnīca ceturtdaļloksnes lielumā; bet, cik daudz Markss pratis ietilpināt šajās lappusēs, to rāda salīdzinājums ar III daļu iespiestā veidā, pēc tam kad no tās izsvītro no II manu­skripta ņemtās vietas.

Arī šis manuskripts dod tikai iepriekšēju priekšmeta aplūko­jumu, pie kam pirmām kārtām uzmanība tiek pievērsta tam, lai konstatētu un attīstītu iegūtos — salīdzinājumā ar II manuskriptu jaunos uzskatus, kamēr tie punkti, par kuriem nevarēja pateikt nekā jauna, tika atstāti sāņus. Laba tiesa otrās daļas XVII noda­ļas, kas jau vispār zināmā mērā attiecas uz trešo daļu, tika no jauna pārstrādāta un paplašināta. VIII manuskriptā nereti pār­trūkst loģiskā secība, iztirzājumā vietām ir robi, it sevišķi beigās tam ir pilnīgi fragmentārs raksturs. Bet tas, ko Markss gribējis pateikt, ir šeit tā vai citādi pateikts.

Tāds ir II grāmatas materiāls, no kura man, kā Markss neilgi pirms savas nāves teica savai meitai Eleonorai, bija «kaut kas jāiztaisa». Es pieņēmu šo uzdevumu tā visšaurākajos ietvaros; kur vien bija iespējams, es savu darbu ierobežoju ar to, ka vien­kārši izvēlējos vienu no dažādajiem rediģējumiem — turklāt tā, ka pamatā liku pēdējo atrodamo rediģējumu, salīdzinot to ar agrā­kajiem. īstas, tas ir, ne vien tehniskas, grūtības šai darbā sagā­dāja tikai pirmā un trešā daļa, toties tās bija lielas grūtības. Es centos tās atrisināt katrā ziņā autora garā.

Citātus tekstā es pa lielākajai daļai tulkoju tur, kur tie minēti, lai apstiprinātu faktus, vai arī tur, kur oriģināls pieejams ikvie­nam, kas grib pamatīgi tikt skaidrībā par jautājumu, piemēram, kur citēts A. Smits. Tas nebija iespejams tikai X nodaļā, jo šeit tiek kritizēts tieši angļu teksts. Citātos no «Kapitāla» I sējuma lappuses uzrādītas pēc tā otrā izdevuma — pēdējā, kas nācis klajā, Marksam vēl dzīvam esot.

Atskaitot atsevišķu jautājumu pirmo apstrādājumu rokrakstā «Par politiskās ekonomijas kritiku», atskaitot minētās III manu­skripta daļas un dažas īsas atzīmes, kas šur tur ierakstītas pie­zīmju burtnīcās, III grāmatai ir tikai — minētais 1864. g. — 1865. g. manuskripts in folio, kas izstrādāts gandrīz tikpat pilnīgi kā II gramatas II manuskripts, un, beidzot, 1875. gada burtnīca: matematiski (vienādojumos) izteikta virsvērtības normas attie­cība pret peļņas normu. Sīs grāmatas sagatavošana iespiešanai strauji virzās uz priekšu. Cik varu spriest līdz šim, tā sagādās galvenokārt tikai tehniskas grūtības, protams, izņemot dažas ļoti svarīgas daļas.

Seit būs vietā atspēkot apsūdzību, ko pret Marksu sākumā izplatīja vienīgi paklusām un tikai atsevišķas personas, bet ko tagad, pēc viņa nāves, vācu katedras sociālisti, valsts sociālisti un to piekritēji pasludinājuši par neapstrīdamu faktu, — apsū­dzību, it kā Markss esot plaģiējis no Rodbertusa. Citā vietā1' es jau esmu pateicis šai sakarā pašu nepieciešamāko, bet tikai šeit varu minēt izšķirošos pierādījumus.

Cik man zināms, šī apsūdzība pirmoreiz sastopama R. Meijera grāmatā «Emanzipationskampf des vierten Standes», 43. lpp.:

«No šiem publicētajiem darbiem» (domāti Rodbertusa darbi līdz trīsdesmito gadu otrajai pusei) «Markss, kā to var pierādīt, ir smēlis savas kritikas lielāko daļu.»

Līdz tālāku pierādījumu iesniegšanai es, protams, varēju do­māt, ka visa šī apgalvojuma «pierādāmība» ir tāda, ka Rodbertuss to iegalvojis Meijera kgm. 1879. g. uz skatuves parādās pats Rodbertuss5 un sakarā ar savu darbu «Zur ErkenntniЯ unsrer staatswirtschaftlichen Zustдnde» (1842. g.) raksta J. Celleram (Tībingenes žurnālā «Zeitschrift fьr die gesamte Staatswissen­schaft», 1879, S. 219) sekojošo:

«Jūs redzēsit, ka to» šai darbā attīstītās domas) «jau itin labi izmanto­jis… Markss, kas, protams, uz mani neatsaucas.»

Viņam paka], daudz nedomādams, to pašu melš arī pēcnāves izdevējs T. Kozaks («Das Kapital» von Rodbertus. Berlin, 1884, Einleitung, S. XV). Beidzot, 1881. gadā R. Meijera izdotajās «Briefe und sozialpolitische Aufsдtze von Dr. Rodbcrtus-Jagetzow» Rodbertuss tieši saka:

«Tagad redzu, kā Sefle un Markss mani apzaguši, pie kam viņi mani neno­sauc» (vēstule №60, 134. lpp.).

Bet citā vietā Rodbertusa pretenzijas gūst noteiktāku veidu:

«No kurienes kapitālistam rodas virsvērtība, to esmu savā 3. sociālajā vēstulē parādījis būtībā gluži tāpat kā .Markss, tikai īsāk un skaidrāk» (vēstule №48, 111. lpp.).

Par visām šim apsūdzībām plaģiēšanā Markss nekad neko nav zinājis. Viņa «Emanzipationskampf» eksemplārā atgriezta bija tikai tā daļa, kas attiecas uz Internacionāli, pārējo grāmatas daļu atgriezu jau es pats pēc viņa nāves. Tībingenes žurnālu viņš nekad nebija redzējis. «Briefe etc.» R. Meijeram arī palika viņam nezinā­mas, un uz šo vietu par «apzagšanu» manu vērību laipni vērsa tikai 1884. g. pats doktors Meijera kungs. Turpretim vēstuli Nr. 48 Markss zināja: Meijera kgs bija tik laipns, ka iedāvināja oriģinālu Marksa jaunākajai meitai. Markss, kura ausis, protams, bija aiz-

') Priekšvārdā4 Kārļa Marksa darbam «Filozofijas nabadzība». Atbilde uz Pru- dona kga «Nabadzības filozofiju». E. Bernšteina un K. Kaulska tulkojums vācu valodā. Stutgartc, 1885.

snieguši noslēpumainie čuksti par viņa kritikas slepenajiem avo­tiem, kas meklējami Rodbertusa darbos, parādīja man šo vēs­tuli, pie kam piezīmēja, ka ar to viņš beidzot esot ieguvis auten­tisku liecību par to, uz ko, patiesību sakot, pretendējot pats Rod­bertuss; ja tas neapgalvojot neko vairāk, tad viņam, Marksam, šie apgalvojumi esot gluži vienaldzīgi, bet, ja Rodbertuss atzīstot pats savu iztirzājumu par īsāku un skaidrāku, tad viņš varot atstāt tam to prieku. Viņš tiešām domāja, ka ar šo Rodbertusa vēstuli viss jautājums izbeigts.

Markss tā varēja domāt — jo vairāk tāpēc, ka visa Rodbertusa literārā darbība, kā es skaidri zinu, Marksam bija palikusi ne­zināma līdz 1859. g., kad viņa paša politiskās ekonomijas kritika bija gatava ne vien galvenajos vilcienos, bet arī svarīgākajos sīkumos. Savas ekonomiskās studijas Markss sāka 1843. g. Parīzē ar lielajiem ang|iem un frančiem; no vāciešiem viņš zināja tikai Rāvu un Listu, un ar to viņam pietika. Ne Markss, ne es neko nezinājām par Rodbertusa eksistenci, kamēr mums 1848. g. avīzē «Neue Rheinische Zeitung»6 nebija jākritizē viņa kā Berlīnes de­putāta runas un viņa kā ministra darbība. Mēs bijām tādi neziņas, ka jautājām Reinas deputātiem, kas gan ir šis pēkšņi par ministru kļuvušais Rodbertuss. Bet arī viņi neko nevarēja mums pateikt par Rodbertusa ekonomiskajiem darbiem. Turpretim Markss arī bez Rodbertusa palīdzības jau toreiz ļoti labi zināja, ne vien no kurienes, bet arī kā «rodas kapitālista virsvērtība», ko pierāda «Filozofijas nabadzība»7 1847. g. un lekcijas par algoto darbu un kapitālu8, kas 1847. g. lasītas Briselē un 1849. g. iespiestas avīzes «Neue Rheinische Zeitung» №№264.—269. Tikai ap 1859. g. Markss no Lasala dabūja zināt, ka eksistē arī kāds ekonomists Rodbertuss, un vēlāk atrada Britu muzejā viņa «trešo sociālo vēstuli».

Tādi ir faktiskie apstākļi. Kā tad nu ir ar to saturu, ko Markss it kā esot «nozadzis» Rodbertusam?

«No kurienes kapitālistam rodas virsvērtība,» saka Rodbertuss, «to esmu savā trešajā sociālajā vēstulē parādījis gluži tāpat kā Markss, tikai īsāk un

skaidrāk.»

Tātad, lūk, kur centrālais punkts: virsvērtības teorija; un pa­tiesi, nevar norādīt, ko vēl citu no Marksa darba Rodbertuss va­rētu reklamēt kā savu īpašumu. Tātad Rodbertuss pasludina šeit sevi par īsteno autoru virsvērtības teorijai, ko Markss esot viņam nozadzis.

Ko tad trešā sociālā vēstule mums pauž par virsvērtības rašanos? Tā vienkārši teic, ka «rente», ar ko autors saprot zemes renti un peļņu, rodoties nevis no «vērtības pielikuma» pie preces vērtības, bet gan

«no tā vērtības atvilkuma, ko piedzīvo darba alga, citiem vārdiem sakot — no tā, ka darba alga ir tikai daļa darba produkta vērtības»,

bet, ja darba ražīgums ir pietiekams,

«darba algai nav jābūt vienlīdzīgai ar sava produkta dabisko maiņas vēr­tību talab, lai produkts ietvertu vēl atlikumu kapitāla kompensēšanai» (!) «un rentei».9

Turklāt mums nepasaka, kas ir šī produkta «dabiskā maiņas vērtība», no kuras nekas neatliek «kapitāla kompensēšanai», t. i., precīzāk, izejmateriāla un darbarīku amortizācijas kompensēšanai.

Par laimi, mums bijis lemts konstatēt, kādu iespaidu atstājis uz Marksu šis Rodbertusa atklājums, kas ievadījis jaunu laik­metu. Manuskripta «Par politiskās ekonomijas etc.» X burtnīcā 445. un turpm. lpp. mēs atrodam — «Novirze. Rodbertusa kungs. Jauna zemes rentes teorija». Trešā sociālā vēstule šeit tiek ap­lūkota tikai no šī viedokļa. Ar Rodbertusa virsvērtības teoriju vispār izbeigts ar ironisku piezīmi: «Rodbertusa kungs vispirms izpētī stāvokli valstī, kur zemes un kapitāla īpašums nav šķirts viens no otra, un pēc tam nonāk pie svariga rezultāta, ka rente (ar ko viņš saprot visu virsvērtību) gluži vienkārši ir vienlīdzīga nesamaksātajam darbam jeb produktu daudzumam, kādā šis darbs izpaužas.»10

Kapitālistiskā cilvēce nu jau vairākus gadsimtus ir ražojusi virsvērtību un pamazām nonākusi tiktāl, ka sākusi domāt par tās izcelšanos. Pirmā tās izpratne bija izpratne, kas izriet tieši no tirgotāju prakses, — virsvērtība veidojas no uzcenojuma pie pro­dukta vērtības. Sis uzskats bija valdošais merkantilistu vidū, bet jau Džeimss Stjuarts saskatīja, ka pie tam tas, ko iegūst viens, otram katrā ziņā jāzaudē. Un tomēr tāds uzskats valdīja vēl ilgu laiku, it īpaši sociālistu vidū, bet no klasiskās zinātnes to izstūma A. Smits.

Darbā «Wealth of Nations» (book I, ch. VI) viņš saka:

«Tiklīdz atsevišķu personu rokās sāk uzkrāties kapitāls (stock), dažas no tām, dabiski, cenšas izmantot šo kapitālu, lai iesaistītu darbā čaklus cilvēkus, kurus viņi apgādā ar materiāliem un dzīvei nepieciešamajiem līdzekļiem no­lūkā iegūt peļņu, pārdodot viņu darba produktus, vai arī no tā, ko viņu darbs pievienojis šo apstrādājamo materiālu vērtībai… Tāpēc vērtība, ko strādnieki pievieno materiālu vērtībai, šai gadījumā pati sadalās divās daļās, no kurām viena aiziet viņu darba algas samaksai, bet otra — viņu uzņēmēja peļņas samaksai par visu kapitālu, ko viņš avansējis materiāliem un darba algai.»"

Un mazliet tālāk:

«Kopš tā laika, kad visa zeme kādā valstī kļuvusi par privātīpašumu, zemcs- īpašnieki, tapat kā visi citi ļaudis, grib pļaut tur, kur nav sējuši, un sāk prasīt zemes renti pat par zemes dabiskajiem augļiem…» Strādnieks «…spiests atdot zcmesīpašnickam noteiktu daļu no tā, ko savāc vai ražo viņa darbs. Sī daļa jeb, kas ir tas pats, šīs daļas cena ir zemes rente.. .».,2

Sakarā ar šo vietu Markss piezīmē iepriekš minētajā manu­skriptā «Par politiskās ekonomijas etc.», 253. lpp.: «Tātad virs­vērtību .jЈb.,vir5.darbii..— padarītā un precē materializētā darba

l 3 I

pārpalikumu virs samaksātā darba, tātad virs darba, kas saņēmis savu ekvivalentu darba algā, — Ā. Smits saprot kā vispārīgu kategoriju, pie kam tiešā peļņa un zemes rente ir tikai tās at- zares.»13

Tālāk, I grām., VIII nod., A. Smits saka:

«Tiklīdz zeme kļūst par privātīpašumu, zemesīpašnieks prasa daļu gandrīz no katra produkta, ko strādnieks var izaudzēt uz šīs zemes vai ievākt no tās. Viņa zemes rente ir pirmais atvilkums no zemes apstrādāšanā izlietotā darba produkta. Tomēr tikai retos gadījumos personai, kas apstrādā zemi, ir līdzekļi, iai pārtiktu līdz ražas novākšanai. Viņas iztiku parasti viņai avansē no viņas saimnieka — fermera kapitāla (stock), kas viņu nolīgst un kam nebūtu nekādas intereses viņu nolīgt, ja tas nedabūtu daļu no viņas darba produkta jeb ja viņa kapitāls netiktu viņam kompensēts ar zināmu peļņu. Sī peļņa ir otrs atvilkums no zemes apstrādāšanai patērētā darba produkta. Tādu pašu atvilkumu peļņas samaksai izdara gandrīz no jebkura cita darba produkta. Visās rūpniecības nozarēs strādnieku lielākajai daļai ir vajadzīgs uzņēmējs, kas avansētu viņiem materialus viņu darbam, tāpat arī darba algu un eksistences līdzekļus līdz darba nobeigšanai. Sis uzņēmējs saņem dalu viņu darba produkta jeb daļu vērtības, ko viņu darbs pievienojis izejmateriālam; ši daļa tad arī ir uzņēmēja peļņa.»14

Markss šeit piemetina (manuskripts, 256. lpp.): «Tātad Ā. Smits šeit tieši apzīmē zemes renti un kapitāla peļņu kā vienkāršus at­vilkumus no strādnieka produkta vai no viņa produkta vērtības, kas ir vienlīdzīga darbam, kuru viņš pievieno izejvielām. Bet šis atvilkums, kā to agrāk pats A. Smits pierādījis, var būt tikai tā darba daļa, ko strādnieks pievieno izejvielām virs tā darba dau­dzuma, kurš samaksā tikai viņa darba algu jeb tikai sagādā viņa darba algas ekvivalentu; tātad šis atvilkums sastāv no virsdarba, no nesamaksātās strādnieka darba daļas.»15

«No kurienes kapitālistam rodas virsvērtība» un bez tam vēl arī zemesīpašniekam, to tātad zinājis jau A. Smits. Markss to at­klāti atzīst jau 1861. g., turpretim to acīmredzot pavisam aiz­mirsis Rodbertuss un viņa cienītāju bars, kuri valsts sociālisma siltajā vasaras lietutiņā aug kā sēnes.

«Taču,» Markss turpina, «virsvērtību kā tādu Smits nenodalīja kā īpašu kategoriju no tām sevišķajām formām, kuras tā iegūst peļņā un zemes rentē. No tā rodas viņam un vēl vairāk Rikārdo daudz kļūdu un trūkumu pētījumā.»16 Sī piezīme, burtiski, attiecas uz Rodbertusu. Viņa «rente» ir vienkārši zemes rentes un peļņas summa; par zemes renti viņš sev izveidojis pavisam aplamu teo­riju; peļņu viņš pieņem bez jebkādas revīzijas, tā, kā atradis savu priekšteču darbos. Turpretim Marksa virsvērtība ir vispārīgā forma tai vērtības summai, ko bez jebkāda ekvivalenta piesavinās ražo­šanas līdzekļu īpašnieki un kas pēc pavisam īpašiem likumiem, kurus pirmais atklājis Markss, sadalās īpašās, pārveidotās peļņas un zemes rentes formās. Sie likumi tiks iztirzāti III grāmatā, kur pirmoreiz būs parādīts, cik daudz starplocekļu vajadzīgs, lai no virsvērtības vispārīgās izpratnes nonāktu līdz izpratnei par tās pārveidošanos peļņā un zemes rentē, tātad līdz likumu izpratnei, pēc kuriem virsvērtība tiek sadalīta pašā kapitālistu šķirā.

Rikārdo iet jau krietni tālāk par Ā. Smitu. Viņš savu virsvēr­tības izpratni pamato uz to jauno vērtības teoriju, kas iedīglī ir jau A. Smitam, bet ko tas gandrīz vienmēr aizmirst, kad runa ir par tās lietošanu, un kas kļuvusi par visas vēlākās ekonomiskās zinātnes izejas punktu. No tā, ka preces vērtību nosaka precēs realizētā darba daudzums, viņš secina, ka starp strādniekiem un kapitālistiem tiekot sadalīts tas vērtības daudzums, ko darbs pie­vienojis izejmateriālam, secina šīs vērtības sadalīšanos darba algā un pelņā (t. i., šai gadījumā virsvērtībā). Viņš parāda, ka preču vērtība paliek tā pati, lai arī kā mainītos attiecības starp šīm divām daļām, — likums, kam viņš pieļauj tikai atsevišķus izņē­mumus. Viņš pat konstatē, kaut arī pārāk vispārīgā izpratnē, da­žus pamata likumus, kas attiecas uz savstarpējām attiecībām starp darba algu un virsvērtību (ņemtu peļņas veidā) (Markss. -«Kapitāls», I grāmata, XV nod., A17), un parāda, ka zemes rente ir pārpalikums virs peļņas, kurš atdalās zināmos apstākļos. Ne­vienā no šiem punktiem Rodbertuss nav gājis tālāk par Rikārdo. Rikārdo teorijas iekšējās pretrunas, kuru dēļ sabruka viņa skola, palikušas Rodbertusam vai nu pilnīgi nezināmas, vai arī nove­dušas viņu tikai pie utopiskām prasībām («Zur ErkenntniB etc.», S. 130), nevis pie ekonomiskiem atrisinājumiem.

Rikārdo mācībai par vērtību un virsvērtību nebija jāgaida Rod­bertusa «Zur ErkenntniB etc.», lai rastu sociālistisku lietojumu. «Kapitāla» pirmā sējuma (2. vācu izd.) 609. lpp.18 minēts citāts «The possessors of surplus produce or capital» [3] no sacerējuma — «The Source and Remedy of the National Difficulties. A Letter to Lord John Russel. London, 1821». Sis sacerējums, uz kura nozīmi vajadzētu vērst uzmanību jau vienam vienīgam izteicienam — «surplus produce or capital» —, ir 40 lappušu liels pamflets, ko Markss izvilcis no aizmirstības; tajā teikts:

«Lai arī cik pienāktos kapitālistam» no kapitālista viedokļa), «viņš vienmēr лаг piesavināties tikai strādnieka virsdarbu (surplus labour), jo strādniekam jādzīvo» (23. lpp.).

Bet, kā dzīvo strādnieks un tātad cik liels var būt kapitālista piesavinātais virsdarbs, — tas ir ļoti relatīvi.

«Ja kapitāla vērtība samazinās ne tādā proporcijā, kādā palielinās tā masa, lad kapitālists izspiedīs no strādnieka katras darba stundas produktu virs tā minimuma, ar kuru strādnieks var dzīvot… galu galā kapitālists var teikt strādniekam: tev nav jāēd maize, jo var dzīvot no bietēm un kartupeļiem; un mēs jau esam tiktāl nonākuši» (24. lpp.). «Ja strādnieku var novest tādā stāvoklī, ka viņš pārtiks no kartupeļiem, nevis no maizes, tad ir neapstādami pareizi, ka pie tam no viņa darba var izsist vairāk, t. i., pārtiekot no maizes, viņš bija spiests sevis un savas ģimenes uzturēšanai patērēt pirmdienas un otrdienas darbu, bet, pārtiekot no kartupeļiem, viņš dabūs sev tikai pusi pirm­dienas, bet otra puse pirmdienas un visa otrdiena atbrīvosies vai nu par !abu valstij, vai kapitālistam» (26. lpp.). «Nav apstrīdams (it is admitted), ka kapi­tālistiem maksājamie procenti, vienalga, rentes, aizdevu procenta vai uzņēmēju pe|ņas veidā, tiek samaksāti no citu darba» (23. lpp.).

Tātad šeit ir itin visa Rodbertusa «rente», tikai «rentes» vietā teikts «procenti».

Alarkss šeit piezīmē (manuskripts «Par politiskās ekonomijas kritiku», 852. lpp.): «Sis maz pazīstamais pamflets, kas parādījies tai laikā, kad sev vērību sāka pievērst «neticamais skribents» Makulohs19, ir krietns solis uz priekšu salīdzinājumā ar Rikārdo. Virsvērtību jeb «peļņu», kā to sauc Rikārdo (bieži arī virspro- dukts — surplus producē), jeb interest [4] , kā to dēvē pamfleta autors, pēdējais tieši apzīmē par surplus labour — virsdarbu, darbu, ko strādnieks dara par velti, dara virs tā darba daudzuma, ar kādu tiek kompensēta viņa darbaspēka vērtība, t. i., tiek ražots viņa darba algas ekvivalents. Cik svarīgi bija vērtību reducēt uz darbu, gluži tikpat svarīgi bija virsvērtību (surplus value), kas pārstāvēta virsproduktā (surplus producē), reducēt uz virsdarbu (surplus labour). Patiesībā to bija pateicis jau A. Smits uti tas ir viens no galvenajiem momentiem tajā, ko devis Rikārdo. Bet viņiem tas nekur nav izteikts absolūtā formā un nav stingri kon­statēts.»20 Tad tālāk, manuskripta 859. lpp., teikts: «Starp citu, autors paliek savu priekšteču darbos atrodamo ekonomisko kate­goriju gūstā. Tāpat kā virsvērtības un peļņas sajaukšana Rikārdo noved pie nepatīkamām pretrunām, gluži tas pats noticis arī ar viņu, tāpēc ka virsvērtību viņš nosaucis par kapitāla procentiem. Viņš gan stāv augstāk par Rikārdo tai ziņā, ka viņš, pirmkārt, reducē katru virsvērtību uz virsdarbu un, otrkārt, lai gan viņš virsvērtību dēvē par kapitāla procentiem, tomēr reizē ar to uz­sver, ka ar interest of capitai [5] viņš saprot virsdarba vispārīgo formu atšķirībā no tā speciālajām formām — rentes, aizdevu pro­centa un uzņēmēja peļņas. Tomēr vienas šīs speciālas formas no­saukumu — interest — viņš taču pieņem par vispārīgās formas nosaukumu. Un ar to pietiek, lai no jauna sapītos ekonomiskā penterējumā» (manuskriptā teikts «slang»)21.

Sis pēdējais punkts pilnīgi attiecinams uz mūsu Rodbertusu.. Arī viņš paliek savu priekšteču darbos atrodamo ekonomisko kate­goriju gūstā. Arī viņš nokristījis virsvērtību vienas tās pārveidotās apakšformas — rentes vārdā, kuru viņš turklāt padarījis pavisam nenoteiktu. So divu kļūmju rezultāts ir tas, ka viņš atkal iekrīt ekonomiskā penterējumā, kritiski nelauž ceļu tālāk par Rikārdo, bet gan paļaujas kārdinājumam padarīt savu līdz galam neiz­strādāto teoriju, kas vēl nav izšķīlusies no čaumalas, par pamatu utopijai, ar kuru, kā vienmēr, viņš nācis pārak vēlu. 1821. g. klajā nākušais pamflets jau pilnīgi anticipēja Rodbertusa «renti», kas attiecas uz 1842. g.

Mūsu pamflets ir tikai galējais priekšpostenis plašajā litera­tūrā, kura divdesmitajos gados izmantoja Rikārdo vērtības un virsvērtības teoriju proletariāta interesēs pret kapitālistisko ražo­šanu un sita buržuāziju ar viņas pašas ieroci. Viss Ouena komu­nisms, ciktāl tas sāk ekonomisku polemiku, .balstās uz Rikārdo. Bet līdzās viņam bija vēl vesela rinda rakstnieku, no kuriem Markss jau 1847. g. polemikā pret Prudonu («Filozofijas naba­dzība», 49. lpp.22) min tikai dažus: Edmondsu, Tompsonu, Ilodž- skinu utt., utt., «un vēl četras lappuses, utt.». No šī milzīgā sace­rējumu daudzuma es ņemu uz labu laimi tikai vienu: «An Inquiry into the Principles of the Distribution of Wealth, most conducive to Human Happiness, by William Thompson; a new edition. Lon­don, 1850». Sis sacerējums, sarakstīts 1822. g., pirmoreiz nāca klajā 1824. g. Bagātība, ko piesavinās neražojošās šķiras, tajā arī viscaur tiek raksturota kā atvilkums no strādnieka produkta — un turklāt diezgan spēcīgos izteicienos.

«Tas, ko mēs dēvējam par sabiedrību, vienmēr ir centies ar krāpšanu un pārliecināšanu, ar iebaidīšanu vai spaidiem piespiest ražīgo strādnieku darīt darbu par iespējami mazāku viņa paša darba produkta daļu» (28. lpp ). «Kāpēc gan strādniekam nav jādabū absolūti viss sava darba produkts?» (32. lpp.) «So kompensāciju, ko kapitālisti piedzen no ražīgā strādnieka ar zemes rentes vai pe|ņas nosaukumu, viņi prasa par zemes vai citu priekšmetu lietošanu… Ta kā visas fiziskās vielas, pie kurām vai ar kuram nemantīgais ražīgais strād­nieks, kam pieder tikai viņa spējas ražot, vienīgi jau var likt lietā šīs savas ražošanas spējas, — tā kā šīs vielas atrodas citu personu īpašumā, kuru inte­reses ir pretējas strādnieka interesēm un kuru piekrišana ir viņa darbības priekšnoteikums, — vai tad nav atkarīgs un vai nav jābūt atkarīgam no šo kapitālistu žēlastības, kādu daļu viņa paša darba augļu tie vēlēsies dot viņam kā atlīdzību par šo darbu?» (125. lpp.) «…attiecībā pret ieturētā produkta lielumu, lai saucas… šīs piesavinātās produkta daļas par nodokļiem, peļņu vai zādzību» (126. lpp.) utt.

Atzīstos, es uzrakstīju šīs rindas ne bez zināma kauna. Es vēl varu pieļaut, ka divdesmito un trīsdesmito gadu antikapitālistiskā angļu literatūra itin nemaz nav pazīstama Vācijā, lai gan Markss jau darbā «Filozofijas nabadzība» tieši norādīja uz to un šo to no tās — 1821. g. pamfletu, Revenstonu, Hodžskinu u. c. — vai­rākkārt citēja «Kapitāla» pirmajā sējumā. Bet tas apstāklis, ka ne vien literātus vulgaris [6] , kas «tiešām neko nav iemācījies» un izmisumā ķeras pie Rodbertusa svārku stērbelēm, bet arī profesors pēc amata,** kurš plātās ar to, ka «viņš esot ļoti mācīts», tiktāl aizmirsis savu klasisko politisko ekonomiju, ka nopietni pārmet Marksam, it kā viņš nozadzis Rodbertusam tādas lietas, ko var atrast jau A. Smita un Rikārdo darbos, — šis apstāklis pierāda, cik šobrīd zemu grimusi oficiālā politiskā ekonomija.

Bet ko gan tādā gadījumā jaunu ir pateicis Markss par virs­vērtību? Kā tas gadījies, ka Marksa virsvērtības teorija radījusi tādu iespaidu kā zibens no skaidrām debesīm un turklāt visās civilizētajās zemēs, kamēr visu viņa sociālistisko priekšteču teo­rijas, ieskaitot arī Rodbertusa teoriju, palikušas bez jebkādas iedarbības?

To mums var parādīt kāds piemērs no ķīmijas vēstures.

Kā zināms, vēl XVIII gadsimta beigās valdīja flogistoniskā teorija, kas izskaidroja katras degšanas būtību ar to, ka no degošā ķermeņa atdaloties kāds cits — hipotētisks ķermenis, absolūtā degviela, ko apzīmēja ar vārdu flogistons. Šīs teorijas pietika, lai izskaidrotu toreiz pazīstamo ķīmisko parādību lielāko vai­rumu, kaut arī dažos gadījumos šis izskaidrojums bija ne visai apmierinošs. Bet 1774. gadā Prīstlijs aprakstīja gaisa paveidu, «kas bija tik tīrs jeb tik brīvs no flogistona, ka salīdzinājumā ar to parastais gaiss jau likās sabojāts». Viņš to nosauca par deflo- gistonētu gaisu. Drīz pēc tam tādu pašu gaisa paveidu aprakstīja Sēle Zviedrijā un pierādīja, ka tas ir atmosfērā. Sēle arī atrada, ka tas pazūd, ja tajā vai parastajā gaisā sadedzina kādu ķermeni, tāpēc nosauca to par ugunsgaisu [Feuerluft].

«No šiem datiem viņš secināja, ka savienojums, kas rodas, flogistonam savienojoties ar kādu gaisa sastāvdaļu» tātad degšanas laikā, «nav nekas cits kā uguns vai siltums, kas aizplūst caur stiklu.»2'

Prīstlijs un Sēle bija aprakstījuši skābekli, bet viņi nezināja, kas bija nācis tiem rokā. Viņi «palika savu priekšteču darbos at­rodamo» flogistonisko «kategoriju gūstā». Elements, kam bija lemts apgāzt visus flogistoniskos uzskatus un revolucionizēt ķī­miju, viņu rokās bija gluži neauglīgs. Bet drīz pēc tam Prīstlijs, būdams Parīzē, par savu atklājumu ziņoja Lavuazjē, un Lavuazjē, ņemot vērā šo jauno faktu, vēlreiz revidēja visu flogistonisko ķī­miju un pirmoreiz atklāja, ka jaunais gaisa paveids ir jauns ķīmisks elements, ka degšanas procesā no degošā ķermeņa nevis atdalās noslēpumainais flogistons, bet gan ar ķermeni savienojas šis jaunais elements, un tā viņš pirmoreiz nostādīja uz kājām visu ķīmiju, kas savā flogistoniskajā veidā bija stāvējusi uz galvas. Un, ja arī Lavuazjē neaprakstīja skābekli vienā laikā ar citiem un neatkarīgi no tiem, kā viņš to vēlāk apgalvoja, tad tomēr pēc būtības skābekli atklāja viņš, nevis tie divi, kas to tikai aprak­stīja, pat nenojauzdami, ko viņi īsti bija aprakstījuši.

Virsvērtības teorijā Markss attiecībā pret saviem priekštečiem ir tas pats, kas Lavuazjē attiecībā pret Prīstliju un Sēli. Ka pa­stāv tā produkta vērtības daļa, ko mēs tagad saucam par virs­vērtību, tas bija konstatēts jau sen pirms Marksa; gluži tāpat vairāk vai mazāk skaidri bija izteikts, no kā tā sastāv, proti, no

'') Koscoe und Schorlemmer. «Ausfьhrliches Lehrbuch der Chemie». Braunschweig. 1877, I, S. 13, 18.

tā produkta, ko radījis darbs, par kuru tā piesavinātājs nav sa­maksājis nekādu ekvivalentu. Bet tālāk par to negāja. Vieni — klasiskie buržuāziskie ekonomisti — ja daudz, tad pētīja kvanti­tatīvo attiecību, kādā darba produkts tiek sadalīts starp strādnieku un ražošanas līdzekļu īpašnieku. Citi — sociālisti — atzina šo sadalījumu par netaisnu un meklēja utopiskus līdzekļus, kā šo netaisnību novērst. Kā vieni, tā otri palika savu priekšteču darbos atrodamo ekonomisko kategoriju gūstā.

Bet tad uzstājās Markss. Un turklāt tiešā pretstatā visiem sa­viem priekštečiem. Kur tie bija saskatījuši atrisinājumu, tur viņš redzēja tikai problēmu. Viņš redzēja, ka te ir nevis deflogistonē- tais gaiss, nevis ugunsgaiss, bet gan skābeklis, ka te ir runa ne­vis par vienkāršu ekonomiska fakta konstatēšanu, nevis par šī fakta pretrunu ar mūžīgo taisnību un patieso morāli, bet gan par tādu faktu, kam lemts izdarīt apvērsumu visā politiskajā ekono­mijā un kas tam, kurš to prastu lietot, deva rokā atslēgu visas kapitālistiskās ražošanas izpratnei. Pamatojoties uz šo faktu, viņš izpētīja visas līdzšinējās kategorijas, tāpat kā Lavuazjē, pamato­joties uz jau atrasto skābekli, bija izpētījis flogistoniskās ķīmijas iepriekšējās kategorijas. Lai zinātu, kas ir virsvērtība, viņam va­jadzēja zināt, kas ir vērtība. Pirmām kārtām bija nepieciešams izkritizēt pašu Rikārdo vērtības teoriju. Tātad Markss izpētīja darbu no tās darba īpašības viedokļa, ka darbs rada vērtību, un pirmoreiz konstatēja, kāds darbs, kāpēc un kā rada vērtību, kon­statēja, ka vērtība vispār nav nekas cits kā šāda veida kristali- zēts darbs, — punkts, ko Rodbertuss līdz mūža beigām netika sa­pratis. Tad Markss izpētīja preces un naudas attiecību un parā­dīja, kā un kāpēc — precei piemītošās vērtības īpašības rezultātā — precei un preču maiņai jārada naudas un preces pretstats. Uz šo dibinātā viņa naudas teorija ir pirmā pilnīgā naudas teorija, kas tagad klusējot ir vispār atzīta. Viņš izpētīja naudas pārvēr­šanos par kapitālu un pierādīja, ka tā ir dibināta uz darbaspēka pirkšanu un pārdošanu. Noliekot darba vietā darbaspēku, spēju radīt vērtību, viņš ar vienu rāvienu atrisināja vienu no grūtībām, kas bija par cēloni Rikārdo skolas bankrotam, — neiespējamību kapitāla un darba savstarpējo apmaiņu saskaņot ar Rikārdo likumu, pēc kura vērtības noteicējs ir darbs. Tikai konstatējot ka­pitāla sadalīšanos pastāvīgajā un mainīgajā kapitālā, Markss va­rēja detalizēti attēlot virsvērtības rašanās procesa patieso gaitu un tādējādi to izskaidrot, ko nebija veicis neviens no viņa priekš­tečiem; viņš tagad konstatēja atšķirību pašā kapitālā, atšķirību, ar kuru nedz Rodbertuss, nedz buržuāziskie ekonomisti it neko nespeja iesākt, bet kura dod atslēgu vissarežģītāko ekonomisko problēmu atrisināšanai, un vispārliecinošākais pierādījums tam atkal ir II grāmata un vēl vairāk — kā parādīsim vēlāk — III grāmata. Tālāk — viņš izpētīja pašu virsvērtību, atklāja abas tai piemītošās formas — absolūto un relatīvo virsvērtību — un pa­rādīja, cik dažāda, bet abos gadījumos izšķiroša loma tai ir bijusi kapitālistiskās ražošanas attīstības vēsturē. Pamatojoties uz virs­vērtības teoriju, viņš attīstīja pirmo racionālo darba algas teoriju, kāda mums tikai tagad ir, un pirmoreiz deva kapitālistiskās uz­krāšanas vēstures pamatiezīmes un tās vēsturisko tendenču iztir­zājumu.

Bet Rodbertuss? Izlasījis visu to, viņš kā katrs tendenciozs ekonomists saskatīja šeit «uzbrukumu sabiedrībai»23, saskatīja, ka viņš jau pats pateicis daudz īsāk un skaidrāk, no kurienes ro­das virsvērtība, un, beidzot, saskatīja, ka tas viss gan esot patiesi par «kapitāla mūsdienu formu», t. i., par to kapitalu, kas vēsturē pastāvot, bet nederot, lai saprastu «kapitāla jēdzienu», t. i., nede­rot Rodbertusa kunga utopiskajam priekšstatam par kapitalu. Gluži tāpat kā vecais Prīstlijs, kas līdz mūža vakaram zvērēja pie flogistona un negribēja ne dzirdēt par skābekli. Tikai Prīstlijs tie­šām pirmais ir aprakstījis skābekli, turpretim Rodbertuss ar savu virsvērtību vai, precīzāk sakot, ar savu «renti» no jauna atklājis tikai novazātu patiesību, bet Markss pretēji tam, kā darīja La­vuazjē, stāvēja pārāk augstu, lai apgalvotu, ka viņš pirmais at- klajis virsvērtības pastāvēšanas faktu.

Viss pārējais, ko Rodbertuss devis politiskajā ekonomijā, ir tādā pašā līmenī. Viņa virsvērtības teorijas pārstrādājumu par utopiju Markss bija jau bez nodoma līdzi kritizējis darbā «Filozo­fijas nabadzība»; visu, ko vēl varēja par to sacīt, esmu pateicis šī darba vācu tulkojuma priekšvārdā.24 Viņa dotais tirdzniecības krīžu izskaidrojums ar to, ka strādnieku šķira nepietiekami pa­tērē, atrodams jau Sismondī darbā «Nouveaux Principes d'Йco­nomie Politique», liv. IV, ch. IV.3) Tikai Sismondī turklāt pastāvīgi turēja prātā pasaules tirgu, turpretim Rodbertusa apvārsnis ne­sniedzas tālāk par prūšu robežām. Viņa spekulatīvie spriedelējumi par to, vai darba alga tiek ņemta no kapitāla vai no ienākuma, pieder sholastikas sfērai un ar šīs «Kapitāla» otrās grāmatas trešās daļas saturu tiek pilnīgi apgāzti. Viņa rentes teorija ir pa­likusi vienīgi tikai viņa īpašums, un tā var netraucēta snaust tālāk, kamēr nāks klajā Marksa manuskripts25, kurā tā kritizēta. Beidzot, viņa projekti par vecprūšu zemesīpašuma atbrīvošanu no kapitāla jūga ir atkal jau galīgi utopiski; tie izvairās tieši no vienīgā praktiskā jautājuma, par ko šeit ir runa, — no jautājuma par to, kādā veidā veco prūšu junkurs, kam ir, teiksim, 20 000 marku gada ienākuma un kas izdod, teiksim, 30 000 marku gadā, tomēr var netaisīt nekādus parādus.

Rikārdo skola ap 1830. g. sabruka sakarā ar jautājumu par virsvērtību. Tas, ko tā nevarēja atrisināt, palika jo vairāk neatri-

s) «Tātad, bagātībām koncentrējoties neliela īpašnieku skaita rokās, iekšējais tirgus aizvien vairāk un vairāk sašaurinās un rūpniecībai aizvien vairāk un vairāk Jāmekle pardošanas iespējas ārējos tirgos, kur tai draud lieli satricinājumi» (proti. 1817. g. krīze, kas aprakstīta tūliņ pēc tā). «Nouv. Princ.». ēd. 1819, I, p. 336.

«KAP1TALA» II SĒJUMA PIRMĀ KRIEVU IZDEVUMA TITULLAPA

sinams 1ās pectecei — vulgarajai politiskajai ekonomijai. Divi punkti, pret kuriem tā sašķīda, ir šādi.

Pirmkārt. Darbs ir vērtības mērs. Bet dzīvajam darbam ap­maiņā pret kapitālu ir mazāka vērtība nekā materializētajam darbam, pret ko to apmaina. Darba alga, noteikta dzīvā darba daudzuma vērtība, vienmēr ir mazāka nekā .tā produkta vērtība,, kurš ražots ar šo pašu dzīvā darba daudzumu jeb kurā šis darbs izpaužas. Tādā izpratnē jautājums tiešām nav atrisināms. Markss to ir pareizi nostādījis, un tādējādi uz to ir atbildēts. Darbam nav vērtības. Kā darbībai, kas rada vērtību, tam tāpat nevar būt īpašas vērtības, kā smagumam nevar būt īpaša svara, siltumam — īpašas temperatūras, elektrībai — īpaša strāvas spēka. Kā preci pērk un pārdod nevis darbu, bet gan darba spēku. Tiklīdz tas kļūst par preci, tā vērtību mērī ar darbu, kas tajā iemiesots kā sabiedriskā produktā; šī vērtība ir vienlīdzīga dar­bam, kas sabiedriski nepieciešams darbaspēka ražošanai un atra­žošanai. Tātad darbaspēka pirkšana un pardošana, pamatojoties uz tādas tā vērtības, nepavisam nav pretrunā ar ekonomisko vēr­tības likumu.

Otrkārt. Pēc Rikārdo vērtības likuma, divi kapitāli, kas izlieto vienādu daudzumu vienādi samaksājama dzīvā darba, ja pieņem, ka visi pārējie apstākļi ir vienādi, vienādā laikā ražo vienādas vērtības produktus un tāpat arī vienādu apmēru virsvērtību jeb peļņu. Turpretim, ja tie izlieto nevienādu daudzumu dzīvā darba, tad tie nevar ražot vienādu apmēru virsvērtību jeb, kā saka rikār- dieši, peļņu. īstenībā tomēr ir otrādi. Faktiski vienādi kapitāli vienādā laikā ražo caurmērā vienādu peļņu neatkarīgi no tā, vai tic izlieto daudz vai maz dzīvā darba. Tātad te ir neapšaubāma pretruna ar vērtības likumu; šo pretrunu pamanīja jau Rikārdo, bet atrisināt to viņa skola ari nespēja. Rodbertuss arī nevarēja nepamanīt šo pretrunu; tikai viņš to nevis atrisināja, bet gan padarīja par vienu no savas utopijas izejas punktiem («Zur ErkenntnitJ», S. 131). So pretrunu Markss atrisināja jau manu­skripta «Par politiskās ekonomijas kritiku»26; pēc «Kapitāla» plāna atrisinājums tiks dots III grāmatā27. Līdz tās publicēšanai paies vēl mēneši. Tātad ekonomistiem, kas vēlas Rodbertusā atklāt Marksa teorijas slepeno avotu un viņa nesalīdzināmo priekšteci, šeit ir izdevība parādīt, ko spēj dot Rodbertusa politiskā ekono­mija. Ja viņi parādīs, kā var rasties vienāda vidējā peļņas norma un kā tai jārodas, ne vien nepārkāpjot vērtības likumu, bet gan tieši pamatojoties uz to, tad mēs runāsim ar viņiem tālāk. Taču vai viņi nebūs tik laipni un nepasteigsies? Šīs II grāmatas spožie pētījumi un to gluži jaunie rezultāti gandrīz vai līdz šim vēl ne­skartās sfērās ir tikai ievada tēzes III grāmatas saturam, kurā doti tā iztirzājuma noslēguma secinājumi, kādu Markss devis sabiedriskās atražošanas procesam uz kapitālistiskā pamata. Kad nāks klajā šī III grāmata, tad maz vairs runās par kaut kādu ekonomistu Rodbertusu.

«Kapitāla» otro un trešo grāmatu, kā man nereti tika teicis Markss, viņš vēlējies veltīt savai sievai.

Fridrihs Engelss

Londona Marksa dzimšanas dienā, 1885. g. 5. maijā

PRIEKŠVĀRDS OTRAJAM IZDEVUMAM28

Šis otrais izdevums galvenajos vilcienos ir burtisks pirmā pār- drukājums. Izlabotas iespiedkļūdas, likvidētas dažas stila vainas, svītrotas dažas īsas rindkopas, kurās bija tikai atkārtojums.

Trešā grāmata, kas sagādāja gluži negaidītas grūtības, tagad arī manuskriptā gandrīz jau gatava. Ja veselība man atļaus, tās iespiešana varēs sākties jau šoruden.

F. Engelss

Londonā 1893. g. 15. jūlijā

Lai butu ertaks parskats, šeit dots īss saraksts par vietām, kas ņemtas no atsevišķiem manuskriptiem II—VIII.

PIRMĀ DAĻA

33. lpp. no II manuskripta. — 34.—43. Ipp. no VII manu­skripta. — 43.—46. lpp. no VI manuskripta. — 46.—113. lpp. — no V manuskripta. — 113.—116. lpp. — rakstiņš, atrasts starp izrakstiem no grāmatām. — No 117. lpp. līdz daļas beigām no IV manuskripta, taču 124.—125. lpp. iestarpināta vieta no VIII manuskripta. — Piezīmes 128. un 133. lpp. no II manuskripta.

OTRĀ DAĻA

Sākums, 110 143. līdz 152. lpp., ir IV manuskripta beigas. — No šis vietas līdz daļas beigām, 152.—311. lpp., viss no II manu­skripta.

TREŠĀ DAĻA

nod. (312,—318. lpp.) no II manuskripta.

nod.: I un II (319,—345. lpp.) no VIII manuskripta. — III (345.—346. lpp.) no II manuskripta.

nod.: I (347.—349. lpp.) no II manuskripta, tikai noslē­gumā rindkopa no VIII manuskripta.

II (349.—352. lpp.) galvenokārt no II manuskripta. III, IV, V (352,—375. lpp.) no VIII manuskripta. VI, VII, VIII, IX (375,—388. lpp.) no II manuskripta. X, XI, XII (388.—426. lpp.) no VIII manuskripta. XIII (426.—434. lpp.) no II manuskripta.

nod. (435.—465. lpp.) visa no VIII manuskripta.