Kapitāls. Politiskas ekonomijas kritika. Pirmais sējums. Kapitāla ražošanas process

KĀRLIS MARKSS

KAPITĀLS POLITISKAS EKONOMIJAS KRITIKA PIRMAIS SĒJUMS KAPITĀLA RAŽOŠANAS PROCESS

LKP CK PARTIJAS VĒSTURĒS INSTITŪTS — PSKP CK MARKSISMA-ĻEŅiNISMA INSTITŪTA FILIĀLE

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1971

© Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1973 piezīmes, rādītāji

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

NO PSKP CK MARKSISMA-ĻEŅINISMA INSTITŪTA

Sis «Kapitāla» pirmā sējuma izdevums ir tulkojums no ceturtā vācu izdevuma, kas nāca klajā 1890. gadā Engelsa redakcijā. Tāpat kā 1932. g. krievu izdevumam par pamatu ņemts I. Skvorcova-Ste- panova rediģētais tulkojums. [1]

Sagatavojot šo izdevumu, minētajā tulkojumā izdarīti diezgan daudzi precizējumi un labojumi, atklātas un novērstas arī daudzas tipogrāfiskas iespiedkļūdas un pārrakstīšanās, kas bija iezagušās ceturtajā vācu izdevumā. Par jaunu salīdzināti ar pirmavotiem visi citāti un atsauces, skaitliskie un citi faktiskie dati. «Kapitāla» pirmā sējuma jaunaja izdevumā, ko piedāvājam lasītajam, ievietotas re­dakcijas piezīmes un rādītāji: Marksa citētās un minētās literatūras rādītājs, krievu tulkojumā iznākušo Marksa citēto un minēto grā­matu rādītājs, personu un priekšmetu radītājs.

Atšķirībā no autora zemsvītras piezīmēm, kas apzīmētas ar cipa­riem un apaļo iekavu, grāmatas beigās ievietotas redakcijas piezī­mes, kas apzīmētas ar cipariem bez iekavas. Nedaudz redakcijas piezīmju ievietots zem svītras; tās apzīmētas ar zvaigznīti un at­zīmi «Red.». Engelsa rakstītās zemsvītras piezīmes ietvertas figūr­iekavās un atzīmētas ar viņa iniciāļiem.

Redakcijas tulkotie svešvalodās lietotie izteicieni parasti sniegti turpat līdzās kvadrātiekavās. Izņēmumi ir tikai tie izteicieni, kuriem redakcija uzskatījusi par vajadzīgu pievienot savas piezīmes. Sai gadījumā svešvalodās lietoto izteicienu tulkojums sniegts attiecī­gajā piezīmē.

Samērā nedaudzie grūti tulkojamie vācu vārdi līdzās tulkoju­mam rakstīti arī oriģinālvalodā (kvadrātiekavās).

MARKSA VĒSTULE ENGELSAM

1867. g. 16. augustā, pulksten 2 nakti

Dārgais Fred!

Tikko pabeidzu grāmatas pēdējās (49.) loksnes korektūru. Pielikums — par vērtības formām, — kas iespiests šikiem burtiem, aizņem l'/« loksnes.

Priekšvārdu ari nosūtīju vakar — izkoriģētu. Tātad šis sējums ir gatavs. Tikai Tev man japateicas par to. ka tas ir kļuvis iespējams! Bez Tavas pašuzupurēšanas manis labā es nekādā ziņā nebūtu varējis veikt visu milzīgo darbu trijiem sējumiem. Apskauju Tevi pilns pateicības!

Klāt pielieku divas loksnes tīrā novilkuma.

Piecpadsmit mārciņu sterliņu saņēmu, liels paldies.

Sveiks, mans dārgais, uzticamais draugs!

Tavs K. MARKSS

Loksnes tīrā novilkumā man būs vajadzīgas tikai pēc visas grāmatas klajā nākšanas.

VELTĪTS

manam neaizmirstamajam draugam,

drošsirdīgajam, uzticīgajam, cildenajam proletariāta pirmrindas cīnītājam

VILHELMAM VOLFAM

Dzimis Tamavā 1809. g. 21. jūnijā. Miris trimdā Mančestrā 1864. g. 9. maijā

PRIEKŠVĀRDS PIRMAJAM IZDEVUMAM1

Darbs, kura pirmo sējumu es nododu atklātībai, ir turpinājums apcerējumam, ko es publicēju 1859. gadā ar virsrakstu «Par poli­tiskās ekonomijas kritiku». Cēlonis ilgajam pārtraukumam starp sākumu un turpinājumu ir ilggadējā slimība, kas atkal un atkal pārtrauca manu darbu.

Minētā agrākā apcerējuma saturs rezumēts šā sējuma pirmajā nodaļā2. Esmu to darījis ne tikai pētījuma kopsakara un pilnīguma dēļ. Pats iztirzājums ir uzlabots. Daudzi punkti, kas tur bija tikko iezīmēti, te ir attīstīti tālāk, ciktāl to atļāva pētījuma priekšmets, un otrādi — atzinumi, kas tur bija sīki izstrādāti, te ir tikai īsumā iezīmēti. Pats par sevi saprotams, ka daļas par vērtības un naudas teorijas vēsturisko attīstību te pilnīgi izmestas. Tomēr lasītājs, kas pazīst darbu «Par politiskās ekonomijas kritiku», atradīs piezīmēs pie šā darba pirmās nodaļas jaunus avotus par šo teoriju vēsturi.

Katrs sākums ir grūts — šī patiesība attiecas uz ikvienu zinātni. Arī šai gadījumā visgrūtāk ir saprast pirmo nodaļu — sevišķi tai daļā, kas ietver preces analīzi. Kas attiecas konkrēti uz vērtības substances un vērtības lieluma analīzi, tad esmu to devis cik iespē­jams populārā veidā1). Vērtības forma, kuras pabeigtais veids ir naudas forma, ir ļoti bezsaturīga un vienkārša. Un tomēr cilvēka prāts veltīgi ir mēģinājis to izprast kopš vairāk nekā 2000 gadiem, turpretim, no otras puses, daudz saturīgāku un sarežģītāku formu analīze tam ir izdevusies vismaz aptuveni. Kāpēc tas tā? Tāpēc, ka attīstītu ķermeni vieglāk pētīt nekā ķermeņa šūniņu. Turklāt, ana­lizējot ekonomiskās formas, nav iespējams lietot nedz mikroskopu,

') Tas šķita Jo vairāk nepieciešams tāpēc, ka ievērojami pārpratumi ir pat tajā F. La- sāla pret Sulci-Deliču vērstā darba da|ā, kura tiek dota, kā saka autors, manu šajā priekš­metā izdarīto pētījumu «garīgā kvintesence»3. Sai sakarā jāatzīmē: ja F. Lasāls visus savu ekonomisko darbu vispārējos teorētiskos atzinumus, piemēram, par kapitāla vēsturisko rak­sturu, par sakaru starp ražošanas attiecībām un ražošanas veidu utt., utt., ir aizguvis no maniem darbiem gandrīz burtiski, līdz pat manis radītai terminoloģijai un turklāt neno­rādot avotu, tad tas ir izskaidrojams, jādomā, ar propagandas apsvērumiem. Es, protams, nerunāju par viņa teorijas atsevišķām detaļām un par tās praktiskiem pielietojumiem, ;>r kuriem man nav nekā kopēja.

nedz ķīmiskus reaktīvus. Kā viens, tā otrs jāaizstāj abstrakcijas spēkam. Bet darba produkta preču forma jeb preces vērtības forma ir buržuāziskās sabiedrības ekonomiskās šūniņas forma. Nezinātā­jam tās analīze liksies vienkārši prātošana par sīkumiem. Un tie tie­šam ir sīkumi, bet tāda veida sīkumi, ar kādiem nodarbojas, piemē­ram, mikroanatomija.

Tāpēc, atskaitot iedalījumu par vērtības formu, šo grāmatu sa­prast nebūs grūti. Es, protams, domāju lasītājus, kas grib iemācīties kaut ko jaunu un tātad grib domāt patstāvīgi.

Fiziķis vai nu novēro dabas procesus tur, kur tie izpaužas vis­skaidrākā formā un kur tos vismazāk aptumšo traucējošas ietekmes, vai arī, ja tas ir iespējams, izdara eksperimentus apstākļos, kas nodrošina procesa gaitu tīrā veida.-Mana pētījuma priekšmets šajā darbā ir kapitālistiskais ražošanas veids un tam atbilstošās ražo­šanas un maiņas attiecības. Šī ražošanas veida klasiskā zeme līdz šim ir Anglija. Lūk, kādēļ tā ir galvenā ilustrācija maniem teorē­tiskajiem secinājumiem. Bet, ja vācu lasītājs sāks varizejiski raus­tīt plecus par Anglijas rūpniecības un zemkopības strādnieku stā­vokli vai iedomāsies optimistiski mierināt sevi ar to, ka Vācijā stāvoklis ne tuvu neesot tik slikts, tad man viņam būs jāsaka: De te fabula narratur! [Par tevi šeit ir runa!]4.

'ļ VTe pati par sevi nav svarīga augstāka vai zemāka to sabiedrisko jantagonismu attīstības pakāpe, kuri izriet no kapitālistiskās ražo- jšanas dabiskajiem likumiem. Svarīgi ir paši šie likumi, pašas šīs .tendences, kuras darbojas un realizējas ar dzelzs nepieciešamību. .^Rūpnieciski vairāk attīstīta zeme rāda mazāk attīstītai zemei tikai ' tās nākotnes ainu.

Vēl vairāk. Kur pie mums pilnīgi nodibinājusies kapitālistiskā ražošana, piemēram, fabrikās šā vārda īstajā nozīmē, tur mūsu ap­stākļi ir daudz sliktāki par Anglijas apstākļiem, jo trūkst pretsvara fabriku likumu veidā. Visos citos novados mēs, tāpat ka citas Rie­tumeiropas kontinenta zemes, ciešam ne tikai no kapitālistiskās ra­žošanas attīstības, bet arī no šās attīstības trūkuma. Blakus taga­dējā laikmeta postam mūs nomāc vesela rinda mantotu nelaimju, kas rodas tāpēc, ka joprojām velk savu dzīvību vecu vecie, savu laiku nodzīvojušie ražošanas veidi un tiem atbilstošās novecojušas sabiedriskās un politiskās attiecības. Mēs ciešam ne tikai no dzīva­jiem, bet arī no mirušajiem. Le mort saisit le vif! [Mirušais tver dzīvo!]

Vācijas un pārējo Rietumeiropas kontinenta zemju sociālā sta­tistika salīdzinājumā ar Anglijas statistiku ir nožēlojamā stāvoklī. Tomēr tā paver aizsegu tieši tik daudz, lai aiz tā varētu nojaust Medūzas galvu. Stāvoklis mūsu pašu zemēs nobaidītu mūs, ja mūsu valdības un parlamenti periodiski ieceltu, kā tas notiek Anglijā, ko­misijas ekonomisko apstākļu pētīšanai, ja šīm komisijām dotu tādas pašas pilnvaras patiesības atklašanai kā Anglijā, ja izdotos atrast šim nolūkam tikpat kompetentus, objektīvus un apņēmīgus cilvēkus,

«KAPITALA» I SĒJUMA PIRMĀ VĀCU IZDEVUMA TITULLAPA

kādi ir Anglijas fabriku inspektori, Anglijas ārsti, kuri sastāda pār­skatus par «Public Health» («tautas veselību»), kādi ir Anglijas komisiju locekļi, kas pētī sieviešu un bērnu ekspluatācijas apstāk­ļus, dzīvokļu un uztura stāvokli utt. Lai vajātu nezvērus, Persejam bija vajadzīga brīnumcepure, kas padarīja to neredzamu. Mēs pār- velkam brīnumcepuri dziļi pār acīm un ausīm, lai varētu noliegt šo nezvēru pastāvēšanu.

Nav jālolo ilūzijas. Tāpat kā amerikāņu XVIII gadsimta karš par neatkarību izskanēja kā trauksmes zvans Eiropas buržuāzijai, tā attiecībā uz Eiropas strādnieku šķiru tā pati loma bija XIX gad­simta pilsoņu karam Amerikā. Anglijā apvērsuma process ir kļuvis jau rokām taustāms. Sasniedzot zināmu pakāpi, tam jāpārsviežas uz kontinentu. Seit tas izpaudīsies brutālākās vai humānākās for­mās atkarībā no pašas strādnieku šķiras attīstības līmeņa. Tādējādi neatkarīgi no kaut kādiem augstākiem motīviem tagad valdošo šķiru vistiešākās intereses liek novākt visus tos strādnieku šķiras attīstību traucējošos šķēršļus, kurus iespējams regulēt ar likumdo­šanas palīdzību. Tieši tāpēc, starp citu, es veltīju šajā sējumā tik ievērojamu vietu Anglijas fabriku likumdošanas vēsturei, saturam un rezultātiem.'Ikviena nācija var un tai vajag mācīties no citām nācijām. Tiesa, sabiedrība, pat ja tā nākusi uz pēdām savas attīs­tības dabiskajam likumam, — un mana darba galamērķis ir moder­nās sabiedrības ekonomiskā kustības likuma atklāšana, — nevar nedz pārlēkt pāri dabiskajām attīstības fāzēm, nedz atcelt tās ar dekrētiem. Bet sabiedrība var saīsināt un mazināt dzemdību sāpes.

Daži vārdi, lai novērstu iespējamos pārpratumus. Kapitālista un zemesīpašnieka tēlus es nebūt nerādu rožainā gaismā.» Bet te par personām runa ir tikai tiktāl, ciktāl tās ir ekonomisko kategoriju personifikācijas, noteiktu šķiru attiecību un interešu paudējas. Es skatos uz sabiedrības ekonomiskās formācijas attīstību kā uz da­biski vēsturisku procesu; tāpēc, no mana viedokļa mazāk nekā no jebkura cita viedokļa, atsevišķu personu var darīt atbildīgu par tiem apstākļiem, kuru produkts tā ir sociālā nozīmē, lai arī cik stipri tā paceltos pār tiem subjektīvi.

Politiskajā ekonomijā brīvā zinātniskā pētniecība sastop ne tikai tos ienaidniekus, kādus tā sastop citos novados. Savdabīgais rak­sturs, kāds piemīt politiskās ekonomijas aplūkojamam materiālam, izaicina cīņā pret brīvo zinātnisko pētniecību cilvēka dvēseles vis­niknākās, viszemiskākās un vispretīgākās kaislības — privāto in­terešu fūrijas. Tā, piemēram, augstā anglikāņu baznīca drīzāk pie­dos uzbrukumus 38 no tās 39 ticības locekļiem nekā uzbrukumus V39 no tās naudas ienākuma. Mūsu dienās pat ateisms ir culpa levis [neliels grēks] salīdzinājumā ar tradicionālo īpašuma attiecību kri­tiku. Tomēr arī šeit progress ir nenoliedzams. Var norādīt, pie­mēram, uz pēdējās nedēļās publicēto Zilo grāmatu5: «Correspon- dence with Her Majesty's Missions Abroad, regarding Industrial Questions and Trades Unions.» Anglijas kroņa pārstāvji ārzemēs

2 — 653 šeit paskaidro visnepārprotamākā veidā, ka Vācijā, Francijā — ar vienu vardu sakot, visās Eiropas kontinenta kultūras valstīs — ra­dikāla pārmaiņa pastāvošajās attiecībās starp kapitālu un darbu ir tikpat sajūtama un tikpat nenovēršama kā Anglijā. Vienlaikus ar to viņpus Atlantijas okeāna Veida kgs, Ziemeļamerikas Savienoto Val­stu viceprezidents, atklātā sapulcē paskaidroja: pēc verdzības lik­vidēšanas dienas kārtībā nāk radikāla pārmaiņa kapitāla attiecībās un zemesīpašuma attiecībās. Tādas ir laika zīmes; tās nav noslēp­jamas nedz ar purpura mantiju, nedz ar melnu talāru. Tas, protams, nenozīmē, ka rīt notiks brīnums. Bet tas nozīmē, ka jau pašas val­došās šķiras sāk neskaidri nojaust, ka tagadējā sabiedrība nav ciets kristāls, bet organisms, kas spēj pārvērsties un atrodas pastāvīgā pārvēršanās procesā.

Sa darba otrais sējums būs veltīts kapitāla apgrozības proce­sam (II grāmata) un kapitālistiskajam procesam visumā (III grā­mata), noslēdzošais trešais sējums (IV grāmata) — ekonomisko teoriju vēsturei.

Es būšu priecīgs par ikvienu zinātniskas kritikas spriedumu. Kas attiecas uz tā saucamās sabiedriskās domas aizspriedumiem, kuras priekšā es nekad neesmu piekāpies, tad mana devīze joprojām paliek lielā florentieša vārdi:

Segui il tuo corso, e lascia dir le genti!6

Kārlis Markss

Londonā 1867. g. 25. jūlijā

Man vispirms jānorāda pirmā izdevuma lasītājiem uz grozīju­miem, kas izdarīti otrajā izdevumā. Duras acīs pārskatāmāks grā­matas iedalījums. Papildus dotās piezīmes visur atzīmētas kā pie­zīmes pie otrā izdevuma. Attiecībā uz pašu tekstu svarīgākais ir sekojošais.

Pirmās nodaļas 1. iedalījumā zinātniski stingrāk atvasināta vēr­tība no vienādojumu analīzes, kuros izpaužas ikviena maiņas vēr­tība, kā arī skaidri izteikta pirmajā izdevumā tikai atzīmētā saka­rība starp vērtības substanci un vērtības lieluma noteikšanu ar sa­biedriski nepieciešamo darba laiku. Pirmās nodaļas 3. iedalījums («Vērtības forma») ir pilnīgi pārstrādāts: tas bija nepieciešams jau tāpēc vien, ka pirmajā izdevumā iztirzājums dots divreiz. Sai sa­karā jāpiezīmē, ka uz šo divkāršo iztirzājumu mani pamudināja mans draugs Dr. L. Kugelmanis no Hanoveras. Es viņu apmeklēju 1867. g. pavasarī, kad no Ilamburgas saņēmu pirmos mēģinājuma novilkumus, un viņš mani pārliecināja, ka lasītāju vairākumam ne­pieciešama papildu, didaktiskāka vērtības formas izskaidrošana. — Pirmās nodaļas pēdējais iedalījums «Preču fetišisms utt.» ir ievēro­jamā mērā grozīts. Trešās nodaļas 1. iedalījums («Vērtību mērs») ir rūpīgi pārbaudīts, jo šis iedalījums pirmajā izdevumā bija uz­rakstīts pavirši — lasītājiem bija norādīts uz grāmatā «Par poli­tiskās ekonomijas kritiku», Berlīnē, 1859, jau doto iztirzājumu. Ievē­rojami pārstrādāta septītā nodaļa, it īpaši 2. iedalījums.

Nebūtu vajadzības norādīt uz visiem atsevišķiem teksta grozī­jumiem, dažkārt tīri stilistiskiem. Tie ir izkaisīti pa visu grāmatu. Tomēr, pārbaudot Parīzē iznākošā franču tulkojuma tekstu, es ta­gad atrodu, ka dažas daļas vācu oriģinālā vietumis prasa pamatīgu pārstrādāšanu, vietumis tikai labojumus stilistiskā ziņā vai nejaušu pārskatīšanās kļūdu rūpīgu novēršanu. Bet man šim nolūkam ne­bija laika, jo tikai 1871. g. rudenī, kad es biju aizņemts ar citiem neatliekamiem darbiem, es saņēmu ziņu, ka grāmata ir izpārdota un ka otrā izdevuma iespiešanai jāsākas jau 1872. g. janvārī.

Izpratne, kādu «Kapitāls» drīz sastapa plašās vācu strādnieku šķiras aprindās, ir labākā balva par manu darbu. Vīnes fabrikants Meijera kgs, cilvēks, kuram ekonomiskajos jautājumos ir buržuā­zisks viedoklis, kādā brošūrā7, kas iznākusi franču-prūšu kara laikā, izteicis pilnīgi pareizu domu, ka izcilas teorētiskās domāšanas spē­jas, ko uzskatīja par vāciešu iedzimtu mantojumu, pavisam izzudu­šas tā saukto izglītoto šķiru aprindās, bet toties no jauna atdzimst vācu strādnieku šķirā8.

Vācijā politiskā ekonomija līdz šim laikam ir palikusi ārzemju zinātne. Gustavs Gilihs savā grāmatā «Geschichtliche Darstellung des Handels, der Gewerbe etc.», proti, šā darba divos pirmajos sēju­mos, kas iznāca 1830. gadā, jau ir noskaidrojis lielāko daļu no tiem vēsturiskajiem apstākļiem, kas pie mums traucēja kapitālistiskā ra­žošanas veida attīstību un tātad arī modernās buržuāziskās sabied­rības veidošanos. Tādējādi politiskajai ekonomijai nebija vitāla pa­mata. To importēja no Anglijas un Francijas kā gatavu preci; vācu politiskās ekonomijas profesori joprojām palika skolnieki. Svešas īstenības teorētiskā izteiksme viņu rokās pārvērtās par dogmu krā­jumu, kuras tie iztulkoja sīkburžuāziskās pasaules garā, kas bija tiem visapkārt, t. i., iztulkoja aplam. Nespēdami apspiest sevī savas zinātniskās nevarības sajūtu un nepatīkamo apziņu, ka nākas uz­stāties kā skolotājiem sfērā, kas faktiski tiem ir sveša, viņi mēģi­nāja slēpties aiz literatūrvēsturiska zinātniskuma ārišķīgā spožuma vai arī patapinot pilnīgi svešu materiālu no tā saucamajām kame- rālzinātnēm — no šā visdažādāko zināšanu sajaukuma, kura šķīstī­šanās uguns ir jāiztur'katram cerību pilnam vācu birokrātijas kan­didātam.

Kopš 1848. g. kapitālistiskā ražošana Vācijā ir strauji attīstīju­sies un tagad jau pārdzīvo sava spekulatīvā uzplaukuma drudzi. Bet mūsu profesionālajiem zinātniekiem liktenis joprojām ir palicis nelabvēlīgs. Kamēr viņiem bija iespēja nodarboties ar politisko eko­nomiju objektīvi, Vācijas īstenībā nebija moderno ekonomisko at­tiecību. Bet, kad šīs attiecības radās, tas notika tādos apstākļos, kuri vairs nedod iespēju tās objektīvi pētīt buržuāziskā redzes loka ietvaros. Ciktāl politiskā ekonomija ir buržuāziska, t. i., ciktāl tā ap­lūko kapitālistisko iekārtu nevis kā vēsturiski pārejošu attīstības pakāpi, bet otrādi — kā absolūtu, galīgu sabiedriskās ražošanas formu, tā var būt zinātniska tikai līdz tam laikam, kamēr šķiru cīņa ir apslēptā stāvoklī vai izpaužas tikai atsevišķās parādībās.

Ņemsim Angliju. Tās klasiskā politiskā ekonomija attiecināma uz neattīstītas šķiru cīņas periodu. Pēdējais lielais angļu klasiskās politiskās ekonomijas pārstāvis Rikārdo beigu beigās apzināti ņem par savu pētījumu izejas punktu šķiru interešu, darba algas un peļ­ņas, peļņas un zemes rentes pretstatu, naivi aplūkojot šo pretstatu kā sabiedriskās dzīves dabisku likumu. Līdz ar to buržuāziskā eko­nomijas zinātne sasniedza savu pēdējo, nepārejamo robežu. Jau

♦ KAPITALA» I SĒJUMA PIRMĀ KRIEVU IZDEVUMA TITULLAPA

Rikardo dzīves laikā un pretēji viņam sākas buržuāziskas politis­kās ekonomijas kritika Sismondi personā1'.

Turpmāko periodu, no 1820. līdz 1830. g., Anglijā raksturo zināt­niska rosība politiskās ekonomijas laukā. Tas bija periods, kurā Rikārdo teorija tika vulgarizēta un izplatīta un kurā tā vienlaikus cīnījās pret veco skolu. Notika spoži turnīri. Tas, ko tolaik veica ekonomisti, ir maz zināms Eiropas kontinentā, jo polemika pa lielā­kajai daļai ir izkaisīta žurnālu rakstos, nejaušās brošūrās un pam­fletos. Ar tā laika apstākļiem izskaidrojams šās polemikas objektī­vais raksturs, objektīvais, neraugoties uz to, ka Rikārdo teoriju izņēmuma veidā jau toreiz lietoja kā ieroci, lai uzbruktu buržuāzis­kajai saimniecībai. No vienas puses, pati lielrūpniecība tikko bija atbrīvojusies no bērna autiem; tas redzams jau no tā apstakļa, ka tikai ar 1825. g. krīzi sākās tās modernās dzīves periodiskie riņķo­jumi. No otras puses, šķiru cīņa starp kapitālu un darbu palika at­spiesta otrā vietā: politiskajā laukā to aizsedza strīds starp feodā­ļiem un valdībām, kas pulcējās ap Svēto savienību, no vienas puses, un buržuāzijas vadītajām tautas masām — no otras; ekonomiskajā laukā to aizsedza ķildas starp rūpniecisko kapitālu un aristokrā­tisko zemesīpašumu, kuras Francijā slēpās aiz sīkā un lielā zemes- īpašuma interešu pretstata, bet Anglijā kopš labības likumu laika izlauzās atklāti. Tā laikmeta Anglijas ekonomiskā literatūra atgā­dina vētras un dziņu periodu Francijā pēc Dr. Kenē nāves, tomēr atgādina tikai tajā nozīmē, kādā atvasara atgadina pavasari. 1830. gadā iestājās krīze, kas visu izšķīra ar vienu rāvienu.

Buržuāzija Francijā un Anglijā iekaroja politisko varu. Sākot ar šo momentu, šķiru cīņa, praktiskā un teorētiskā, pieņēma arvien spilgtāk izteiktas un draudošākas formas. Līdz ar to pienāca nāves stunda zinātniskajai buržuāziskajai politiskajai ekonomijai. Kopš tā laika runa vairs nav par to, pareiza vai nepareiza ir viena vai otra teorēma, bet gan par to, vai tā ir derīga vai nederīga, izdevīga vai neizdevīga kapitālam, vai tā saskan ar policejiskiem apsvērumiem vai ne. Nesavtīgas pētīšanas vietā nāk pērkamu skribentu kaujas, objektīvu zinātnisku pētījumu vietā — uz aizspriedumiem dibināta,, iztapīga apoloģētika. Tomēr pretenciozie traktātiņi, ko izdeva Līga cīņai pret labības likumiem9 ar fabrikantiem Kobdenu un Braitu priekšgalā, ar savu polemiku pret zemesīpašnieku aristokrātiju ra­dīja zināmā mērā interesi — ja ne zinātniskā, tad vismaz vēsturiskā ziņā. Bet kopš sera Roberta Pīla laikiem arī šo pēdējo dzeloni vul­gārajai politiskajai ekonomijai izrāvusi brīvtirdznieciskā likumdo­šana.

1848. g. revolūcija kontinentā atbalsojās arī Anglijā. Cilvēki, kas vēl pretendēja uz nozīmi zinātnē un neapmierinājās ar vien­kāršu sofistu un valdošo šķiru sikofantu lomu, centās saskaņot

') Sk. manu darbu «Zur Kritik der politischen Oekonomie», Berlin, 1859, S. 3» [Afor turklāt šie izraksti būs interesanti daudziem maniem lasītājiem, kuriem krievu oriģināls nav pieejams.

Citējis to vietu no mana priekšvārda darbam «Zur Kritik der politischen Oekonomie», Berlin, 1859, IV—VII lpp.,14 kur es esmu iz­teicis savas metodes materiālistisko pamatu, autors turpina:

«Marksam svarīgs ir tikai viens: atrast to parādību likumu, ar kuru pētīšanu viņš nodarbojas. Un turklāt viņam ir svarīgs ne tikai tas likums vien, kas tās pārvalda, kamēr tām ir zināma forma un kamēr tās ir tajā savstarpējā attiecībā, kura novērojama pašlaik. Viņam bez tam vēl svarīgs ir likums, kas noteic to mai­nīgumu, to attīstību, t. i., pāreju no vienas formas uz otru, no vienas savstarpējo attiecību kārtības uz otru. Tiklīdz viņš šo likumu ir atklājis, viņš sīkāk aplūko sekas, kurās likums izpaužas sabiedriskajā dzīvē… Atbilstoši tam Markss rūpējas tikai par vienu, lai ar precīziem zinātniskiem pētījumiem pierādītu noteiktas sa­biedrisko attiecību kārtības nepieciešamību un lai pēc iespējas nevainojamāk kon­statētu faktus, kas viņam ir izejas punkti un balsts. Viņam pilnīgi pietiek, ja viņš.

pierādījis tagadējās kārtības nepieciešamību, pierāda ari citas kārtības nepiecie­šamību, uz kuru katra ziņā jāizdara pāreja no pirmās kārtības, vienalga, vai par to domā vai nedomā, vai to apzinās vai neapzinās. Markss aplūko sabiedrisko kustību kā dabiski vēsturisku procesu, kuru pārvalda likumi, kas ne tikai nav atkarīgi no cilvēka gribas, apziņas un nolūka, bet kas paši nosaka viņa gribu, apziņu un nolūkus … Ja apziņas elementam kultūras vēsturē ir tik pakļauta loma, tad saprotams, ka kritika, kuras priekšmets ir pati kultūra, vismazāk var balstīties uz kaut kādu apziņas formu vai rezultātu. T. i., nevis ideja, bet vienīgi tikai ārējā parādība var būt tai izejas punkts. Kritika nozīmēs nevis fakta salī­dzināšanu, konfrontēšanu ar ideju, bet ar citu faktu. Viņai svarīgs ir tikai tas, lai abi fakti būtu pēc iespējas precīzāk izpētīti un lai tie tiešām pārstāvētu dažādas attīstības pakāpes, un turklāt svarīgs tas, lai ne mazāk precīzi būtu izpētīta kār­tība, secība un sakarība, kādā parādās šīs attīstības pakāpes… Dažam lasītājam var pie tam ienākt prātā arī tāds jautājums… vispārējie ekonomiskās dzīves likumi taču ir vieni un tie paši, vienalga, vai tos attiecina uz tagadējo vai uz pagājušo dzīvi? Bet tieši to Markss neatzīst. Tādi vispārēji likumi viņam nepa­stāv … Pēc viņa domām, otrādi — katram lielam vēsturiskam periodam ir savi likumi… Bet, tikko ir pārdzīvots dotais attīstības periods, tikko dzīve izgājusi no vienas stadijas un iegājusi citā stadijā, to sāk pārvaldīt jau citi likumi. Ar vārdu sakot, ekonomiskā dzīve ir šai gadījumā parādība, kas pilnīgi analoģiska tam, ko mēs novērojam citās bioloģisko parādību sfērās … Vecie ekonomisti ne­izprata ekonomisko likumu dabu, uzskatīdami, ka šie likumi ir vienveidīgi ar fizikas un ķīmijas likumiem … Parādību dziļāka analīze ir parādījusi, ka sociālie organismi atšķiras viens no otra ne mazāk dziļi kā botāniskie un zooloģiskie ■organismi… Viena un tā pati parādiba atkarībā no atšķirības šo organismu struktūrā, no viņu orgānu dažādības, no dažādiem apstākļiem, kādos orgāniem jāfunkcionē, utt. var tāpēc dažādās attīstības pakāpes… būt pakļauta pilnīgi da­žādiem likumiem. Markss, piemēram, atsakās atzīt, ka iedzivotāju pieauguma likums ir viens un tas pats vienmēr un visur, visos laikos un visās vietās. Viņš turpretim apgalvo, ka katrai attīstības pakāpei ir savs vairošanās likums… At­karībā no atšķirībām ražošanas spēku attīstības līmenī mainās attiecības un likumi, kas tos regulē. Tādējādi, nospraudis sev mērķi — izpētīt un izskaidrot kapitālis­tisko saimniecības kārtību, Markss tikai stingri zinātniski formulējis mērķi, kāds var būt ekonomiskās dzīves precīzam pētījumam… Tā zinātniskā vērtība ir to atsevišķo likumu noskaidrošana, kuriem pakļauta dotā sociālā organisma rašanās, pastāvēšana, attīstība, nāve un tā aizstāšana ar citu — augstāku sociālo orga­nismu. Un šī vērtība tiešām piemīt Marksa grāmatai.»

Autors, tik veiksmīgi attēlojis to, ko viņš sauc par manu patieso metodi, un tik labvēlīgi novērtējis manus personiskos paņēmienus šās metodes lietošanā, līdz ar to nav attēlojis neko citu kā dialek­tisko metodi.

Protams, iztirzājuma veids no formālās puses nevar neatšķirties no pētīšanas veida! Pētīšanas uzdevums ir detalizēti apgūt mate­riālu, izanalizēt tā attīstības dažādās formas, izsekot šo formu iek­šējai sakarībai. Tikai pēc tam, kad šis darbs pabeigts, iespējams pareizi attēlot īsteno kustību. Ja tas ir izdevies un materiāla dzīve ieguvusi savu ideālo atspoguļojumu, tad var likties, ka mūsu priekšā ir apriora konstrukcija.

Manai dialektiskā metode pamatos ne tikai atšķiras no Hēgeļa metodes, bet arī ir tās tiešs pretstats. Hēgelim domāšanas process, ko viņš, nosaukdams par ideju, pat pārvērš patstāvīgā subjektā, ir īstenības demiurgs [2] un īstenība ir tikai tā ārējā izpausme. Man

Jturpretim ideālais nav nekas cits kā cilvēka galvā pārstādītais un pārveidotais materialais.

Hēgeļa dialektikas mistificējošo pusi esmu kritizējis gandrīz pirms 30 gadiem, tai laikā, kad tā vēl bija modē. Bet tieši tolaik, kad es strādāju pie «Kapitāla» pirmā sējuma, īgnie, pretenciozie un visai aprobežotie epigoni15, kuriem tagad izglītotajā Vācijā ir notei­cošais vārds, sāka izturēties pret Hēgeli tāpat, kā kādreiz Lesinga laikā brašais Mozus Mendelsons zākāja Spinozu, un proti — kā «beigtu suni». Tāpēc es atklāti sevi atzinu par šā lielā domā­tāja skolnieku un noda|ā par vērtības teoriju vietumis esmu pat ko­ķetējis ar Hēgelim raksturīgo izteiksmes veidu. Mistifikācija, ko dialektika pārcieta Hēgeļa rokās, nebūt netraucēja to, ka tieši Hē- gelis pirmais deva tās vispārējo kustības formu izsmeļošu un apzi­nātu attēlojumu. Hēgeļa mācībā dialektika stāv uz galvas. To vajag nostādīt uz kājām, lai zem mistiskās čaulas atsegtu racionālo kodolu.

Savā mistificētajā formā dialektika kļuva par modes lietu Vā­cijā, jo likās, it kā tā slavinātu pastāvošo kārtību. Savā racionālajā veidā dialektika iedveš buržuāzijai un tās doktrinārajiem ideolo­giem tikai niknumu un šausmas, jo pastavošā stāvokļa pozitīvajā izpratnē tā vienlaikus ietver tā noliegšanas, tā nepieciešamās bojā ejas izpratni, katru radušos formu tā aplūko kustībā, tātad arī no šās formas pārejošās puses, tā neko nepielūdz, un savā būtiba tā ir kritiska un revolucionāra.

Kapitālistiskās sabiedrības pretrunu pilnā kustība praktiskajam buržujam vistaustāmāk liek sevi just modernās rūpniecības perio­diskā cikla svārstībās, kuru augstākais punkts ir vispārējā krīze. Krīze atkal tuvojas, kaut gan atrodas vēl savā sākuma stadijā, un tā ar savu plašo vērienu, ar savas darbības intensitāti iekals dia­lektiku pat jaunās svētās prūšu-vācu ķeizarvalsts iznireļu galvās.

Kārlis Markss

Londonā 1873. g. 24. janvārī

MARKSA VĒSTULE LASATRAM - «KAPITALA» I SĒJUMA FRANČU TULKOJUMA IZDEVĒJAM SI VĒSTULE IESPIESTA FRANČU IZDEVUMA KA PRIEKSVARDS

Pilsonim Morisam Lašatram.

Dārgais pilsoni!

Es apsveicu Jūsu ideju izdot «Kapitāla» tulkojumu periodiski iznākošu burtnīcu veidā. Sādā veidā darbs kļūs pieejamāks strād­nieku šķirai, un man tas ir izšķirošs apsvērums.

Tāda ir medaļas viena puse. Bet ir ari otra puse: pētīšanas metode, kuru es lietoju un kura līdz šim nav lietota ekonomiskajos jautājumos, padara pirmo nodaļu lasīšanu ļoti grūtu. Var rasties bažas, ka franču publikai, kura vienmēr nepacietīgi liecas pēc galī­giem secinājumiem un grib zināt, kāda sakarība ir starp vispārē­jiem principiem un jautājumiem, kas to tieši interesē, zudīs interese par grāmatu, ja, iesākusi lasīšanu, tā nevarēs uzreiz pāriet pie turpmākā.

Te es varu palīdzēt tikai ar vienu: pašā sākumā norādīt uz šo grūtību lasītājam, kas alkst pēc patiesības, un viņu brīdināt. Zi­nātnē nav plaša lielceļa, un tikai tas var sasniegt zinātnes mirdzo­šos kalngalus, kas, nebaidīdamies noguruma, kāpj pa tās akmeņai­najām takām.

Pieņemiet, dārgais pilsoni, manas uzticības apliecinājumu.

Kārlis Markss

Londonā 1872. g. 18. martā

2. Ruā kgs apsolīja dot iespējami precīzu un pat burtisku tulko­jumu. Savu uzdevumu viņš ir apzinīgi izpildījis. Bet tieši viņa ap- zinība un precizitāte lika man grozīt redakciju, lai padarītu to sa­protamāku lasītājiem. Sie grozījumi, kurus dažreiz vajadzēja izdarīt steigā, jo grāmata iznāca burtnīcās, ne vienmēr tika veikti vienādi rūpīgi, un tas noveda pie stila negluduma.

Bet, sācis pārbaudīšanas darbu, es jutos spiests attiecināt to arī uz oriģināla pamattekstu (otro vācu izdevumu) — dažas vietas pa­darīt vienkāršākas, citas papildināt, izdarīt vēsturiskus vai statis­tiskus papildinājumus, pievienot kritiskas piezīmes utt. Kaut ari šajā franču izdevumā ir zināmi literāri trūkumi, tam piemīt sava zinātniskā vērtība blakus oriģinālam, un tāpēc tas jālieto arī tiem lasītājiem, kuri prot vācu valodu.

Tālāk es ievietoju fragmentus no pēcvārda otrajam vācu izdevu­mam, kuros ir runa par politiskās ekonomijas attīstību Vācijā un par metodi, kas lietota šajā darbā.

Kārlia Markss

Londonā 1875. g. 28. aprīli

Marksam nebija lemts pašam sagatavot iespiešanai šo trešo izdevumu. Lielais domātājs, kura dižuma priekšā tagad noliecas pat viņa pretinieki, mira 1883. g. 14. martā.

Uz mani, kas Marksa personā pazaudējis cilvēku, ar kuru mani saistīja visciešākā četrdesmit gadu ilga draudzība, draugu, kuram man jāpateicas vairāk, nekā to iespējams izteikt ar vārdiem, — uz mani tagad gulstas pienākums laist klajā tiklab šo pirmā sējuma trešo izdevumu, kā arī otro sējumu, ko Markss atstājis rokrakstā. Par to, kā esmu veicis šā pienākuma pirmo daļu, es dodu šeit pār­skatu lasītājiem.

Markss sākumā bija nodomājis pārstrādāt lielāko daļu no pirmā sējuma teksta, skaidrāk formulēt dažus teorētiskus atzinumus, pie­vienot tiem jaunus, papildināt vēsturisko un statistisko materiālu ar jauniem datiem līdz pat jaunākajam laikam. Slimība un nepiecieša­mība veikt otrā sējuma galīgo redakciju piespieda viņu atteikties no tā. Nācās grozīt tikai pašu nepieciešamāko, dot tikai tos papildinā­jumus, kas jau izdarīti pa to laiku iznākušajā franču tulkojumā («Le Capital», par Kari Marx. Paris, Lachātre, 1872—1875).

Pēc Marksa nāves palikušo grāmatu starpā atradās «Kapitāla» vācu eksemplārs, kur atsevišķās vietās bija izdarīti labojumi un no­rādījumi uz franču izdevumu; tāpat atradās franču eksemplārs, kurā bija precīzi atzīmētas visas vietas, ko Markss gribēja izlietot jaunam izdevumam. Šie grozījumi un papildinājumi ar nelieliem izņēmumiem aprobežojas ar grāmatas pēdējo daļu «Kapitāla uz­krāšanas process». Šās daļas teksts salīdzinājumā ar grāmatas sā­kotnējo uzmetumu bija līdz šim vismazāk grozīts, turpretim iepriek­šējo daļu teksts bija pamatīgi pārstrādāts. Tāpēc stils te bija dzī­vāks, viengabalaināks, bet līdz ar to arī paviršāks nekā citās daļās: bija sastopami anglicismi, atsevišķas neprecizitātes, iztirzājuma gaitā vietām bija robi, un atsevišķi svarīgi momenti bija tikai iezī­mēti.

Kas attiecas uz stilu, tad Markss pats rūpīgi pārbaudīja un izla­boja dažas apakšnodaļas un ar to, kā arī ar daudziem mutvārdu norādījumiem, deva man kritēriju tam, kādā mērā jānovērš angļu tehniskie izteicieni un pārējie anglicismi. Iespraudumus un papil­dinājumus Markss, protams, būtu pārstrādājis, liekot gludās franču valodas vietā savu koncentrēto vācu valodu. Man bija jāaprobežo­jas ar to, ka es tos tikai iespraudu grāmatas attiecīgajās vietās, vienīgi cenšoties, lai tie iespējami labāk saskanētu ar sākotnējo tekstu.

Tādējādi es šajā trešajā izdevumā negrozīju nevienu vārdu, ja nebiju noteikti pārliecināts, ka to būtu grozījis arī pats autors. Man, protams, ir prātā neienāca ienest «Kapitālā» to parasto žargonu, kādā izsakās vācu ekonomisti, — šo putrojumu, kurā par darba devēju [Arbeitgefrer] sauc to, kas par skaidru naudu saņem cita darbu, un par darba ņēmēju [Arbeitrae/imer] — to, kuram par maksu atņem viņa darbu. Franči ikdienas dzīvē arī lieto vārdu «travail» («darbs») «nodarbošanās» nozīmē. Bet, protams, franči noturētu par vājprātīgu tādu ekonomistu, kurš iedomātos nosaukt kapitālistu par donneur de travail [darba devēju] un strādnieku — par receveur de travail [darba ņēmēju].

Tāpat es atzinu par nepieļaujamu aizstāt visur grāmatā lietoja­mās angļu naudas, mēra un svara vienības ar to jaunvācu ekviva­lentiem. Kad iznaca «Kapitāla» pirmais izdevums, dažādu mēra un svara vienību skaits, kuras toreiz pastāvēja Vācijā, bija gandrīz vienlīdzīgs dienu skaitam gadā; turklāt bija divi marku veidi (valsts marka toreiz pastāvēja tikai Zetbera galvā, kurš to izgudroja 30. gadu beigās), divi guldeņu veidi un vismaz trīs dālderu veidi, no kuriem viens bija «jaunās divas trešdaļas»'6. Dabas zinātnēs valdīja metriskie, pasaules tirgū — angļu mēri un svari. Tādos ap­stākļos angļu mēra vienību lietošana bija pilnīgi dabiska grāmatā, kuras autors bija spiests ņemt savus faktiskos datus gandrīz vienīgi no Anglijas rūpniecības attiecībām. Sis pēdējais apsvērums arī ta­gad ir izšķirošs — jo vairāk tāpēc, ka attiecīgas attiecības pasaules tirgū gandrīz nav grozījušās un tieši vissvarīgākajās rūpniecības nozarēs — metalurģijā un kokvilnas apstrādāšanā — arī tagad gandrīz nedalīti valda angļu mēra un svara sistēma.

Noslēgumā daži vārdi par Marksa lietoto citēšanas metodi, kas nebija pilnīgi saprasta. Kad ir runa par tīri faktisku iztirzājumu vai aprakstu, citāti, piemēram, no Anglijas Zilajām grāmatām, ir, pats par sevi saprotams, vienkāršs norādījums uz dokumentiem. Citādi ir tur, kur citēti citu ekonomistu teorētiskie uzskati. Te citā­tam ir tikai jākonstatē, kur, kad un kas ir pirmoreiz skaidri izteicis vienu vai otru domu, kura veido noteiktu pakāpi ekonomisko mācību attīstībā. Pie tam ar to tiek norādīts tikai uz vienu: ka zināmajam ekonomista uzskatam ir nozīme zinātnes vēsturē, ka tas ir sava laika ekonomisko apstākļu vairāk vai mazāk adekvāta teorētiska izteiksme. Bet pilnīgi malā paliek jautājums, vai šim uzskatam ir kaut kāda absolūta vai relatīva nozīme no paša autora viedokļa jeb vai tam ir tikai vēsturiska nozīme. Tādējādi šie citāti veido tikai nepārtrauktu, no ekonomiskās zinātnes vēstures ņemtu komentāru tekstam un konstatē ekonomiskās teorijas atsevišķu svarīgāko sa­sniegumu datumus un autorus. Un tāds darbs bija sevišķi vajadzīgs zinātnē, kuras vēsturniekus līdz šim raksturo tendencioza nezinā­šana, kāda piemīt karjeristiem. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc Markss, kā viņš arī norāda pēcvārdā otrajam izdevumam, tikai ļoti reti citē vācu ekonomistus.

Es ceru, ka otro sējumu izdosies laist klajā 1884. gadā.

Fridrihs Engelss

Londonā 1883. g. 7. novembri

Nav vajadzības pierādīt «Kapitāla» angļu tulkojuma izdošanas nepieciešamību. Drīzāk otrādi — vajadzētu gaidīt paskaidrojumus, kāpēc šī izdošana tika novilcināta līdz šim laikam, neraugoties uz to, ka šai grāmatā izteiktās teorijas jau vairākus gadus ir Anglijas un Amerikas periodiskās preses un aktuālās literatūras pastāvīgs pārspriedumu, uzbrukumu, aizstāvēšanās, iztulkojumu un sagrozī­jumu priekšmets.

Kad drīz pēc «Kapitāla» autora nāves 1883. gadā kļuva skaidrs, ka nepieciešams laist klajā šā darba angļu izdevumu, misters Se- mjuels Mūrs — vecs Marksa un šo rindu autora draugs, cilvēks, kas pazīst šās grāmatas priekšmetu varbūt labāk nekā jebkurš cits, — izteica savu piekrišanu veikt tulkojumu, kuru vēlējās publicēt Marksa literārā mantojuma kārtotāji. Man savukārt vajadzēja salī­dzināt manuskriptu ar oriģinālu un izdarīt grozījumus, kādus es atzītu par nepieciešamiem. Tomēr izrādījās, ka mistera Mūra no­darbošanās savā arodā neļauj viņam pabeigt tulkojumu tik ātri, kā mēs visi to vēlējāmies. Tāpēc mēs labprāt pieņēmām Dr. Evelinga priekšlikumu uzņemties daļu darba. Tai pašā laikā misis Evelinga, Marksa jaunākā meita, uzņēmās salīdzināt citātus un atjaunot ori- ģināltekstu daudzajos fragmentos, ko Markss bija ņēmis no angļu autoriem un Zilajām grāmatām, fragmentos, kurus Markss bija devis vācu tulkojumā, šo darbu viņa veica pilnīgi, atskaitot nedau­dzus nenovēršamus izņēmumus.

Dr. Evelings ir pārtulkojis šādas grāmatas daļas: 1) X nodaļu (Darba diena) un XI nodaļu (Virsvērtības norma un masa); 2) VI daļu (Darba alga, XIX—XXII nodaļa); 3) no XXIV nodaļas 4. paragrafa (Apstākļi, kas nosaka uzkrāšanas apmērus utt.) līdz grāmatas beigām, ieskaitot šeit XXIV nodaļas pēdējo daļu, XXV no­daļu un visu VIII daļu (XXVI—XXXIII nodaļu); 4) abus autora priekšvārdus17. Visu pārējo grāmatas daļu tulkojis misters Mūrs. Tādējādi katrs no tulkotājiem atbild tikai par savu darba daļu, par visu darbu visumā esmu atbildīgs es.

Visa mūsu darba pamatā esošo trešo vācu izdevumu es biju sagatavojis 1883. gadā. Sai darbā es izmantoju autora atstātās pie­zīmes, kurās autors ir norādījis, kādas daļas otrā izdevuma tekstā jāaizstāj ar fragmentiem no 1873. gadā izdotā franču teksta1). Tādējādi otrā izdevuma tekstā izdarītie grozījumi visumā sakrīt ar tiem grozījumiem, ko pats Markss bija atzīmējis daudzos viņa paša rakstītos norādījumos angļu tulkojumam, kuru bija domāts veikt pirms deviņiem gadiem Amerikā, bet kurš netika veikts gal­venokārt tāpēc, ka nebija pilnīgi piemērota tulkotāja. Manuskriptu, kurā bija šie norādījumi, nodeva mūsu rīcībā mūsu vecais draugs F. A. Zorge no Hobokenas Ņūdžersijas štatā. Tajā ir atzīmēti arī daži papildu iespraudumi no franču izdevuma; tā kā šis manu­skripts tomēr sarakstīts dažus gadus pirms Marksa izdarītajiem norādījumiem trešajam vācu izdevumam, es atzinu, ka man tiesības izlietot to tikai atsevišķos gadījumos un galvenokārt tad, kad tas mums palīdzēja pārvarēt zināmas grūtības. Lielākajā daļā sarež­ģīto vietu ari franču teksts mums bija norādījums uz to, ko bija gatavs ziedot pats autors, kad tulkojumā kaut kas no oriģinālteksta pilnīgās nozīmes bija jāziedo.

Ir tomēr viena neērtība, no kuras mēs nevarējām atbrīvot lasī­tāju. Tā ir dažu terminu lietošana tādā nozīmē, kas atšķiras no tās, kāda tiem ir ne tikai ikdienā, bet ari parastajā politiskajā ekono­mijā. Bet tas ir nenovēršami. Zinātnē katrs jauns viedoklis rada revolūciju tās tehniskajos terminos. Vislabāk tas redzams ķīmijā, kur apmēram pēc katriem divdesmit gadiem visa terminoloģija ra­dikāli mainās un kur diezin vai var atrast kaut vienu organisku savienojumu, kam nebūtu bijuši vairāki dažādi nosaukumi. Poli­tiskā ekonomija parasti ņēma komerciālās un rūpnieciskās dzīves terminus tādā veidā, kādus tos atrada, un operēja ar tiem, nemaz nemanīdama, ka līdz ar to tā ierobežo sevi šaurajā jēdzienu lokā, kurus izteic šie termini. Piemēram, klasiskā politiskā ekonomija noteikti zināja, ka peļņa un rente ir tikai apakšnodalījumi, tikai daļas tajā nesamaksātajā produkta daļā, kuru strādnieks spiests atdot savam uzņēmējam (jo uzņēmējs tikai pirmais to piesavinās, bet nav tās pēdējais un vienīgais īpašnieks). Tomēr arī klasiskā politiskā ekonomija nepacēlās pāri vispārpieņemtajiem uzskatiem par peļņu un renti, nekad nepētīja šo produkta daļu (ko Markss sauca par virsproduktu) tās kopumā, kā veselu vienību. Tāpēc tā nekad skaidri neizprata nedz šās daļas izcelšanos un tās dabu, nedz arī likumus, kas regulē tās vērtības vēlāko sadalījumu. Gluži tapat visu ražošanu, izņemot lauksaimniecību un amatniecību, bez izšķirības apzīmē ar terminu manufaktūra. Līdz ar to tiek izdzēsta atšķirība starp diviem lieliem un būtiski dažādiem ekonomiskās vēstures periodiem: starp manufaktūras periodu vārda tiešajā

') «Le Capital», par Kari Marx. Traduction de M. J. Roy, entiērement revisče par l'auteur. Paris, Lachātre. Sajā tulkojumā, it sevišķi grāmatas pēdējā da]ā, salīdzinājumā ar otro vācu izdevumu ir ievērojami grozījumi un papildinājumi.

nozīmē, kura dibināta uz roku darba dalīšanu, un modernās rūpnie­cības periodu, kura dibināta uz mašīnu lietošanu. Tāpēc ir pats par sevi saprotams, ka teorijai, kura mūslaiku kapitālistisko ražošanu atzīst tikai par pārejošu stadiju cilvēces ekonomiskajā vēsturē, ir jālieto termini, kas atšķiras no to autoru parastās terminoloģijas, kuri šo ražošanas formu atzīst par nepārejošu un galīgu.

Nebūs lieki teikt dažus vārdus par autora citēšanas metodi. Citāti, kā tas vispār parasts, minēti lielāko tiesu kā dokumentāli pierādījumi apgalvojumiem, kas izvirzīti tekstā. Tomēr daudzos gadījumos citēti fragmenti no ekonomistu darbiem, lai parādītu, kad, kur un kas ir pirmoreiz skaidri izteicis kādu noteiktu uzskatu. Tas ir darīts tādos gadījumos, kad citētais uzskats ir svarīgs kā vairāk vai mazāk adekvāta vienā vai otrā laikā valdījušo sabiedris­kās ražošanas un maiņas apstākļu izteiksme. Turklāt citāts tiek ievietots pilnīgi neatkarīgi no tā, vai izteiktais uzskats sakrīt ar paša Marksa domām jeb, citiem vārdiem sakot, vai tam ir vispārēja nozīme. Sie citāti tādējādi papildina tekstu ar paralēliem komentā­riem, kas ņemti no zinātnes vēstures.

Mūsu tulkojums aptver tikai šā darba pirmo grāmatu. Bet šī pirmā grāmata ievērojamā mērā pati ir pabeigta, vesela vienība, un divdesmit gadu tā pastāvējusi kā patstāvīgs darbs. Vācijā 1885. gadā manis izdotā otrā grāmata ir katrā ziņā nepilnīga bez trešās grāmatas, kuru būs iespējams publicēt ne agrāk par 1887. g. bei­gām. Kad iznāks trešās grāmatas vācu oriģināls, tad būs savlaicīgi padomāt par abu grāmatu angļu izdevuma sagatavošanu.

Kontinentā «Kapitālu» bieži vien sauc par «strādnieku šķiras bībeli». Neviens no tiem, kas pazīst strādnieku kustību, nenoliegs, ka «Kapitālā» izdarītie secinājumi ar katru dienu arvien vairāk un vairāk kļūst par strādnieku šķiras lielās kustības pamatprincipiem ne tikai Vācijā un Šveicē, bet arī Francijā, Holandē, Beļģijā, Ame­rikā un pat Itālijā un Spānijā; ka strādnieku šķira visur atzīst šos secinājumus par sava stāvokļa un savu centienu visprecīzāko iz­teiksmi. Un arī Anglijā tieši patlaban Marksa teorijām ir milzīga ietekme sociālistiskajā kustībā, kas «izglītoto» cilvēku vidū izplatās ne mazāk kā strādnieku šķiras rindās. Bet tas vēl nav viss. Strauji tuvojas laiks, kad dziļi pētījumi par Anglijas ekonomisko stāvokli kļūs par neatliekamu nacionālu nepieciešamību. Sas zemes rūpnie­cības sistēmas kustība, kas nav iespējama bez rūpniecības straujas paplašināšanās un tātad bez tirgu paplašināšanās, tuvojas sastin­guma punktam. Tirdzniecības brīvība ir izsmēlusi savus resursus; pat Mančestra šaubās par šo savu evaņģēliju1*. Citu zemju rūp­niecība, kas strauji attīstās, visur stājas ceļā angļu ražošanai, un

') Mančestras tirdzniecības palātas kārtējā gada ceturkšņa sapulcē, kas notika šodien, izcēlās dzīva diskusija jautājuma par tirdzniecības brīvību. Tika ierosināta šāda rezolūcija: «Četrdesmit gadu ir veltīgi gaidīts, kad citas nācijas jautājumā par tirdzniecības brīvību sekos Anglijas piemēram, un tagad palāta atzīst, ka ir pienācis laiks revidēt savu pozīciju.» Rezolūciju noraidīja tikai ar vienas balss vairākumu: 21 balss bija par un 22 balsis pret. «Evening Standard» — 1886. g. I. novembri.

tas notiek ne tikai tirgos, kurus aizstāv aizsargmuitas, bet ari brī­vajos tirgos un pat šaipus Lamanša. Ja ražošanas spēki aug ģeo­metriskā progresijā, tad tirgi paplašinās labākajā gadījumā aritmē­tiskā progresijā. Depresijas, uzplaukuma, pārprodukcijas un krīzes cikli, kas no 1825. līdz 1867. g. pastāvīgi atkārtojas ik pa desmit gadiem, liekas, tiešām ir izbeigušies, bet tikai tālab, lai iegrūstu mūs pilnīgas bezcerības purvā — permanentā un hroniskā depre­sijā. Tik ļoti gaidītais uzplaukuma periods negrib iestāties. Tiklīdz mēs sākam manīt simptomus, kas it kā liecina par tā tuvošanos, šie simptomi tūlīt atkal pazūd. Katra nākamā ziema no jauna uzdod jautājumu: «Ko darīt ar bezdarbniekiem?» Un, lai gan bezdarb­nieku skaits aug ar katru gadu, neviens nevar uz šo jautājumu at­bildēt, un mēs gandrīz varam aprēķināt to momentu, kad bezdarb­nieki, zaudējuši pacietību, ņems savu likteni paši savās rokās. Nav šaubu, ka tādā momentā jādzird tā cilvēka balss, kura teorija radu­sies, visu mūžu pētījot Anglijas ekonomisko vēsturi un stāvokli, tā cilvēka balss, kuru šie pētījumi noveduši pie secinājuma, ka vismaz Eiropā Anglija ir vienīgā zeme, kur ir iespēja izdarīt nenovēršamo sociālo revolūciju ar pilnīgi mierīgiem un legāliem līdzekļiem. Pie tam viņš, protams, nekad neaizmirsa piemetināt, ka diezin vai ir iespējams sagaidīt, ka Anglijas valdošās šķiras pakļautos šai mie­rīgajai un legālajai revolūcijai bez «verdzības aizstāvēšanas dumpja»18.

Fridrihs Engelss

1886. g. 5. novembri

Ceturtajā izdevumā es atzinu par nepieciešamu nodibināt pēc iespējas galīgu tiklab paša teksta, kā arī piezīmju redakciju. Es norādīšu īsumā, kā es veicu šo uzdevumu.

Salīdzinājis vēlreiz franču izdevumu un Marksa pierakstītās atzīmes, es paņēmu no tā dažus jaunus papildinājumus vācu tek­stam. Tie atrodas 80. lpp. (trešā izdevuma 88. lpp.) [šā sējuma 110. un 111. lpp.], 458.—460. lpp. (trešā izdevuma 509. un 510. lpp.) [šā sējuma 403.—405. lpp.], 547.—551. lpp. (trešā izdevuma 600. lpp.) [šā sējuma 479.-482. lpp.], 591.—593. lpp. (trešā izde­vuma 644. lpp.) [ša sējuma 511.—513. lpp.] un 596. lpp. (trešā iz­devuma 648. lpp.) [šā sējuma 516. lpp.], 79. piezīmē. Bez tam pēc franču un angļu izdevumu parauga es ievietoju tekstā (ceturtā izdevuma 461.—467. lpp.) [šā sējuma 406.—410. lpp.] garu piezīmi par kalnračiem [trešā izdevuma 509.—515. lpp.]. Pārējiem sīkajiem labojumiem ir tīri tehnisks raksturs.

Turklāt es ievietoju dažas papildu paskaidrojošas piezīmes, un proti, tur, kur to, kā man likās, prasīja mainījušies vēsturiskie ap­stākļi. Visas šīs papildpiezīmes ir ieliktas kvadrātiekavās un parak­stītas ar maniem iniciāļiem [3] .

Pilnīgi pārbaudīt daudzos citātus bija nepieciešams tai laikā iznākošajam angļu izdevumam. Marksa jaunākā meita Eleonora uzņēmās sameklēt visas citētās vietas oriģinālos, lai angļu citāti, kuru ir pārliecinošs vairākums, nebūtu atpakaļtulkojums no vācu valodas, bet saskanētu ar angļu oriģināltekstu. Tādējādi ceturtajā izdevumā man bija jāņem vērā šis atjaunotais teksts. Pie tam vie­tām atklājās sīkas neprecizitātes: nepareizi norādījumi uz lap­pusēm, kas izskaidrojams pa daļai ar pārrakstīšanos, norakstot no burtnīcām, pa daļai ar iespiedkļūdām, kas uzkrājušās triju izde­vumu laikā; nepareizi ievietotas pēdiņas vai daudzpunkti — trūkums, kas ir pilnīgi nenovēršams, ievērojot daudzos citātus no izrakstu burtnīcām; dažos gadījumos, tulkojot citātus, izraudzīti ne visai izdevīgi vārdu tulkojumi. Dažas vietas citētas no vecām burtnīcām, kas sastādītas Parīzē 1843.—1845. gadā, kad Markss vēl neprata angļu valodu un lasīja angļu ekonomistus franču tulkojumā; kur divkārša tulkojuma rezultātā citāta jēga bija ieguvusi mazliet citādu nokrāsu, — piemēram, citāti no Stjuarta, Jūra utt., — tur es izmantoju angļu tekstu. Tādas pašas ir arī citas sīkas nepreci­zitātes un trūkumi. Salīdzinājis ceturto izdevumu ar iepriekšējiem, lasītājs pārliecināsies, ka viss šis rūpīgais pārbaudes process nav ienesis grāmatā ne vismazāko pārmaiņu, ko būtu vērts pieminēt. Tikai vienu citātu neizdevās atrast, un proti, no Ričarda Džonsa (ceturtā izdevuma 562. lpp.) [šā sējuma 490. lpp. 47. piezīme]; Markss, jādomā, ir kļūdījies grāmatas nosaukumā19. Visu pārējo citātu pierādījuma spēks ir palicis pilnīgi tas pats vai pat pastipri­nājies citātu tagadējā, precīzākā veidā.

Bet te es esmu spiests atgriezties pie kāda veca notikuma.

Man personiski ir zināms tikai viens gadījums, kad ir apšaubīta pareizība citātam, kuru devis Markss. Bet, tā kā notikums ar šo ci­tātu tika izvirzīts arī pēc Marksa nāves, es nevaru to noklusēt20.

Berlīnē Vācijas fabrikantu savienības orgānā žurnālā «Con- ■cordia» 1872. g. 7. martā parādījās anonīms raksts ar virsrakstu «Kā citē Kārlis Markss». Sā raksta autors, ļoti bagātīgi izgāzis morālu sašutumu un neparlamentārus izteicienus, apgalvo, it kā Markss esot sagrozījis citātu no Gladstona 1863. g. 16. aprīlī teik­tās runas par budžetu (citāts ievietots Starptautiskās Strādnieku Asociācijas Dibināšanas manifestā 1864. gadā un atkārtots «Kapi­tāla» I sēj., ceturtā izdevuma 617. lpp., trešā izdevuma 671. lpp. īšā sējuma 532. lpp.]). Avīzes «Hansard» stenogrāfiskā (šķietami oficiālā) pārskatā, saka minētā raksta autors, neesot ne mazākā norādījuma uz Marksa citēto frāzi: «šis reibinošais bagātības un varenības pieaugums … attiecas vienīgi tikai uz mantīgajām šķi­rām». «Bet šās frāzes nav Gladstona runā. Tajā teikts tieši pretē­jais» (un tālāk ar trekniem burtiem): «Markss formāli un pēc būtī­bas ir šo frāzi pats sacerējis.»

Markss, kuram šis «Concordia» numurs tika piesūtīts maijā, atbildēja anonīmajam autoram avīzes «Volksstaat» pirmā jūnija numurā. Tā kā viņš nevarēja atcerēties, no kādas avīzes pārskata viņš ņēmis savu citātu, viņš aprobežojās ar to, ka atkārtoja pēc no­zīmes pilnīgi analoģiskus citātus no diviem angļu izdevumiem un pēc tam citēja avīzes «Times» pārskatu, pēc kura Gladstons bija "teicis:

«Tāds ir mūsu zemes stāvoklis no bagātības viedokļa. Man jāatzīstas, ka es .gandrīz ar bažām un nožēlu būtu raudzījies uz šo reibinošo bagātības un vare­nības pieaugumu, ja būtu pārliecināts, ka tas attiecas tikai uz mantīgajām šķi­rām. Bet minētie fakti nedod mums nekādu ziņu par strādājošo iedzīvotāju stā­vokli. Bagātības pieaugums, kuru es tikko aprakstīju, dibinādamies uz datiem, .vuo, pec manam domām, ir pilnīgi precīzi, visā pilnībā attiecas tikai uz mantīga­jām šķirām.»

Tādējādi Gladstons šeit saka, ka viņam būtu ļoti žēl, ja tas tā būtu, bet īstenībā tas tieši tā ir: šis reibinošais varenības un bagā­tības pieaugums visā pilnībā attiecas tikai uz mantīgajām šķiram; bet, kas attiecas uz šķietami oficiālo «Hansard», tad Markss saka tālāk: «Gladstona kgs ir bijis tik gudrs, ka izmetis no šās savas vēlāk pārrediģētās runas to vietu, kas, bez šaubām, kompromitē viņu kā angļu valsts mantzini; jāsaka, ka tā ir parasta parlamen­tāra tradīcija Anglijā un nevis mazulīša Laskera21 izgudrojums pret Bēbeli.»

Bet anonīmais autors kļūst arvien niknāks. Savā atbildē («Con- cordia» 4. jūlija nr-ā) viņš noraida visus netiešos avotus, jauna­vīgā šķīstībā norāda uz «paradumu» citēt parlamentā teiktas runas tikai pēc stenogrāfiskiem pārskatiem; bet, viņš apgalvo tālāk, «Times» pārskats (kurā ir «paša sacerētā» frāze) un «Hansard» pārskats (kur šās frāzes nav) «pēc satura pilnīgi saskan viens ar otru», «Times» pārskatā tāpat ir paskaidrojums, kas «ir tieši pre­tējs pazīstamajai vietai no Dibināšanas manifesta», pie kam šis kungs rūpīgi noklusē to faktu, ka līdzās šim it kā «pretējam» paskaidrojumam ir tieši «pazīstamā vieta». Neraugoties uz visu to, anonīmais autors jūt, ka viņš ir iekritis un ka tikai jauns triks var viņu glābt. Savu rakstu, kas, kā tas tikko pierādīts, ir «nekaunīgu melu» piesātināts, viņš sāk ar visizmeklētākajiem lamu vārdiem: «mala fides» («negodprātīgums»), «negodīgums», «melīgi norādī­jumi», «šis melīgais citāts», «nekaunīgi meli», «pilnīgi falsificētais citāts», «šī falsifikācija», «vienkārši nekaunīgi» utt. Bet līdz ar to viņš cenšas nemanāmi novirzīt strīda jautājumu jaunā plāksnē un sola parādīt citā rakstā, «kadu nozīmi mēs (t. i., «neineligais» ano­nīmais autors) piešķiram Gladstona vārdu saturam». It kā viņa domām, kas visiem ir pilnīgi vienaldzīgas, būtu kāda nozīme šajā lietā! Sis otrais raksts paradījās «Concordia» 11. jūlija nr-ā.

Markss vēlreiz atbildēja «Volksstaat» 7. augusta nr-ā, citēdams attiecīgo vietu no «Morning Star» un «Morning Advertiser» 1863. g. 17. aprīļa nr-a. Saskaņā ar šiem abiem avotiem Gladstons bija teicis, ka viņš būtu raudzījies ar bažām utt. uz reibinošo bagātības un varenības pieaugumu, ja būtu domājis, ka tas attiecas tikai uz turīgajām šķirām (classes in easv circumstances), bet ka šis pie­augums patiešām attiecas tikai uz šķirām, kurām pieder īpašums (entirely confined to classes possessed of property); tādējādi arī ša­jos pārskatos burtiski atkārtojas frāze, kuru Markss it kā «pats sa­cerējis». Tālāk Markss, salīdzinot «Times» un «Hansard» tekstus, konstatē vēlreiz, ka frāze, kuras pareizību pilnīgi acīm redzami pie­rāda šās vietas burtiska vienādība triju nākamā rītā iznākušo, viena no otras neatkarīgo avīžu pārskatos, ka šī frāze nav atrodama «Hansard» pārskatā, kuru pārbaudījis runātājs saskaņā ar zināmo «paradumu», ka Gladstons, lietojot Marksa izteicienu, «to ir vēlāk izzadzis»; beidzot Markss paskaidro, ka viņam nav laika turpināt polemiku ar anonīmo autoru. Bet pēdējais, acīm redzot, bija dabūjis pietiekami, vismaz Marksam «Concordia» numuri vairs netika pie­sūtīti.

Incidents likās galīgi izbeigts un aizmirsts. Tiesa, kopš tā laika vienu vai divas reizes no cilvēkiem, kam bija sakari ar Kembridžas universitāti, līdz mums nonāca noslēpumainas baumas par nedzir­dētu literāru noziegumu, ko it kā izdarījis Markss «Kapitālā»; to­mēr, neraugoties uz visiem rūpīgajiem pētījumiem šai virzienā, it neko noteiktu neizdevās konstatēt. Bet tad 1883. gada 29. no­vembrī, astoņus mēnešus pēc Marksa nāves, avīzē «Times» parā­dījās vēstule, kura bija datēta Trinitv College, Cambridge un kuru bija parakstījis Sedlijs Teilors, kurā šis cilvēciņš, strādādams kādā nenozīmīgā kooperācijā, pilnīgi negaidīti sagādāja mums beidzot izskaidrojumu ne tikai Kembridžas tenkām, bet arī attiecībā uz per­sonu, kas slēpās aiz anonīmā autora no «Concordia».

«Sevišķi pārsteidzošs šķiet tas,» raksta cilvēciņš no Trinity koledžas, «ka profesoram Brentano (kas toreiz vadīja katedru Breslavā un tagad vada Stras- burgā) izdevās… atmaskot to mala fides, kas neapšaubāmi bija nodiktējusi citātu 110 Gladstona runas Internacionāles (Dibināšanas) manifestā. Kārļa Marksa kgu… kurš mēģināja aizstāvēt citātu, ātri sagrāva Brentano veiklie triecieni, bet viņš vēl pirmsnāves krampjos (deadly shifts) uzdrošinājās apgalvot, ka Gladstona kgs safabricējis pārskatu avīzei «Hansard» pēc tam, kad viņa runa tās patiesajā veidā bija parādījusies «Times» 1863. g. 17. aprīļa nr-ā, un ka viņš izmetis vienu vietu, kas viņu kompromitē kā Anglijas valsts mantzini. Kad Bren­tano, visos sīkumos salīdzinot tekstus, pierādīja, ka «Times» un «Hansard» pār­skati vienlīdz absolūti izslēdz to nozīmi, kas bija piešķirta Gladstona vārdiem ar veikli izķertiem atsevišķiem citātiem, tad Markss atteicās no tālākas polemikas, atsaukdamies uz laika trūkumu!»

«Skat vien, no pūdeļa kas izlobās!»22 Un cik lieliski Kembridžas ražīgi kooperatīvajā fantāzijā atbalsojās Brentano kga anonīmā kampaņa «Concordia» slejās. Lūk, kā viņš stāvēja, šis Vācijas fab­rikantu savienības svētais Georgs, lūk, kā viņš vicināja savu zo­benu23, izdarot «veiklus triecienus», bet pie viņa kājām, «ātri sa­grauts», locījās «pirmsnāves krampjos» elles pūķis Markss!

Un tomēr viss šis kaujas apraksts Ariosto stilā izdarīts tikai tāpēc, lai nomaskētu mūsu svētā Georga trikus. Te vairs nav runa par «paša sacerētiem meliem», par «falsifikāciju», bet ir teikts tikai par «veikli izķertiem citātiem» (craftily isolated quotation). Viss jautājums tiek pārnests pilnīgi citā plāksnē, un svētais Georgs ar savu Kembridžas ieroču nesēju ļoti labi saprot, kāpēc tas tā tiek darīts.

Eleonora Marksa atbildēja Teiloram mēnešrakstā «To-Day» (1884. g. februārī), jo «Times» atteicās pieņemt viņas rakstu. Viņa vispirms precīzi no jauna konstatēja polemikas saturu: Vai Markss «pats sacerējis» inkriminēto frāzi vai ne? Sedlijs Teilora kgs atbil­dēja uz to, ka, pēc viņa domām, strīdā starp Marksu un Brentano

«jautājumam par to, vai šī frāze ir vai nav Gladstona runā, bija pilnīgi blakus nozīme salīdzinājumā ar jautājumu, vai šis citāts ir minēts ar nolūku izteikt Gladstona vārdu jēgu vai arī sagrozīt to».

Viņš tālāk piekrīt, ka «Times» pārskatā «tiešām ir pretruna vārdos», bet ka viss konteksts, ja to iztulko pareizi, t. i., liberāli gladstoniskā nozīmē, rāda, ko īsti Gladstons ir gribējis teikt («To- Day» 1884. g. martā). Viskomiskākais te ir tas, ka mūsu cilvēciņš no Kembridžas neatlaidīgi citē runu nevis pēc «Hansard», kas sa­skaņā ar anonīmo Brentano esot «paradums», bet pēc «Times», ku­ras pārskats saskaņā ar to pašu Brentano «aiz nepieciešamības ir paviršs». Ka gan citādi? Fatālās frāzes taču «Hansard» pārskatā nav!

Eleonorai Marksai nebija grūti iznīcināt šo argumentāciju tai pašā «To-Day» numurā. Viens no diviem. Vai nu Teilora kgs ir lasījis 1872. g. polemiku, tad viņš tagad «melo», pie kam meli ir ne tikai tas. ka viņš «pats sacerē» to, kas nav bijis, bet arī tas, ka viņš «noliedz» to, kas ir bijis. Vai arī viņš nemaz nav lasījis šo polemiku, tad viņam nebija tiesības runāt. Katrā ziņā bija skaidrs, ka viņš vairs neuzdrošinājās uzturēt sava drauga Bren­tano apsūdzības, it kā Markss «pats sacerējis» citātu. Otrādi — Marksu tagad apsūdz vairs nevis par to, ka viņš «pats sacerējis», bet par to, ka viņš izmetis vienu svarīgu frāzi. Bet īstenībā šī frāze ir citēta Dibināšanas manifesta 5. lappusē dažas rindas pirms tās frāzes, kas bija it kā «paša sacerēta». Kas attiecas uz «pretrunu» Gladstona runā par budžetu, tad kurš gan cits, ja ne Markss runā («Kapitāla» 618. lpp., 105. piezīme, trešā izdevumā 672. lpp. [šā sējuma 533. lpp.]) par «pastāvīgām brēcošām pretrunām Gladstona 1863. un 1864. g. runās par budžetu»! Viņš tikai nemēģina pēc Sed- lija Teilora parauga šīs pretrunas liberālā labpatikā notušēt. E. Marksas noslēdzošais rezumējums ir šāds: «Patiesībā Markss neizlaida neko, ko bija vērts pieminēt, un it neko «pats nesacerēja». Bet viņš atjaunoja un izglāba no aizmirstības vienu Gladstona runas frāzi, kas neapšaubāmi bija teikta, bet kaut kādā veidā bija pratusi izgaist no «Hansard» pārskata.»

Pēc tam nomierinājās arī Sedlijs Teilora kgs. Rezultāts visam šim profesoru karagājienam, kas vilkās divus gadu desmitus un aptvēra divas lielas zemes, bija tāds, ka neviens vairs neuzdroši­nājās aizskart Marksa literāro godīgumu. Jādomā, ka turpmāk Sedlijs Teilora kgs ar tādu pašu neuzticību izturēsies pret Bren­tano kga literārajiem pārskatiem par savām uzvarām kā Brentano kgs pret «Hansard» pāvestisko nemaldību.

F. Engelss

Londonā 1890. g. 25. jūnijā