Gargantija un Pantagriels

Fransuā Rablē

Gargantija un Pantagriels

Pasaules literatūrā Fransuā Rablē uzskatāms par groteskās satīras žanra ievērojamāko pārstāvi. Viņa labvēļi to nekad nepamet, tikai tāpēc Rablē nekrīt Sorbonnas fanātisko teologu un inkvizīcijas nagos. Viņa mūža darbu — «Gargantiju un Pantagrielu» gan tie iespēj vajāt un aizliegt.

Rablē nav rakstījis savu romānu paša laika kavēklim, ne arī lasītāju ziņkāres kairināsanai. Viņam ir sava dzīves atziņa un morāles doktrīna, kas kā dzirkstošs ēdiens vijas cauri visām lielā darba daļām. Viņa galvenā cenšanās ir atbrīvot klaju lauku pozitīvo zinātņu sēklai.

Rablē darbā asi izpaužas sociālās un garīgās kultūras kritika. Šai ziņā viņš ne tikai liek klausītājam ieskatīties dziļi sava laika sabiedriskās dzīves apstākļos, bet pats parādās kā īsts renesanses cilvēks ar gaišu vērtējuma un sprieduma spēju un spraigu apgaismības tendenci. Viņa attiecības pret katoļu baznīcu bieži vien pārprastas, un tāpēc viņš ilgi un netaisni vajāts. Rablē ir tuvu radniecīgs Dantem — viņš tic Dievam un nešaubās par tā eksistenci, slavē un pielūdz viņu, dažas dievbijības paudējas vietas viņa romānā pat Paskāls izlietojis savos rakstos. Tomēr tas 'neliedz viņam kritiski vērot baznīcas politiku un visu nosodāmo rīcību. Neviens pirms Rablē nav tik asi uzbrucis mūkiem, viņš netaupa ari pāvestu un tā ticīgos piekritējus. Tiem pretī Rablē uzstāda pats savu mūka ideālparaugu — Žanu, brīvdomātāju, atkritēju un drosmīgu kareivi, kas nodibina telēmitu (no grieķu vārda, kurš apzīmē gribu vai veltīšanos) ordeni. Telēmiti atzīst tikai vienu vienīgo likumu: Fais ce que voudras! (Dari to, ko gribi.) Klosterim apkārt nav nekādu mūru, tajā uzņem vīriešus un sievietes. tiem atļauts arī precēties. Rablē sīki un nopietni apraksta klostera celtni, kas daudz krāšņāka nekā vislepnākā pils. Tajā deviņi tūkstoši trīssimt trīsdesmit divas istabas bagā­tīga bibliotēka ar grāmatām visās valodās, ārā lieliska aka, skrejceļš un peldbaseins veselības kopšanai, netrūkst arī košuma un izpriecu dārza un vīna pagraba Katrs še var iekārtot savu dzīvi pēc sirdspatikas; uzraksts virs portāla rāda, ka uzņemti tiek visi, atskaitot liekulīgi svētulīgos, naudaskāros, tiesību viltotājus, augļotājus un sīkstuļus. Par pārējiem nav nekādu rūpju, tie no dabas tiecas pēc visa labā, jau pašu viņu dzīves instinktu var saukt par godu.

Strādājiet, ceriet, mīliet, zelta laikmets nav vis pagātnē, bet nākotnē.

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Izdevniecība «Liesma» Rīgā 1965

Tulkojuši Ludvigs Sēja un Valdis Grēviņš Mākslinieki Uģis Mežavilks, Indulis Zvagūzis.