Leļļu nams

Henriks Ibsens

Leļļu nams

Skatu luga trīs cēlienos. Ibsens pievēršas ģimenes attieksmju attēlojumam, sevišķi izceļot psichiskos konfliktus. Humānisma vārdā viņš drosmīgi un atklāti saceļas pret  ieskatiem par sievieti, rāda, ka morāle sakropļo sievieti, nogalina viņā cilvēka vērtības apziņu. Ibsens nosoda liekulīgās, aiz aprēķina dibinātās laulības, aizstāv sievietes tieksmi pēc patstāvības un patiesām ģimenes attieksmēm. Sievieti šajā sabiedrībā uzskata par lelli, kuras galvenais mūža uzdevums — padarīt tīkamāku vīra dzīvi. Kas notiek, kad sievietē pamostas cilvēka apziņa, neapmierinātība ar savu pazemojošo stāvokli, kad nobriest protests pret nožēlojamo lelles lomu — šos jautājumus Ibsens ļoti spēcīgi izvirza lugā «Leļļu nams» (1879.).

No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka.

Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā.

Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Šajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Šillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā.

1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām.